- Sveika! viņš centās pārkliegt mūziku. Vai esi te viena?
Es pamāju ar galvu. Viņš apsēdās man blakus. Rūbins, -
viņš sacīja. Vai drīkstu tev uzsaukt dzērienu?
- Meksu, es sacīju, ja tev nav iebildumu.
- Pilnīgi nekādu. Puisis paaicināja bārmeni, kurš viņu acīmredzami pazina. Asiņaino meksu, Grešem!
Bārmenis sarauca pieri, bet, lejot man dzērienu, turpināja klusēt. Asiņainais mekss bija visdārgākais alkohola aizvietotājs to gatavoja no ķiršiem, tumšajām vīnogām un plūmēm. Rūbins pieliecās man pie auss. Nu ko, viņš teica.
- Kāpēc tu te esi?
- Tāpat vien.
- Vai tev ir draugs?
- Varbūt. Nē.
- Es nupat pašķīros ar savu draudzeni. Un, kad tu ienāci, es tā padomāju… nu, es domāju tādas lietas, ko droši vien nevajadzētu domāt, kad bārā ienāk skaista meitene. Bet tad es iedomājos, ka tik skaistai meitenei kā tu noteikti līdzi būs draugs. Vai man ir taisnība?
- Nē, es atbildēju. Esmu viena.
Grešems pagrūda pāri letei manu meksu. Divi, viņš sacīja. Rūbins pasniedza viņam divas zelta monētas. Vai man jāpieņem, ka jums ir astoņpadsmit, jaunā dāma?
Parādīju dokumentus, un viņš atsāka slaucīt glāzes, bet visu laiku, kamēr es malkoju savu dzērienu, meta uz mani skatienu. Prātoju, kas gan viņu uztrauc: mans vecums, mans izskats, mana aura? Droši vien visi trīs.
Atjēdzos realitātē, kad Rūbins pavirzījās man tuvāk. Viņa elpa smaržoja pēc āboliem. Vai tu mācies universitātē? viņš jautāja.
- Nē.
- Ko tu dari?
- Strādāju skābekļa bārā.
Viņš pamāja ar galvu un iemalkoja savu dzērienu.
Es īsti nezināju, kā to izdarīt. Kā dot zīmi. Vai bija tāda īpaša zīme? Es ieskatījos puisim tieši acīs un ar kurpes purngalu nobraucīju viņa kāju. Šķiet, tas iedarbojās. Rūbins pameta skatienu uz draugiem, kuri bija atgriezušies pie spēles ar dzērieniem. Vai gribi kaut kur aiziet? Viņa balss bija dobja un piesmakusi. Tagad vai nekad. Es pamāju.
Rūbins saāķēja pirkstus ar manējiem un veda mani cauri drūzmai. Grešems mani vēroja. Droši vien domāja, ka esmu pavieglas uzvedības meitene.
Pamanīju, ka Rūbins mani neved uz kādu tumšu stūri, kā biju iedomājusies. Viņš mani veda uz tualetēm. Vai tā man vismaz šķita, līdz viņš mani izveda pa vēl vienām durvīm ārā darbinieku autostāvvietā. Tas bija neliels četrstūrveida laukums, kurā satilpa vien sešas mašīnas. Nu labi, viņš gribēja vientulību. Tas bija labi. Vai ne? Tas vismaz nozīmēja, ka viņam tā nav tikai izrādīšanās draugiem.
Nepaguvu ne ievilkt elpu, kad Rūbins mani piespieda pie netīras ķieģeļu sienas. Saodu sviedrus un cigaretes. Man par šoku, puisis sāka sprādzēt vaļā siksnu. Pagaidi, es ieteicos. Es nebiju domājusi…
- Eu, nu izbeidz! Tā ir tikai tāda papriecāšanās. Turklāt, viņš nometa siksnu, mēs taču nevienu nekrāpjam.
Viņš mani noskūpstīja. Puiša lūpas bija stingras. Mikla mēle ielauzās manā mutē, un es sagaršoju kaut ko mākslīgu. Mani vēl nekad neviens nebija skūpstījis. Nebiju pārliecināta, ka man tas patīk.
Viņam bija taisnība. Tikai maza papriecāšanās. Protams, ka tā. Kas tad varēja noiet greizi? Normāli cilvēki tā darīja, vai ne? Dzēra, rīkojās neapdomīgi un muļķīgi, nodarbojās ar seksu. Tieši tas man bija vajadzīgs. Džekss mums to atļāva nedrīkstēja tikai saistīties ciešāk. Es to negrasījos darīt. Nekādu saistību. Elīza tā darīja.
Prāts man teica, lai mitējos. Kāpēc es tā darīju? Kā biju nonākusi te tumsā kopā ar svešinieku? Tas neko nepierādīs. Tas neremdēs sāpes. Tas padarīs visu vēl ļaunāku. Bet nu Rūbins bija nometies ceļos un pastūma kleitu augšup man līdz viduklim. Viņš uzspieda skūpstu manam kailajam vēderam.
- Tu esi tik skaista.
Es tāda nejutos.
- Tu man tā ari nepateici, kā tevi sauc. Viņš ar pirkstiem vilka pa manu biksīšu maliņu. Es notrīsēju.
- Eva, es sacīju.
Man riebās doma par seksu ar viņu. Es viņu nepazinu. Es viņu negribēju. Taču es domāju tas tāpēc, ka joprojām mīlu Niku, un man bija sevi jāpiespiež izbeigt viņu mīlēt. Es satvēru Rūbina matus un piespiedu lūpas viņa mutei. Puisis iekunkstējās un aplika manas kājas sev apkārt.
Man pārskrēja vieglas tirpas. Es vēl nekad nebiju to darījusi. Vai tad pirmajai reizei nevajadzēja būt īpašai? Bet es nevarēju apstāties. Man bija tas jāizdara.
Uzspīdēja ielas laternas raustīgā gaisma, mani apžilbinot. Rūbins atspieda plaukstas pret ķieģeļu mūri. Man nebija ne jausmas, ko gaidīt. Tas bija uzmundrinoši.
Sāpes. Apdullinošs sāpju sprādziens. It kā man vēderā būtu ietriekusies dūre.
Rūbins neko nenojauta par nupat notikušo. Gaidīju, kad sāpes pāries, bet tās nepārgāja. Viņš pamanīja manu saspringumu.
- Vai tev viss kārtībā?
- Viss ir labi, nočukstēju.
- Vai tev tā ir pirmā reize?
- Nē, protams, ne.
Viņš nolieca galvu man pie kakla un skūpstīja ādu no pleca līdz ausij. Vēl pirms viņš mēģināja sakustēties, man iesāpējās atkal; šoreiz sāpes bija spēcīgākas, plosošas un neizturamas. Rūbins atrāvās. Ir gan, viņš sacīja.
- Tam nav nozīmes.
- Paklau, man vienkārši šķiet, ka nevajadzētu…
- Nu labi. Es atgrūdu puisi. Vienkārši… nu tad vienkārši liec mani mierā! Es tevi negribu. Es negribu nevienu.
Atrāvos no sienas un iesteberēju atpakaļ krogā, raustīdama uz leju kleitu. Tikko paspēju tikt līdz tualetei, kad sāku vemt. Stilbus un vēderu plosīja sāpes. Klepodama un šņukstēdama apkampu tualetes podu. Vēl nekad dzīvē nebiju jutusies tik muļķīgi.
Domāju par Niku. Par daudzajiem gadiem, kas bija aizritējuši, sapņojot par viņu, prātojot, vai viņš atgriezīsies pie manis. Un arī tagad es domāju par viņu, iztēlojos viņa smaidu, to, kā viņš par mani rūpējās. Nekādiem pūliņiem nebija jēgas; es gribēju tikai viņu. Paslēpu galvu rokās un raudāju.
26.PĀRMAIŅAS
Atmiņas bija tik intensīvas, ka es uz ilgu laiku atslēdzos. Biju izdzīvojusi ikvienu tās nakts detaļu līdz pat visvieglākajām trīsām. Pamodos pilnīgā tumsā, vispār neapjēdzot, cik ir pulkstenis un kas ir par dienu. No gramofona klusi skanēja "It’s a Sin to Teli a Lie”.
Bija tik daudz atmiņu, kuras es būtu varējusi Aizbildnim parādīt. Biju pārdzīvojusi Mollijas dumpjus, tēva nomāktību pēc smagā zaudējuma, vairākus gadus nežēlīgu Saionas skolasbiedreņu rokās tomēr biju viņam parādījusi nakti, kad mani atraidīja puisis, kuru mīlēju. Tas šķita kaut kas tik mazs un nenozīmīgs, taču tās bija manas vienīgās normālās, cilvēcīgās atmiņas. Vienīgā reize, kad biju atdevusies svešiniekam. Vienīgā reize, kad man bija salauzta sirds.
Es sirdīm neticēju. Ticēju sapņavām un gariem. Tie bija svarīgi. Tie ienesa naudu. Bet todien man sāpēja sirds. Pirmo reizi dzīvē biju spiesta atzīt, ka man ir sirds, un atzīt, ka tā ir trausla. To varēja ievainot. Tā varēja mani pazemot.
Tagad es biju vecāka. Varbūt biju mainījusies. Varbūt biju pieaugusi, kļuvusi stiprāka. Vairs nebiju tā meitene uz brieduma sliekšņa, kas izmisīgi vēlējās saskari, vēlējās atrast kādu plecu, pret ko balstīties. Viņas jau sen vairs nebija. Tagad es
biju ierocis marionete citu mahinācijās. Nespēju saprast, kas ir ļaunāk.
Kamīnā virs oglēm vēl lipinājās liesmiņa. Tā apgaismoja pie loga stāvošo apveidu.