Viņš noplūc otru peonijas ziedu un iedod man. “Piedošanai, mana dārgā.”
Es papliķēju pa viņa sagumušo muguru. “Vairāk gan neplūc, labi?”
Vectēvs pieliecas un aizskar dažus baltus tulpju ziedus.
“Tiešām, nevajag,” es saku.
Viņš noplūc trešo peonijas ziedu - strauji un izaicinoši. Pasniedz to man. “Tu esi mana Keidensa. Pirmā.”
«T- »
Ja.
“Kas notika ar taviem matiem?”
“Es tos nokrāsoju.”
“Es tevi neatpazinu.”
“Tas nekas.”
Vectēvs norāda uz peoniju ziediem manā rokā. “Trīs ziedi tev. Tev vajag trīs.”
Viņš izskatās žēlabains. Viņš izskatās varens.
Es mīlu viņu, bet neesmu pārliecināta, ka man viņš patīk. Es paņemu viņu pie rokas un vedu iekšā.
20
Reiz sensenos laikos dzīvoja karalis, kam bija trīs skaistas meitas. Viņš visas ļoti mīlēja. Kādu dienu, kad princeses bija sasniegušas pilngadību, briesmīgs trīsgalvains pūķis apsēda karaļvalsti, ar savu karsto elpu dedzinādams ciematus. Tas nopostīja labības laukus un nodedzināja baznīcas. Nogalināja bērnus un vecus cilvēkus, un visus, kas patrāpījās tam ceļā.
Izmisis karalis piesolīja princeses par sievām tam, kurš spēs nogalēt pūķi. Varoņi un bruņinieki ieradās spīdošās bruņās, jājot drošsirdīgu zirgu mugurās un vicinot zobenus, un no lokiem šaujot bultas.
Cits pēc cita drosmīgie vīri krita un tika apēsti.
Visbeidzot karalis nolēma, ka jaunava spētu atkausēt pūķa salto sirdi un gūt uzvaru tur, kur kareivjiem nebija veicies. Viņš aizsūtīja savu vecāko izlūgties pūķim žēlastību pār karaļvalsti, bet pūķis, neuzklausījis nevienu viņas vārdu, norija princesi veselu.
Tad karalis sūtīja savu vidējo meitu pūķim izlūgties žēlastību, bet viņu sagaidīja māsas liktenis - pūķis norija viņu veselu, vēl pirms viņa bija paspējusi kaut vārdu pār lūpām pateikt.
Visbeidzot karalis sūtīja savu jaunāko meitu izlūgties pūķim žēlastību pār karaļvalsti. Jaunākā meita bija tik jauka un tik gudra, ka karalis bija pārliecināts - viņai izdosies panākt to, kas māsām nebija izdevies.
Bet nekā. Pūķis viņu vienkārši apēda.
Karalis palika viens ar savām sāpēm un nožēlu. Tagad viņš bija vientuļš.
Un nu ļaujiet man pajautāt. Kurš nogalināja princeses?
Pūķis? Vai viņu tēvs?
Nākamajā dienā, kad vectēvs dodas prom, mamma piezvana
tētim un atceļ ceļojumu uz Austrāliju. Viņi kliedz. Viņi meklē kompromisus.
Galu galā viņi nolemj, ka uz četrām nedēļām es došos uz Bīč-vudu, bet tad apciemošu tēti Kolorādo, kur es vēl nekad neesmu bijusi. Viņš uzstāj. Viņš nezaudēs mani uz visu vasaru - pretējā gadījumā tikšot iesaistīti juristi.
Mamma piezvana tantēm. Ar viņām mammai ir garas un privātas sarunas ārā uz mājas lieveņa. Es varu dzirdēt tikai dažas frāzes: Keidensa ir ļoti trausla, viņai vajag atpūsties. Tikai četras nedēļas, ne visu vasaru. Nekas nedrīkst viņu satraukt, ārstēšana ir pakāpeniska.
Arī Pinot Grigio, Sancerre, varbūt mazliet Riesling; nekādā gadījumā ne Chardonnay.
21.
Tagad mana istaba ir gandrīz tukša. Uz manas gultas ir uzklāti palagi un vatēta sega. Uz galda stāv mans portatīvais dators, dažas pildspalvas. Krēsls.
Man pieder daži pāri džinsu un šortu. Man ir teniskrekli un flaneļa krekli, daži siltie džemperi; peldkostīms, viens pāris sporta apavu, pāris gumijas iešļūceņu un pāris zābaku. Divas kleitas un daži augstpapēžu apavi. Silts mētelis, vējjaka un auduma ceļojumu soma.
Plaukti ir tukši. Nekādu bilžu, nekādu plakātu. Nekādu veco rotaļlietu.
Atdošanai: ceļojuma zobu sukas komplekts, ko mamma man vakar nopirka.
Man jau ir zobu suka. Nesaprotu, kāpēc viņa man pirka vēl vienu. Tā sieviete pērk lietas tikai pirkšanas pēc. Pretīgi.
Es aizeju līdz bibliotēkai un uzmeklēju meiteni, kura paņēma manu spilvenu. Viņa joprojām stāv, atspiedusies pret sienu. Es ielieku zobu sukas komplektu viņas kartona trauciņā.
Atdošanai: Geta olīvkrāsas vējjaka. Tā, kuru uzvilku nakti, kad mēs, sadevušies rokās, lūkojāmies zvaigznēs un runājām par Dievu. Es viņam to nekad neatdevu.
Man to vajadzēja atdot pašu pirmo. Es to zinu. Bet es nespēju piespiest sevi to izdarīt. Vējjaka bija viss, kas man no viņa bija palicis.
Tomēr tā rīkoties bija gļēvi un muļķīgi. Gets mani nemīl.
Ari es viņu nemīlu un varbūt nekad neesmu mīlējusi.
Parit es viņu ieraudzīšu, un es viņu nemīlu, un es nevēlos viņa vējjaku.
22.
Vakarā pirms došanās uz Blčvudu pulksten desmitos zvana telefons. Mamma ir dušā. Es paceļu klausuli.
Elsošana. Tad smiekli.
“Kas tur ir?”
“Keidij?”
Es aptveru, ka runātājs ir bērns. “Jā.”
“Šeit Tafts.” Mirrenas brālis. Viņam nav manieru.
“Kāpēc tu vēl esi nomodā?”
“Vai tiesa, ka tu esi atkarīgā?” Tafts man jautā.
“Nē.”
“Esi pārliecināta?”
“Tu zvani, lai pajautātu, vai esmu atkarīgā?” Neesmu runājusi ar Taftu kopš nelaimes gadījuma.
“Mēs esam Bičvudā,” viņš saka. “Šorīt atbraucām.”
Man prieks, ka viņš maina tematu. Es pārmainu savu balss toni uz priecīgāku. “Mēs ieradīsimies rit. Vai tur ir jauki? Jūs bijāt peldēt?”
“Nē.”
“Vai šūpojāties riepas šūpolēs?”
“Nē,” atbild Tafts. “Tu tiešām esi pārliecināta, ka neesi atkarīgā?”
“Kur tev vispār radās tāda ideja?”
“Bonija. Viņa teica, ka man no tevis jāuzmanās.”
“Neklausies, ko Bonija saka,” es aizrādu. “Klausi Mirrenu.” “Par to jau es ari runāju. Bet Bonija ir vienīgā, kas man tic par Kadldaunu,” viņš saka. “Un es gribēju tev piezvanīt. Bet tikai ne tad, ja tu esi atkarīgā, jo atkarīgie neko nesaprot.”
“Es neesmu atkarīgā, tu, nejēga,” es saku. Lai gan, iespējams, es meloju.
“Kadldaunā spokojas,” saka Tafts. “Vai varu gulēt pie tevis Vindmērā?”
Man patīk Tafts. Viņš ir mazliet ķerts un viscaur vasarraibu-mos, turklāt Mirrena viņu mīl daudz vairāk nekā dvīnes. “Tur nespokojas. Mājai cauri vienkārši pūš vējš,” es saku. “Tas pūš cauri ari Vindmērai. Un tāpēc grab logi.”
“Tur spokojas gan,” Tafts uzstāj. “Mamma man netic, un Li-bertija ari ne.”
Būdams mazāks, Tafts bija viens no tiem bērniem, kas baidījās no briesmoņiem skapi. Vēlāk viņš bija pārliecināts, ka zem piestātnes dzīvo jūras briesmonis.
“Palūdz, lai Mirrena tev palīdz,” es viņam saku. “Viņa tev palasīs priekšā pasaku pirms gulētiešanas vai padziedās.”
“Tu tā domā?”
“Noteikti. Un, kad es aizbraukšu uz salu, es tevi aizvedīšu izbraukumā ar laivu, velkot aiz tās pūsli, un tu varēsi nirt, un mums būs lieliska vasara, Taft.”
“Labi,” viņš atbild.
“Nebaidies no vecās, dumjās Kadldaunas,” es viņam saku. “Parādi, kurš ir noteicējs, un rīt tiksimies.”
Viņš noliek klausuli neatvadījies.
TREŠĀ DAĻA . Septiņpadsmitā vasara
.
23.
Ostas pilsētā Vudsholā mēs ar mammu izlaižam suņus no mašīnas un. vilkdamas savas smagās somas, dodamies uz piestātni, kur mūs jau gaida tante Kerija.
Kerija ilgi apskauj mammu, pirms palīdz mums iekrāmēt laivā somas un dabūt tajā suņus. “Tu esi tik skaista kā nekad agrāk,” viņa saka. “Un, paldies Dievam, jūs esat šeit.”