“Tu laikam joko,” Gets saka.
“Tikai mazliet,” saka Mirrena. “Bet es viņu mīlu.”
Es saspiežu viņas roku. Man prieks, ka viņai ir kāds, ko mīlēt. “Par dzimumaktu es tev pajautāšu vēlāk,” es viņu brīdinu.
“Kad puiši nebūs klāt,” viņa saka. “Es tev visu izstāstīšu.”
Mēs atstājam savas tējas krūzes un dodamies lejā uz mazo pludmali. Mēs novelkam savas kurpes un ierušinām kāju pirkstus smiltīs. Tajās ir mazi, asi gliemežvāciņi.
“Es neiešu uz vakariņām Jaunajā Klērmontā,” izlēmīgi paziņo Mirrena. “Un uz brokastīm arī ne. Šogad ne.”
“Kāpēc ne?” es jautāju.
“Es nevaru izturēt,” viņa atbild. “Tantes. Mazos. Vectēvu. Zini, viņš jūk prātā.”
Es pamāju.
“Pārāk daudz kopā būšanas. Es tikai vēlos būt laimīga te, lejā, ar jums,” saka Mirrena. “Es neuzturēšos tajā jaunajā, aukstajā mājā. Tie cilvēki iztiks ari bez manis.”
“Piekritu,” saka Džonijs “Piekrītu,” piebalso ari Gets.
Es aptveru, ka šo ideju viņi ir apsprieduši vēl pirms manas ierašanās.
26.
Mirrena un Džonijs dodas ūdeni nirt, paņemdami līdzi visu vajadzīgo aprīkojumu. Viņi spārda ūdeni, meklēdami omārus. Visticamāk, tur ir tikai pāris medūzu un mazu krabīšu, bet arī pēc tiem ūdenī mēs mazajā pludmalē esam vienmēr niruši.
Mēs ar Getu sēžam uz segas. Mēs vērojam Džoniju un Mir-renu ūdenī.
Es nezinu, kā ar viņu runāt.
Es viņu mīlu.
Viņš ir uzvedies kā pēcpuse.
Man nevajadzētu viņu mīlēt. Esmu muļķe, ka viņu mīlu. Man par to jāaizmirst.
Varbūt viņš joprojām domā, ka esmu glīta. Pat ar šiem matiem un tumšajiem lokiem zem acīm. Varbūt.
Muskuļi zem viņa krekla sakustas. Izliekums pie viņa kakla, auss maigais izliekums. Maza, brūna dzimumzīmīte sānā uz kakla. Viņa nagu pusmēneši. Es viņu dzeru malkiem pēc tik ilgas neredzēšanās.
“Neskaties uz manām troļļa pēdām,” Gets pēkšņi ierunājas.
Ko?”
“Tās ir pretīgas. Naktī manā istabā iezagās trollis un pievāca manas normālās pēdas, bet man atstāja savas pretīgās troļļa pēdas.” Gets pabāž savas pēdas zem dvieļa, lai es tās nevarētu redzēt. “Tagad tu zini patiesību.”
Esmu atvieglota, ka nerunājam ne par ko nopietnu. “Uzvelc kurpes.”
8i
“Es nevilkšu kurpes pludmalē.” Viņš izvelk kājas no dvieļa apakšas. Tās izskatās labi. “Man jāizliekas, ka viss ir kārtībā, līdz atradīšu to trolli. Tad es viņu nogalināšu un atgūšu savas normālās pēdas. Vai tev ir kāds ierocis?”
“Nē.”
“Nu taču.”
“Vindmērā ir krāsns kruķis.”
“Labi. Tiklīdz redzēsim to trolli, mēs nogalināsim viņu ar tavu krāsns kruķi.”
“Ja tu uzstāj.”
Es apguļos uz muguras uz segas un pāri acīm pārlieku roku. Kādu bridi mēs klusējam.
“Troļļi parādās tikai nakti,” es piebilstu.
“Keidij?”
Es pagriežu seju, lai varu ieskatīties viņam acis. “Jā?”
“Es domāju, ka tevi vairs nekad neredzēšu.”
“Ko?” Viņš ir tik tuvu, ka mēs varētu skūpstīties.
“Es domāju, ka tevi vairs nekad neredzēšu. Pēc visa, kas noticis un kad pagājušajā vasarā tu nebiji šeit.”
“Kāpēc tu man nerakstījiman gribas teikt. “Kāpēc nezvanīji visu šo laiku?”
Viņš pieskaras manai sejai. “Man tiešām prieks, ka esi šeit,” viņš saka. “Man prieks, ka man ir iespēja.”
Es nezinu, kas ir starp mums. Es tiešām nezinu. Viņš ir tāda pēcpuse.
“Dod savu roku,” Gets saka.
Neesmu pārliecināta, ka vēlos.
Bet, no otras puses, es, protams, vēlos.
Viņa āda ir silta un smilšaina. Mēs savijam pirkstus un aizveram acis pret sauli.
Mēs vienkārši guļam. Turot rokas. īkšķi viņš slidina pa manu plaukstas virspusi tāpat, kā to darīja pirms divām vasarām.
Un es izkūstu.
27.
Mana istaba Vindmērā ir izklāta ar krēmkrāsas koka paneļiem. Uz gultas pārklāts zaļš lupatdeķis. Paklājs ir viens no tiem pašu austajiem, ko parasti var redzēt lauku viesnīciņās.
Tu šeit biji pirms divām vasarām, es sev saku. Sājā istabā - katru nakti. Šajā istabā - katru rītu.
Pieņemsim, ka lasīju, spēlēju spēles planšetē, izvēlējos drēbes. Ko tu atceries?
Neko.
Gaumīgi augu raksti vijas pa manas istabas sienām un uz tām izlikti daži manis zīmētie darbi - ar ūdenskrāsām zīmēta kļava, kas mēdza plesties pāri Klērmontas zālājam, un divi krītiņu zīmējumi - viens ar vecmāmiņu Tiperu un viņas suņiem Princi Filipu un Fatimu un otrs ar manu tēvu. Es izvelku no skapja klūgu veļas grozu, noņemu no sienas visus zīmējumus un ielieku tos grozā.
Plauktā rindojas sējumi mīkstajos vākos - tīņu un fantāziju grāmatas, ko lasīju pirms pāris gadiem. Bērnu stāsti, ko pārlasīju simtiem reižu. Tās visas es izņemu no plaukta un nolieku gaiteni.
“Tu atdod grāmatas? Bet tu mīli grāmatas,” mamma saka, iznākdama no savas istabas, pārģērbusies tīrās drēbēs vakariņām. Lūpukrāsa.
“Mēs varam tās atdot kādai no Vainjārdas bibliotēkām,” es saku. “Vai arī ziedot labdarības organizācijai.”
Mamma pieliecas un caurskata sējumus. “Burvīgo dzivi mēs lasījām kopā, vai atceries?”
Es pamāju.
“Un ari šo. Kristofera Čanta dzīves. Togad tev bija astoņi gadi. Tu gribēji lasīt visas grāmatas, bet vēl nebiji tik laba lasītāja, tāpēc stundām ilgi es tev un Getam lasīju priekšā.”
“Un Džonijam un Mirrenai?”
“Viņi nespēja nosēdēt mierīgi,” saka mamma. “Vai nevēlies tās paturēt?”
Viņa pasniedzas un pieskaras manam vaigam. Es atraujos. “Gribu, lai lietas atrod sev labākas mājas,” es viņai saku.
“Es tikai domāju, ka, atbraukusi uz salu, tu jutīsies citādāk, tas arī viss.”
“Tu atbrīvojies no visām tēta lietām. Tu nopirki jaunu dīvānu, jaunus traukus, jaunas rotaslietas.”
“Keidij.”
“Mūsu mājā vairs nav pilnīgi nekā, kas liecinātu, ka viņš te kādreiz ir dzīvojis, izņemot mani. Kāpēc tu drīksti izdzēst manu tēvu, bet es nedrīkstu?”
“Izdzēst sevi?” mamma saka.
“Citiem cilvēkiem tās varētu noderēt,” es atcērtu, norādot uz grāmatu kaudzi. “Cilvēkiem, kuriem ir īstas vajadzības. Vai tu nedomā izdarīt kaut ko labu pasaulei?”
Tajā mirkli Popija, Boss un Grendels uzbrāžas pa kāpnēm un aizšķērso gaiteni, kur mēs stāvam, ošņājot mūsu rokas un vicinot astes pret mūsu ceļiem.
Mēs ar mammu stāvam klusēdamas.
Visbeidzot viņa saka: “Tas nekas, ja tu klīsti pa mazo pludmali, vai ari vienalga, ko tu sadarīji visu pēcpusdienu. Nekas, ka atdod grāmatas, ja vien tā tu vēlies. Bet pēc stundas tev smaidošai jābūt Klērmontā uz vakariņām pie vectēva. Bez iebildumiem. Bez attaisnojumiem. Vai saprati mani?”
Es pamāju.
28
Bloknots palicis kopš laika, kad pirms vairākām vasarām mēs ar Getu bijām aizrāvušies ar akvareļu papīru. Mēs zīmējām uz tā zīmējumu pēc zīmējuma, ar krāsainajiem zīmuļiem aizpildot visu papīra lapu ar maziem kvadrātiņiem un veidojot pikseļotus portretus.
Es atrodu pildspalvu un pierakstu visas atmiņas no piecpadsmitās vasaras.
Zefīri, pelde. Bēniņi, traucējums.
Mirrenas rokas, viņas pirksti ar aplupušo zelta nagu laku, turot kanniņu ar motorlaivu degvielu.
Mammas stingrā seja, jautājot: “Melnās pērles?”