Džonija kājas, viņam skrienot lejup pa Klērmontas kāpnēm uz laivu māju.
Vectēvs, turoties pie koka, viņa seju izgaismo ugunskura blāzma.
Un mūs visus četrus Meļus, smejoties tik ļoti, ka jūtamies apskurbuši un apreibuši.
Nelaimes gadījumam es atvēlu atsevišķu lapu. Viss, ko mamma par to ir stāstījusi un ko esmu minējusi. Šķiet, es viena esmu aizgājusi peldēties uz mazo pludmali. Sasitu galvu pret klinti. Ar pūlēm aizpeldēju līdz krastam. Tante Besa un mamma man deva tēju. Man diagnosticēja hipotermiju, elpošanas problēmas un smadzeņu traumu, kas tā ari neparādījās rentgena attēlos.
Lapas es piespraužu virs savas gultas galvgaļa. Klāt es pielipinu līmlapiņas ar jautājumiem.
Kāpēc es viena naktī gāju ūdenī?
Kur bija manas drēbes?
Vai tiešām savu galvas traumu es ieguvu peldoties vai ari notika kaut kas cits? Vai kāds būtu varējis man iepriekš iesist? Vai es biju kāda nozieguma upuris?
Un kas notika starp mani un Getu? Vai mēs strīdējāmies? Vai es viņam nodarīju pāri?
Vai viņš pārstāja mani mīlēt un atgriezās pie Rakeles?
Es nolemju, ka nākamajās četrās nedēļās viss uzzinātais šādi tiks piesprausts virs manas Vindmēras gultas. Es gulēšu zem šīm piezīmēm un katru rītu tās atkal pētīšu.
Varbūt no šiem pikseļiem radīsies bilde.
Aiz manis jau kādu laiku ir stāvējusi ragana, gaidīdama vājuma brīdi. Rokās viņa tur ziloņkaula zoss statuju. Tā ir smalki izgrebta. Es pagriežos un apbrīnā to paspēju vērot tikai īsu mirkli, pirms viņa to atvēzē ar milzu spēku. Tā triecas pret mani, izsitot pierē caurumu. Es jūtu, kā mani kauli kļūst ļengani. Ragana vēlreiz atvēzē zoss statuju un triec to virs manas labās auss, iedragājot galvaskausu. Vēlreiz un vēlreiz tā triecas, līdz kamēr kaulu pārslas pārklāj gultu un sajaucas ar ziloņkaula gabaliņiem, kas reiz bija zoss.
Es sameklēju savas zāles un izslēdzu gaismu.
“Keidensa?” mamma sauc no priekšnama. “Jaunajā Klērmon-tā ir gatavas vakariņas.”
Es nevaru iet.
Es nevaru. Es neiešu.
Mamma man apsola kafiju, lai es varu palikt nomodā, kamēr zāles iedarbosies. Viņa stāsta, cik ilgs laiks pagājis, kopš tantes ir mani redzējušas, ka mazie galu galā ir mani brālēni un māsīcas. Man ir pienākumi pret ģimeni.
Es jūtu tikai lūzumu savā galvaskausā un sāpes, kas strāvo manās smadzenēs. Viss cits ir tikai bāls fona attēls.
Beidzot viņa aiziet bez manis.
29.
Dziļi naktī māja nodreb - tieši kā Tafts bija baidījies Kadldau-nā. Visās mājās šeit tā notiek. Tās ir vecas, un salā triecas vēji no jūras.
Es cenšos vēlreiz iemigt.
Nē.
Es noeju lejā un izeju uz lieveņa. Tagad man galva vairs nesāp.
Uz taciņas ir tante Kerija, kura iet, attālinādamās no manis, ģērbusies vien naktskreklā un aitas vilnas zābakos. Viņa izskatās tik kārna, ar iekritušajiem vaigu kauliem un tik atsegtiem atslēgas kauliem.
Viņa nogriežas uz koka taciņas, kas ved uz Redgeitu.
Es apsēžos, skatīdamās viņai nopakaļ. Elpojot nakts gaisu un klausoties viļņos. Pēc dažām minūtēm viņa atkal nāk no Kadl-daunas puses.
“Keidij,” viņa saka, apstādamās un sakrustodama rokas uz krūtīm. “Jūties labāk?”
“Atvaino, ka netiku uz vakariņām,” es saku. “Mani mocīja galvassāpes.”
“Vakariņas būs katru vakaru visas vasaras garumā.”
“Nevari aizmigt?”
“Ak, tu jau zini.” Kerija pakasa kaklu. “Es nevaru pagulēt bez Eda. Vai nav muļķigi?”
“Nē.”
“Es sāku klaiņot. Labs treniņš. Vai esi redzējusi Džoniju?”
“Nakts vidū ne.”
“Dažreiz, kad es esmu nomodā, viņš arī ir augšā. Vai tu viņu redzi?”
“Vari paskatīties, vai viņa istabā ir iedegta gaisma.”
“Viļam rādās briesmīgi murgi,” Kerija saka. “Viņš pamostas kliegdams, un tad es vairs nevaru aizmigt.”
Es nodrebinos savā sporta kreklā. “Nevēlies kabatas lukturīti?” es jautāju. “Viens ir tepat, iekšā pie durvīm.”
“Ai, nē. Man patīk tumsa.”
Viņa vēlreiz dodas augšup pa taku kalnā.
30.
Mamma ar vectēvu ir Jaunās Klērmontas virtuvē. Es viņus redzu cauri bīdāmajām stikla durvīm.
“Tu agri esi augšā,” viņa saka, kad ienāku. “Jūties labāk?” Vectēvam mugurā ir rūtains peldmētelis. Mamma ir apģērbusi bezpiedurkņu kleitu ar sīku sārtu omāru rakstu. Viņa gatavo kafiju. “Vai vēlies plācenīšus? Pavāre pagatavoja arī bekonu. Viss ir sildatvilktnē.” Viņa šķērso virtuvi un ielaiž iekšā suņus. Bošs, Grendels un Popija vicina astes un siekalojas. Mamma pieliecas un ar mitru drānu noslauka viņu ķepas, tad nevērīgi uzslauka arī grīdu, kur palikuši suņu dubļaino ķepu nospiedumi. Viņi muļķīgi un piemīlīgi apsēžas.
“Kur ir Fatima?” es jautāju. “Kur Princis Filips?”
“Viņu vairs nav.”
“Ko?”
“Esi pret viņu jauka,” saka vectēvs. Viņš pagriežas pret mani. “Viņi nomira nu jau pirms kāda laiciņa.”
“Abi?”
Vectēvs pamāj.
“Man ļoti žēl.” Es apsēžos viņam blakus pie galda. “Viņi cieta?” “Ilgi ne.”
Mamma atnes un noliek uz galda šķīvi ar aveņu plācenīšiem un vēl vienu ar bekonu. Es paņemu vienu plāceniti un apziežu to ar sviestu un medu. “Viņa bija maza, blonda meitenīte. Caur un cauri Sinklēra,” vectēvs sūdzas mammai.
“Mēs jau runājām par maniem matiem, kad biji atbraucis ciemos,” es viņam atgādinu. “Es ari negaidīju, ka tev tie patiks. Vectēviem nekad nepatīk krāsoti mati.”
“Tu esi viņas mamma. Tev jāliek Mirrenai nokrāsot matus atpakaļ, kādi tie bija,” vectēvs saka mammai. “Kas gan notika ar mazajām, blondajām meitenēm, kas mēdza te skraidīt apkārt?” Mamma nopūšas. “Mēs izaugām, tēt,” viņa saka. “Mēs izaugām.”
31.
Atdošanai: bērnības mākslasdarbi, augu zīmējumi.
Es paņemu no Vindmēras savu pīto veļas grozu un dodos uz Kadldaunu. Mirrena sagaida mani uz lieveņa, lēkādama apkārt. “Ir tik brīnišķīgi būt uz salas!” viņa saka. “Neticami, ka atkal esmu šeit!”
“Tu šeit biji arī pagājušajā vasarā.”
“Tas nebija tas pats. Ne tāda vasaras idille, kādas mums bija kādreiz, ļaunajā Klērmontā ritēja remontdarbi. Visi uzvedās tik nožēlojami, un es turpināju tevi gaidīt, bet tu tā ari neuzradies.”
“Es taču tev teicu, ka dodos uz Eiropu.”
«T- * »
Ja, es zinu.
“Es tev daudz rakstīju,” es saku. Manis teiktais izskan pārmetoši.
“Es neciešu e-pastu!” saka Mirrena. “Es izlasīju visas tavas e-pasta vēstules, bet tu nevari dusmoties uz mani par to, ka neatbildēju. Es vienmēr jūtos, kā pildot mājasdarbus, kad jāraksta un jālūr tajā stulbajā telefonā vai datora ekrānā.”
“Vai saņēmi lelli, ko tev sūtīju?”
Mirrena apķer mani. “Man tevis tik ļoti pietrūka. Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti.”
“Es aizsūtīju tev Bārbiju. To ar garajiem matiem, par kuru vienmēr plūcāmies.”
“Princese Karamele?”
«T- »
Ja.
“Es biju kā traka viņas dēļ.”
“Tu man reiz ar viņu iesiti.”
“Tu to biji pelnījusi!” Mirrena priecīgi lēkā man apkārt. “Tā ir tepat Vindmērā?”
“Ko? Nē. Es to nosūtīju pa pastu,” es saku. “Jau ziemā.” Mirrena paskatās uz mani, saraukusi uzacis. “Es to neesmu saņēmusi, Keidensa.”
“Kāds parakstījās par paciņas saņemšanu. Ko tava mamma izdarīja - iebāza paciņu skapī, to pat neatvērusi?”