Kā es uzvedos normāli. Kā gatavojām saldējumu. Spēlējām tenisu.
Zefīrus ar šokolādi un cepumiem un Geta dusmas, kad teicām, lai viņš apklust.
Nakts peldes.
Kā ar Getu skūpstījāmies bēniņos.
Kā vectēvs stāstīja par Cracker Jack notikumu un kā palīdzēju viņam nokāpt pa kāpnēm.
Riepas šūpoles, pagrabu, salas taku. Getu un sevi vienu otra rokās.
Kā Gets redzēja mani asiņojam. Kā uzdeva man jautājumus. Kā apkopa manas brūces.
Neko daudz vairāk es neatceros.
Es redzu Mirrenas roku, viņas pirkstus ar aplupušo zelta nagu laku, turot kanniņu ar motorlaivu degvielu.
Mammas stingro seju, jautājot: “Melnās pērles?”
Džonija kājas, viņam skrienot lejup pa Klērmontas kāpnēm uz laivu māju.
Vectēvu turamies pie koka, viņa ugunskura blāzmā izgaismoto seju.
Un mūs visus četrus Meļus, smejamies tik ļoti, ka jūtamies apreibuši un nelabi. Bet kas gan bija tik smieklīgs?
Kas tas bija, un kur mēs bijām?
Es nezinu.
Es mēdzu jautāt mammai, kad nevarēju atcerēties pārējo piecpadsmito vasaru. Mana aizmāršība mani biedēja. Es mēdzu ieteikt pārstāt lietot zāles vai pamēģināt citas, vai apmeklēt citu ārstu. Es lūdzos, lai man pastāsta, ko esmu aizmirsusi. Tad kādu dienu, vēlu rudeni, tajā rudenī, kad man veica pārbaudes uz nāvējošajām slimībām, mamma sāka raudāt. “Tu to man jautā atkal un atkal. Bet tu nekad neatceries, ko esmu tev teikusi.”
“Piedod.”
Viņa ielēja sev vīnu un runāja: “Tu sāki uzdot šos jautājumus jau dienā, kad pamodies slimnīcā. Kas notika? Kas notika? Es teicu tev taisnību, Keidensa, vienmēr, un tu man to atstāstīji. Bet nākamajā dienā tu atkal uzdevi tos pašus jautājumus.”
“Piedod,” es atkārtoju.
“Un joprojām gandrīz katru dienu tu uzdod šos jautājumus.”
Tā ir taisnība, man nebija atmiņu par to, kā es savainojos. Es neatceros neko, kas notika pirms negadījuma vai pēc tā. Es neatceros ārstu apmeklējumus. Es zinu, ka tie notika, jo, saprotams, tie notika - esmu šeit un tagad ar savu diagnozi un zālēm bet gandrīz viss mans ārstēšanās process ir kā miglā tīts.
Es paskatījos uz mammu. Uz viņas saniknoti norūpējušos seju, saraudātajām acīm, reibuma slābano muti. “Tev jāpārstāj jautāt,” viņa teica. “Turklāt ārsti tāpat uzskata, ka tev labāk visu atcerēties pašai.”
Es liku viņai izstāstīt vēl pēdējo reizi, pierakstot visas viņas atbildes, lai vēlāk, kad vien vēlētos, varētu tās aplūkot. Tāpēc arī varu pastāstīt par nakts peldes negadījumu, par klintīm, hipo-termiju, elpošanas problēmām un neapstiprināto traumatisko smadzeņu ievainojumu.
Vairs nekad es neko viņai nejautāju. Lai gan ļoti daudz ko es nesaprotu, šādi viņa vismaz mazliet mazāk lieto alkoholu.
19.
Tētis plāno mani vest uz Austrāliju un Jaunzēlandi, tur pavadot visu septiņpadsmito vasaru.
Es nevēlos braukt.
Es gribu atgriezties Bīčvudā. Gribu redzēt Mirrenu un gulēt saulē, plānojot mūsu nākotni. Gribu strīdēties ar Džoniju un doties nirt, un gatavot saldējumu. Gribu mazajā pludmalē kurināt ugunskurus. Es gribu, lai mēs visi kaudzē atkal gulētu šūpuļtīklā uz Klērmontas lieveņa un būtu Meļi, ja vien tas viss vēl ir iespējams.
Vēlos atcerēties savu nelaimes gadījumu.
Vēlos zināt, kāpēc Gets pazuda. Es nezinu, kāpēc viņš nebija ar mani, kad gāju peldēties. Nezinu, kāpēc viena devos uz mazo pludmali. Kāpēc es peldēju tikai apakšveļā un smiltīs neatstāju citas savas drēbes. Un kāpēc viņš pazuda, kad es savainojos.
6o
Es domāju, vai viņš mani mīlēja. Es domāju, vai viņš mīlēja Rakeli.
Pēc piecām dienām mums ar tēti paredzēts doties ceļā uz Austrāliju.
Man nevajadzēja piekrist.
Es kļūstu nožēlojama un elsoju. Saku mammai, ka man nevajag redzēt pasauli. Man vajag redzēt ģimeni. Man pietrūkst vectēva.
Nē.
Man kļūs slikti, ja došos uz Austrāliju. Mana galva no sāpēm pārsprāgs, man nevajadzētu kāpt lidmašīnā. Man nevajadzētu ēst dīvainu ēdienu. Man nevajadzētu mocīties laika zonu atšķirību dēļ. Ja nu es pazaudēju savas zāles?
Beidz strīdēties. Par ceļojumu jau ir samaksāts.
Agri no rīta es izvedu pastaigā suņus. Es piepildu trauku mazgājamo mašīnu ar netīrajiem traukiem un vēlāk tos arī izņemu. Es uzvelku kleitu un uz vaigiem uzkrāsoju sārtumu. Es izēdu visu šķīvi. Es ļauju mammai sevi apskaut un glaudīt manus matus. Es pasaku viņai, ka vēlos pavadīt vasaru ar viņu, nevis tēti.
Lūdzu.
Nākamajā dienā Bērlingtonā ierodas vectēvs un paliek viesu guļamistabā. Jau kopš maija vidus viņš ir uz salas, un, lai nokļūtu šeit, viņam nācās braukt ar laivu, mašīnu un visbeidzot arī kāpt lidmašīnā. Pēdējo reizi viņš mūs apciemoja, kad vecmāmiņa Tipera vēl bija dzīva.
Mamma aizbrauc viņam pretī uz lidostu, kamēr es palieku mājās un uzklāju vakariņu galdu. Viņa ir nopirkusi ceptu vistu un piedevas tuvējā pilsētas restorānā.
Kopš pēdējo reizi redzēju vectēvu, viņš ir zaudējis svaru. Viņa baltie mati spurojas pušķos ap ausīm; viņš izskatās pēc maza putnēna. Lai gan vēders kā bumba, viņa āda ir nokarājusies kā maiss - tādu es viņu nemaz neatcerējos. Viņš vienmēr šķita tik neuzvarams - ar stingriem, platiem pleciem un daudzajiem zobiem.
Vectēvs ir no tiem cilvēkiem, kam ir vairāki dzīves moto. “Nekad nesamierinies ar atbildi nē,” viņš mums vienmēr teica. Un “Nekad nesēdies telpas aizmugurē. Uzvarētāji sēž priekšā”.
Mēs, Meļi, mēdzām izbolīt acis, dzirdot šādus paziņojumus -“Esi izlēmīgs; nevienam nepatīk pielīdēji”; “Nekad nesūdzies, nekad netaisnojies” -, bet pieaugušo sarunās mēs joprojām uzlūkojām viņu kā viedo.
Vectēvam ir svītraini kokvilnas šorti un mokasīni. Viņa kājas ir izstīdzējušas kā večukam. Viņš papliķē man pa muguru un pieprasa viskiju ar sodu.
Mēs ēdam, un viņš stāsta par saviem draugiem Bostonā. Par jauno virtuvi viņa Bīčvudas mājā. Neko svarīgu. Vēlāk, kad mamma nokopj galdu, es parādu viņam dārzu mājas sētas pusē. Joprojām spīd vakara saule.
Vectēvs noplūc peonijas ziedu un pasniedz to man. “Manam pirmajam mazbērnam.”
“Neplūc ziedus, labi?”
“Penija neiebildīs.”
“Iebildīs gan.”
“Keidensa bija pirmā,” viņš saka, skatoties debesīs, nevis man acīs. “Atceros, kā viņa ieradās mūs apciemot Bostonā. Viņa bija apģērbta sārtā kombinezonā, bet viņas mati slējās stāvus gaisā. Džonijs piedzima trīs nedēļas vēlāk.”
“Es esmu tepat blakus, vectēv.”
“Keidensa bija pirmā, un man bija vienalga, ka viņa ir meitene. Es gribēju viņai dot visu. Tāpat kā mazdēlam. Es nēsāju viņu savās rokās, un mēs dejojām. Viņa bija mūsu ģimenes nākotne.”
Es pamāju.
“Varēja redzēt, ka viņa ir Sinklēra. Viņai bija tie mati, bet ne tikai tie. Arī zods un mazās rociņas. Mēs zinājām, ka viņa būs gara. Mēs visi bijām gari, līdz Besa apprecēja to īso puisi, un arī Kerija pieļāva to pašu kļūdu.”
“Tu domā Brodiju un Džonatanu.”
“Labi, ka tikām vaļā, vai ne?” vectēvs smaida. “Visi mūsu ļaudis bija gari. Vai zināji, ka manas mātes senči ieradās ar Mayflower kuģi? Lai radītu šo dzīvi Amerikā.”
Es zinu, ka nav svarīgi, vai mūsu senči ieradās ar Mayflower. Nav svarīgi, vai esam gari. Vai blondi. Tieši tāpēc es nokrāsoju savus matus - es negribu būt vecākā. Salas, bagātību un cerību mantiniece.
Bet, no otras puses, varbūt arī gribu.
Pēc tik garas dienas ceļojot, vectēvs bija iedzēris mazliet par daudz. “Vai dosimies iekšā?” es jautāju. “Vēlies apsēsties?”