Kerija sarāj zēnus. Kad maltīte ir beigusies, Tafts un Vils pazūd dzīvojamajā istabā, lai izvairītos no uzkopšanas darbiem. Viņi kā traki lēkā pa vectēva jauno ādas dīvānu. Es sekoju.
Vils ir augumā mazs un piesarcis, gluži kā Džonijs. Mati gandrīz balti. Tafts ir garāks un ļoti tievs, zeltains un vasarraibumains, ar garām, tumšām skropstām un pilnu muti breketēm. “Nu, jūs abi,” es saku. “Kā pagāja iepriekšējā vasara?”
“Tu zini, kā Pūķu pasaulē dabūt pelnu pūķi?” jautā Vils.
“Es zinu, kā dabūt gailošo pūķi,” saka Tafts.
“Ar gailošo pūķi var dabūt pelnu pūķi,” saka Vils. Desmitgadīgie. “Nu, taču. Pagājusī vasara,” es saku. “Pastāstiet. Jūs spēlējāt tenisu?”
“Protams,” saka Vils.
“Peldējāties arī?”
“Jā,” saka Tafts.
“Vai izbraucāt ar laivām ar Getu un Džoniju?”
Viņi abi pārstāj lēkāt. “Nē.”
“Vai Gets teica kaut ko par mani?”
“Es nedrīkstu tev neko teikt par visu to, kā tu galu galā attapies ūdenī, un pārējo,” saka Vils. “Es apsolīju tantei Penijai, ka neteikšu.”
“Kāpēc ne?” es jautāju.
“Jo tad tev pastiprināsies galvassāpes, un mēs nedrīkstam vispār šo tematu cilāt.”
Tafts pamāj. “Viņa teica, ka citādāk pakārs mūs aiz kāju īkšķiem un atņems mūsu planšetes. Mums esot jāuzvedas priecigi, un mēs nedrīkstam būt idioti.”
“Nav jau runa par manu nelaimes gadījumu,” es saku. “Runa ir par vasaru, kad es devos uz Eiropu.”
“Keidij?” Tafts pieskaras manam plecam. “Bonija tavā guļamistabā redzēja tabletes.”
Vils atkāpjas un apsēžas tālākajā dīvāna galā.
“Bonija rakņājās pa manām mantām?”
“Un I.ibertija.”
“Ak, Dievs.”
“Tu man teici, ka neesi atkarīgā,” saka Tafts, “bet tev kaut kas jāzina.”
“Kas?”
“Narkotikas nav tavi draugi.” Tafts izskatās nopietns. “Narkotikas nav tavi draugi, un cilvēkiem jābūt taviem draugiem.”
“Ak, mans Dievs. Vai tu vari vienreiz pastāstīt, ko jūs darījāt pagājušajā vasarā, tu, nejēga?”
Vils ierunājas: “Mēs ar Taftu gribam spēlēt Angry Birds. Mēs vairs negribam ar tevi runāt.”
“Vienalga,” es saku. “Ejiet, esiet brīvi.”
Es izeju uz lieveņa un skatos, kā zēni skrien lejup pa celiņu uz Redgeitu.
35.
Visi logi Kadldaunā ir plaši atvērti, kad aizeju tur pēc launaga. Gets liek mūziku gandrīz antīkajā disku atskaņotājā. Pie ledusskapja ar magnētiem ir piesprausti mani vecie krītiņu zīmējumi - augšā tētis, bet apakšā vecmāmiņa ar suņiem. Mans akvarelis ir piestiprināts pie viena no virtuves skapīšiem. Dzīvojamās istabas pašā vidū stāv saliekamās trepes un liela kaste ar dāvanu iesaiņojamajiem papīriem.
Mirrena pāri istabai pārstumj atzveltnes krēslu. “Man nekad nav paticis, kā māte bija iekārtojusi šo vietu,” viņa paskaidro.
Es palīdzu Getam un Džonijam pārbīdīt atlikušās mēbeles tik ilgi, līdz Mirrena ir apmierināta ar rezultātu. No sienām mēs noņemam Besas akvareļu ainavas un saritinām paklājus. Mēs izlaupām mazo istabas, atrodot interesantus priekšmetus. Kad esam beiguši, dzīvojamā istaba ir izdekorēta ar cūciņu krājka-sītēm un lupatdeķiem, bērnu grāmatu kaudzēm un lampu, kas izskatās pēc pūces. Platās un spīdīgās lentes no kastes ar dāvanu papīriem ir šķērsām novilktas pāri griestiem.
“Besa nedusmosies, ka tu visu pārkārto?” es jautāju.
“Varu tev apsolīt, ka visu atlikušo vasaru viņa Kadldaunā savu kāju nespers. Viņa jau gadiem ir centusies tikt ārā no šīs vietas.” “Ko tu ar to domā?”
“Ak,” Mirrena kā starp citu nosaka, “tu jau zini. Bla bla bla, visnemīlētākā meita, bla bla bla, virtuve nekam neder un tamlīdzīgas blēņas. Kāpēc vectēvs to neizremontē? un tā tālāk.”
“Viņa viņam jautāja?”
Džonijs uz mani dīvaini blenž. “Tu neatceries?”
“Viņas atmiņas ir sačakarētas, Džonij!” kliedz Mirrena. “Viņa neatceras pat pusi no piecpadsmitās vasaras.”
“Neatceras?” Džonijs saka. “Es domāju...”
“Nē, nē, apklusti tūlīt pat,” Mirrena kliedz. “Tu vispār dzirdēji kaut vārdu no tā, ko tev teicu?”
“Kad?” Viņš izskatās apmulsis.
“Tovakar,” saka Mirena. “Es tev stāstīju, ko teica tante Penija.” “Atslābsti,” saka Džonijs, mezdams viņai spilvenu.
“Tas ir svarīgi! Kā tu vari kam tādam nepievērst uzmanību?” Mirrena ir tuvu asarām.
“Atvaino, labi?” Džonijs saka. “Get, tu zināji, ka Keidensa neatceras lielāko daļu no piecpadsmitās vasaras?”
“Zināju,” viņš atbild.
“Redzi?” saka Mirrena. “Gets klausījās.”
Mana seja svilst. Es skatos uz grīdu. Mirkli neviens nebilst ne vārda. “Ir tikai normāli, ja pēc smaga sitiena pa galvu daļa atmiņu pazūd,” es visbeidzot ierunājos. “Mana māte paskaidroja?” Džonijs nervozi iesmejas.
“Esmu pārsteigta, ka mamma jums to stāstīja,” es turpinu. “Viņai ļoti nepatīk par to runāt.”
“Viņa teica, ka tev viss jāuztver mierīgi un pašai jāmēģina visu atcerēties. Visas tantes to zina,” saka Mirrena. “Vectēvs zina. Mazie zina. Kalpotāji arī. To zina ikviens cilvēks uz šīs salas, izņemot tikai Džoniju, acīmredzami.”
“Es to zinu,” saka Džonijs. “Es tikai neaptvēru visu bildi.”
“Neesi nu tik nevarīgs,” saka Mirrena. “Nav piemērotākais bridis.”
“Viss kārtībā,” es saku Džonijam. “Tu neesi nevarīgs. Tev vienkārši bija neoptimāls mirklis. Esmu pārliecināta, ka turpmāk būsi optimāls.”
“Es vienmēr esmu optimāls,” saka Džonijs. “Tikai ne tik optimāls, kā Mirrena varētu vēlēties.”
Gets pasmaida, kad pasaku neoptimāls, un viegli uzsit man pa plecu.
Mēs esam sākuši no jauna.
36.
Mēs spēlējam tenisu. Mēs ar Džoniju uzvaram, bet ne jau tāpēc, ka es labi spēlētu. Viņš gan ir lielisks atlēts, bet Mirrena ir vairāk koncentrējusies uz bumbiņas atsišanu, un, kad tas izdodas, viņa priecīgi dejo apkārt, neuztraukdamās, ka bumbiņa ari atgriezīsies. Gets turpina par viņu smieties, tādēļ viņš pats nevar trāpīt pa bumbiņu.
“Kā gāja Eiropā?” Gets jautā, kad mēs dodamies atpakaļ uz Kadldaunu.
“Mans tēvs ēda kalmāru.”
“Un kas vēl?” Mēs sasniedzam pagalmu un uzmetam raketes uz lieveņa, un izstiepjamies zālē.
“Tiešām, man nav nekā daudz, ko stāstīt,” es saku. “Gribat zināt, ko es darīju, kamēr mans tēvs devās apskatīt Kolizeju?”
“Ko tad?”
“Gulēju viesnīcas tualetē, piespiedusi seju pie flīzēm, un skatījos uz itāļu zilo podu apakšām.”
“Pods bija zils?” Džonijs jautā, strauji pieceldamies sēdus.
“Tikai tev zili podi varētu likties interesantāki par Romas apskatīšanu,” novaidas Gets.
“Keidensa,” ierunājas Mirrena.
“Ko?”
“Neko.”
“Kas?”
“Tu saki, lai nežēlojam tevi, bet tad pastāsti ko tādu par podu apakšām,” viņa izsper. “Un tas tiešām ir kas žēlojams. Ko gan mums teikt?”
“Turklāt fakts, ka biji Romā, liek izjust skaudību,” saka Gets. “Neviens no mums nav bijis Romā.”
“Es gribu braukt uz Romu!” saka Džonijs. “Es nenormāli gribu redzēt tos zilos itāļu podus!”
“Es gribu redzēt Karakallas termas,” saka Gets. “Un izbaudīt ikvienu saldējuma garšu, kāda vien pieejama.”
“Nu tad brauc,” es saku.