Varbūt Gets vēlas būt ar mani. Varbūt. Bet, visticamāk, viņš vienkārši mani uzmeklēja, jo vēlas pateikt, ka neizdarīja neko nepareizu, kad pirms divām vasarām mani pameta. Viņš vēlētos, lai pasaku, ka nedusmojos uz viņu. Ka viņš ir lielisks puisis.
Bet kā gan es varu viņam piedod, ja pat īsti nezinu, ko tieši viņš man ir nodarījis?
“Nē,” es atbildu. “Būs izkritis no prāta.”
“Mēs bijām - tu un es, mēs - tas bija ļoti nozīmīgs mirklis.”
“Vienalga,” es saku. “Es to neatceros. Un acīmredzot visam, kas starp mums bija, ilgtermiņā nebūtu nekāda lielā nozīme, vai ne?”
Viņš skatās uz savām rokām. “Skaidrs. Piedod. No manas puses šobrīd tas bija ļoti neoptimāli. Tu dusmojies?”
“Protams, es dusmojos,” es saku. “Divus gadus pilnīgs tukšums. Tu nezvanīji, neatbildēji uz vēstulēm un padarīji visu vēl ļaunāku, nedarot pilnīgi neko. Un tagad pēkšņi tu esi Ak, es domāju, ka vairs nekad tevi neredzēšu, un turi manu roku, un Visi tevi apskauj, izņemot mani, un puskails staigā apkārt pa salu. Jā, tas tik tiešām bija neoptimāli, Get. Ja tu izvēlies izmantot tieši šo vārdu.”
Viņa seja kļūst drūma. “Izklausās briesmīgi, kad tu to tā pasaki.”
“Jā, nu tā es to redzu.”
Viņš izbrauc ar roku cauri matiem. “Es daudz ko nespēju izturēt,” viņš saka. “Ko tu teiktu, ja es lūgtu tevi visu sākt no jauna?”
“Ak, Dievs, Get.”
“Kas?”
“Vienkārši pajautā. Nejautā, kas būtu, ja tu pajautātu.”
“Labi. Es jautāju. Vai varam sākt visu no jauna? Lūdzu, Kei-dij? Sāksim no jauna tūlīt pēc launaga. Būs lieliski. Es izmetīšu mulsinošas piezīmes, bet tu smiesies. Mēs dosimies troļļu medībās. Mēs būsim laimīgi, redzot viens otru. Tu domāsi, ka esmu lielisks, es apsolu.”
“Tas ir liels solījums.”
“Labi, varbūt ne gluži lielisks, bet vismaz ne neoptimāls.” “Kāpēc jāsaka neoptimāls? Kāpēc nesaki, kāds patiesībā esi? Nevērīgs un mulsinošs, un manipulējošs.”
“Ak, Dievs.” Gets aiz satraukuma nespēj nostāvēt mierīgi, viņš lēkā augšup un lejup. “Keidensa! Man tiešām vajag vienkārši sākt no jauna. Šis viss no neoptimāla jau sāk kļūt par pēdējo draņķību. Viņš palecas un ar kāju sper kā mazs, sadusmojies puišelis.
Viņa palēkšanās liek man smaidīt. “Labi,” es viņam saku. “Jauns sākums. Pēc launaga.”
“Labi,” viņš saka un pārstāj lēkāt. “Pēc launaga.”
Mirkli mēs raugāmies viens otrā.
“Es tagad skriešu prom,” saka Gets. “Tikai neuztver to personiski.”
“Labi.”
“Būs labāk, ja, sākot no jauna, es tagad skriešu. Jo iet būtu pārāk dīvaini.”
“Es jau teicu - labi.”
“Labi.”
Un viņš skrien.
33.
Pēc stundas es dodos uz Jauno Klērmontu ieturēt launagu. Es zinu, ka mamma necietis manu neierašanos, sevišķi pēc vakar nokavētajām vakariņām. Kamēr pavāre liek uz galda ēdienu un
tantes cenšas savākt vienkopus visus mazos, vectēvs mani izved nelielā ekskursijā pa māju.
Vieta ir eleganta. Spīdīgas koka grīdas, milzīgi logi, viss iespaidīgs un liels no griestiem līdz pat grīdai. Sienas Klērmontā no augšas līdz pat apakšai mēdza būt izdekorētas ar melnbaltām ģimenes fotogrāfijām, suņu attēliem, grāmatu plauktiem un vectēva kolekcionētajām New Yorker karikatūrām. Jaunās Klērmon-tas sienas vienā pusē ir no stikla, bet otrā - pilnīgi tukšas.
Vectēvs atver durvis uz četrām viesu guļamistabām mājas augšstāvā. Visās ir tikai gultas un zemas, platas kumodes. Logiem priekšā ir balti logu aizklāji, kas ļauj mazumiņam gaismas iespīdēt telpās. Gultu pārsegi ir vienkārši, bez rakstiem, gaumīgos zilos un brūnos toņos.
Mazo istabās ir mazliet vairāk dzīvības. Tafta istabā uz grīdas ir Bākuguņu arēna, futbola bumba un grāmatas par burvjiem un bāreņiem. Libertija un Bonija ir atnesušas žurnālus un mūzikas atskaņotāju. Viņu istabā ir arī Bonijas grāmatu kaudze par spoku medniekiem, fiziku un kritušajiem eņģeļiem. Viņu kumode ir nokrāmēta ar kosmētiku un smaržu pudelītēm. Stūrī stāv te-nisa raketes.
Vectēva istaba ir vislielākā, un no tās paveras vislabākais skats. Viņš ieved mani dziļāk un parāda vannasistabu, kur dušā ir speciāli rokturi. Veco ļaužu rokturi, lai nenokristu.
“Kur ir tavas NewYorker karikatūras?” es jautāju.
“Telpu dizainers pieņēma dažus lēmumus.”
“Kā ar spilveniem?”
“Ar ko?”
“Jums bija tik daudz spilvenu. Ar izšūtiem suņiem.”
Viņš papurina galvu.
“Vai tu paturēji vismaz zivis?”
“Ko, to zobenzivi un visas pārējās?” Mēs kāpjam lejup uz pirmo stāvu. Vectēvs kustas lēni, un es eju aiz viņa. “Ar šo māju es visu sāku no jauna,” viņš vienkārši saka. “Vecās dzīves vairs nav.”
Viņš atver durvis uz savu studiju. Tā ir tikpat ieturēta, cik visa pārējā māja. Milzīga galda vidū novietots portatīvais dators. Pa milzīgu logu paveras skats uz japāņu dārzu. Krēsls. Siena ar pilnīgi tukšiem plauktiem.
Viss šķiet tik tīrs un atvērts, bet ne askētisks, jo viss ir pārāk bagātīgs.
Vectēvs ir vairāk līdzīgs mammai nekā man. Viņš ir izdzēsis veco dzīvi, tērējot naudu, lai izveidotu tai aizstājēju.
“Kur ir tas jaunais cilvēks?” pēkšņi jautā vectēvs. Viņa sejā parādās apātisks skatiens.
“Džonijs?”
Viņš papurina galvu. “Nē, nē.”
“Gets?”
“Jā, jaunais cilvēks.” Uz mirkli viņš pieķeras galdam, kā sajūtot reiboni.
“Vectēv, tev viss kārtībā?”
“Jā, labi.”
“Gets ir Kadldaunā ar Mirrenu un Džoniju,” es viņam saku.
“Es viņam apsolīju kādu grāmatu.”
“Tavu grāmatu šeit tikpat kā nav.”
“Beidz man stāstīt, kā šeit nav!” vectēvs iekliedzas, pēkšņi atguvis spēkus.
“Viss kārtībā?” Tā ir tante Kerija, nostājusies studijas durvīs.
“Ar mani viss ir labi,” viņš saka.
Kerija velta man skatienu un paņem vectēvu aiz rokas. “Nāc. Launags ir gatavs.”
“Vai varēji pēc tam aizmigt?” es jautāju tantei, kad dodamies atpakaļ uz virtuvi. “Pagājušajā naktī. Džonijs bija augšā?”
“Es nesaprotu, par ko tu runā,” viņa saka.
34
Vectēva pavāre gan iepērkas un pagatavo maltītes, bet tantes saplāno visas ēdienreizes. Šodien ēdamistabā mums ir uzklāts galds ar aukstu vistas cepeti, tomātu un bazilika salāti, kamam-bēra siers, bagetes un zemeņu limonāde. Libertija man rāda glītu puišu bildes žurnālā. Bonija lasa grāmatu, kuras nosaukumā rakstīts Ierastākās parādības: fakti un izdomājumi. Tafts un Vils vēlas, lai es viņus izvizinu ar pūsli - es braucu ar motorlaivu, kamēr viņi slīd aiz tās piesietā gumijas pūslī.
Mamma saka, ka man nav ļauts vadīt motorlaivu, kamēr lietoju zāles.
Tante Kerija saka, ka tam nemaz nav nozīmes, jo Vils tāpat neparko nepiedalīsies tādā pasākumā.
Tante Besa piekrīt, tāpēc Taftam nemaz neesot jēgas viņai ko tādu prasīt.
Libertija un Bonija jautā, vai viņas drīkst doties vizināties ar pūsli. “Mirrenai tu vienmēr ļauj,” saka Libertija. “Tu zini, ka tā ir.”
Vils izspļauj limonādi un samērcē bageti.
Vectēva klēpis arī tiek saslapināts.
Tafts paķer nu jau izmirkušo bageti un iesit ar to Viļam.
Mamma saslauka nekārtību, kamēr Besa uzskrien augšstāvā paķert vectēvam tīras bikses.