“Diez vai tas ir tik vienkārši.”
“Labi, bet tu aizbrauksi,” es saku. “Kamēr mācīsies koledžā vai pēc tam.”
Gets nopūšas. “Es tikai saku, ka tu biji Romā.”
“Es vēlos, kaut tu tur būtu bijis,” es viņam saku.
37.
“Tu biji tenisa kortā?” mamma man jautā. “Es dzirdēju bumbiņu skaņu.”
“Tikai tāpat vien.”
“Tu tik ilgi neesi spēlējusi. Tas ir brīnišķīgi.”
“Mana serve ir zaudējusi asumu.”
“Man liels prieks, ka esi atsākusi spēlēt. Ja grib rīt atsist bumbiņas ar mani, tikai pasaki.”
Viņa smagi maldās. Es neatsākšu spēlēt tikai tāpēc, ka vienu pēcpusdienu paālējāmies, un nekad un nekādā gadījumā es nevēlos spēlēt ar mammu. Viņa speciāli apģērbsies un slavēs mani, un brīdinās mani, un māksies man virsū, panākdama tikai to, ka es atkal kļūšu pret viņu nelaipna. “Tad jau redzēsim,” es nosaku. “Visticamāk, es savilku plecu.”
Vakariņas tiek pasniegtas ārā, japāņu dārzā. Mēs vērojam saulrietu, sēdēdami bariņos pie maziem galdiņiem. Tafts un Vils paķer no paplātes karbonādes un ēd tās ar rokām.
“Jūs abi esat kā dzīvnieki,” saka Libertija, saraukdama savu degunu.
“Un ko tu ar to gribi pateikt?” jautā Tafts.
“Ir tāda lieta, ko sauc par dakšiņu,” saka Libertija.
“Ir tāda lieta, ko sauc par tavu seju,” atsaka Tafts.
Džonijs, Gets un Mirrena drīkst ēst Kadldaunā, jo viņi nav slimnieki. Un viņu mātes nav tik valdonīgas. Mamma man pat neļauj sēdēt kopā ar pieaugušajiem. Viņa liek man sēdēt pie atsevišķa galda ar brālēniem un māsīcām.
Viņi visi smejas un kaitina viens otru, runādami ar pilnām mutēm. Es pārstāju klausīties viņu teiktajā. Tā vietā es paveros uz mammu, Keriju, un Besu - visas sapulcējušās ap vectēvu.
Es atceros kādu nakti. Tas laikam notika kādas divas nedēļas pirms mana nelaimes gadījuma. Jūlija sākums. Mēs visi sēdējām pie garā galda Klērmontas zālājā. Uz lieveņa stāvēja iedegtas aromātiskās sveces. Mazie bija apēduši savus burgerus un tagad zālē meta ritentiņus un kūleņus. Mēs pārējie ēdām grilētu zobenzivi ar bazilika mērci. Vēl bija tomātu salāti un cukini sacepums ar kraukšķīgu parmezāna siera garoziņu. Zem galda Gets piespieda savu kāju manai. Es jutos kā apreibusi no laimes.
Tantes, klusas un pieklājīgas pretstatā mazo klaigām, stumdīja ēdienu pa šķīvi. Vectēvs atliecās un sakrustoja rokas virs sava vēdera. “Jums šķiet, ka vajadzētu izremontēt Bostonas māju?” viņš tika jautājis.
Iestājās klusums.
“Nē, tēt,” Besa ierunājās pirmā. “Mēs mīlam to māju.”
“Tu vienmēr sūdzies par dzīvojamās istabas izvietojumu,” saka vectēvs.
Besa paskatījās uz savām māsām. “Tā nav.”
“Jums nepatīk iekārtojums,” saka vectēvs.
“Taisnība.” Mammas balss ir kritiska.
“Manuprāt, tā ir mūžsena,” teica Kerija.
“Man derētu tavi ieteikumi, vai zini,” vectēvs teica Besai. “Vai atnāksi ciemos un uzmanīgi apskatīsi? Pateiksi savas domas?” Es...
Viņš pieliecās. “Es varu to arī pārdot, vai zini.”
Mēs visi zinājām, ka tante Besa gribēja Bostonas māju. Visas tantes gribēja Bostonas māju. Tā bija četrus miljonus vērta māja, kurā viņas visas bija izaugušas. Bet Besa bija vienīgā, kura vēl dzīvoja tuvumā, un arī vienīgā, kurai bija pietiekami daudz bērnu, lai piepildītu guļamistabas.
“Tēt,” Kerija asi iebilda. “Tu nevari to pārdot.”
“Es varu darīt, ko vien vēlos,” teica vectēvs, uzdurot uz dakšiņas pēdējo tomāta šķēli, iemezdams to mutē. “Tad tev māja patīk tāda, kāda tā ir, Besa? Vai arī gribi redzēt to pārbūvētu? Nevienam nepatīk pielīdēji.”
“Es labprāt tev palīdzēšu ar visu, ko vien tu vēlies mainīt, tēt.”
“Tikai nevajag,” atcirta mamma. “Vēl vakar tu klāstīji, cik aizņemta esi, un tagad gribi palīdzēt pārtaisīt Bostonas māju?”
“Viņš lūdza mūsu palīdzību,” teica Besa.
“Viņš lūdza tavu palīdzību. Tu mūs nostum malā, tēt?” Mamma bija iedzērusi par daudz.
Vectēvs iesmējās. “Penij, atslābsti.”
“Es atslābšu tikai tad, kad šis īpašumu jautājums būs atrisināts.”
“Tu padari mūs trakas,” Kerija kurnēja.
“Ko tu teici? Nevajag murmināt.”
“Mēs visas tevi milam, tēt,” skaļi teica Kerija. “Es zinu, ka šis ir bijis grūts gads.”
“Ja jūs jūkat prātā, tā ir jūsu pašu sasodītā izvēle,” teica vectēvs. “Saņemieties. Es taču nevaru atstāt īpašumus trakajiem.”
Es paskatos uz tantēm tagad, septiņpadsmitajā vasarā. Šeit, Jaunās Klērmontas japāņu dārzā, mamma ir aplikusi vienu roku ap tanti Besu, kura ir pasniegusies nogriezt gabaliņu aveņu pīrāga tantei Kerijai.
Ir skaista nakts, un mēs tik tiešām esam skaista ģimene.
Es nezinu, kas ir mainījies.
38.
“Taftam ir savs moto,” es saku Mirrenai. Ir pusnakts. Mēs, Meļi, Kadldaunas lielajā istabā spēlējam vārdu spēli.
Mans celis ir pieskāries Geta augšstilbam, lai gan es neesmu pārliecināta, ka viņš to mana. Spēles galds ir gandrīz pilns. Manas smadzenes ir pārgurušas. Man ir pagadījušies slikti burti.
Mirrena nevērīgi sakārto savus burtu kauliņus. “Taftam ir kas?”
“Moto,” es saku. “Tu jau zini - kā vectēvam. Nevienam nepatīk pielīdēji.”
“Nekad nesēdies telpas aizmugurē,” vectēvu intonē Mirrena.
“Nekad nesūdzies, nekad netaisnojies,” saka Gets. “Šķiet, tas bija no Dizraeli.”
“О, jā, tas viņam patīk,” saka Mirrena.
“Un nekad nesamierinies ar atbildi nē,” es piebilstu.
“Ak, kungs, Keidij!” iesaucas Džonijs. “Vai tu vienreiz saliksi vārdu un ļausi mums pārējiem turpināt spēli?”
“Nekliedz uz viņu, Džonij,” saka Mirrena.
“Piedod,” saka Džonijs. “Vai tu, lūdzu, saliksi to sasodīto vārdu?”
Mans celis ir pieskāris Geta augšstilbam. Es tiešām nespēju vairs padomāt. Es salieku mazu, nejēdzīgu vārdu.
Džonijs izveido vārdu no saviem kauliņiem.
“Narkotikas nav tavi draugi,” es paziņoju. “Tāds ir Tafta moto.”
“Beidz,” smejas Mirrena. “Kur viņš izrāva tādu?”
“Varbūt viņiem skolā bija lekcija par narkotiku atkarībām. Turklāt dvīnes izrevidēja manu istabu un pateica viņam, ka man ir pilna atvilktne ar tabletēm, tāpēc viņš gribēja pārliecināties, ka neesmu atkarīga.”
“Ak, Dievs,” saka Mirrena. “Ar Boniju un Libertiju ir viens vienīgs posts. Man šķiet, ka tagad viņas jau ir kleptomānes.”
1 lesam?
“Viņas paņēma mammas miega zāles un arī viņas briljanta auskarus. Man gan nav ne jausmas, kur viņas tos auskarus vilks, lai mamma neredzētu. Turklāt viņas ir divas, bet auskaru pāris tikai viens.”
“Vai tu viņām ko teici?”
“Es mēģināju ar Boniju. Bet viņas vairs nav kontrolējamas,” Mirrena nosaka. Viņa vēlreiz pārkārto savus kauliņus. “Bet man patīk ideja par moto,” viņa turpina. “Domāju, ka iedvesmojošs citāts var palīdzēt grūtā brīdī.”
“Piemēram, kāds?” jautā Gets.
Mirrena uz mirkli apklust. Tad viņa saka: “Esi mazliet laipnāks, nekā vajag.”
Pēc viņas pateiktā mēs visi apklustam. Šķiet neiespējami to apstrīdēt.
Tad Džonijs ierunājas: “Nekad neēd to, kas lielāks par paša pēcpusi.”
“Tu esi apēdis kaut ko, kas lielāks par paša pēcpusi?” es jautāju.
Viņš nopietni pamāj.
“Labi, Get,” saka Mirrena. “Kāds ir tavs?”