To var dabūt, viņš teica par ziloņkaulu.
Viens no viņa moto - nekad nesamierinies ar atbildi nē.
Tāds dzīvesveids vienmēr bija licies tik varonīgs. Viņš mēdza mums tā teikt, kad centās mūs iedrošināt tikties un piepildīt savas ambīcijas. Kad viņš iedrošināja Džoniju piedalīties maratonā vai kad septītajā klasē es neieguvu godalgu lasīšanas konkursā. Tā viņš teica, kad runāja par sava biznesa stratēģijām un stāstīja par to, kā pierunāja vecmāmiņu apprecēties ar viņu. “Lūdzu viņu precēties ar mani veselas četras reizes, kamēr viņa piekrita,” viņš vienmēr teica, kārtējo reizi pārstāstīdams vienu no viņa iecienītākajām Sinklēru ģimenes leģendām. “Galu galā es viņu nogurdināju ar savu uzstājību. Viņa piekrita, lai tikai es apklustu.”
Tad, sēžot pie brokastu galda un vērojot, kā viņš ēd manu grauzdiņu, nekad nesamierinies ar atbildi nē šķita kā attieksme, kas piestāv privileģētam cilvēkam, kuram nerūpēja citu ciešanas, kamēr vien viņa sieva varēja iegūt skaistas skulptūras, ko izstādīt savās vasaras mājās.
Es piecēlos, piegāju pie trauku skapja un pacēlu zosi. “Cilvēkiem nevajadzētu pirkt ziloņkaulu,” es teicu. “Ne bez iemesla tas ir pretlikumīgs. Vēl nesen Gets lasīja par...”
“Nestāsti man, ko tas puika lasa,” atcirta vectēvs. “Esmu informēts. Man ir visi dokumenti.”
“Piedod. Bet viņš lika man aizdomāties...”
“Keidensa.”
“Tu varētu izlikt statuju izsolē un iegūto naudu ziedot savvaļas dabas saglabāšanai.”
“Bet tad man nebūtu visu šo statuju. Tiperai tās bija ļoti mīļas.”
“Bet...”
Vectēvs pacēla balsi: “Nemāci, ko man darīt ar manu naudu, Keidij. Tā nav tava nauda.”
“Labi.”
“Tu neteiksi, kā man atbrīvoties no savām lietām, vai skaidrs?”
“Jā.”
“Vairs nekad.”
“Jā, vectēv.”
Pēkšņi man uznāca vēlme paķert zosi un mest to pāri visai telpai.
Vai tā saplīstu, atsitoties pret kamīna dzegu? Vai tā sašķistu gabalos?
Es savilku rokas dūrēs.
Tā bija pirmā reize, kad runājām par vecmāmiņu Tiperu pēc viņas nāves.
Vectēvs novieto laivu dokā un piesien to.
“Vai tev joprojām pietrūkst vecmāmiņas?” es viņam jautāju, kad tuvojamies Jaunajai Klērmontai. “Jo man viņas pietrūkst. Mēs nekad par viņu nerunājam.”
“Daļa no manis nomira līdz ar viņu,” viņš saka. “Un tā bija mana labākā daļa.”
“Tu tā domā?”
“Tas ir viss, kas man šajā sakarā sakāms,” atbild vectēvs.
43
Es atrodu Meļus Kadldaunas pagalmā. Zālājā mētājas teni-sa raketes un tukšas dzērienu pudeles, ēdienu iepakojumi un pludmales dvieļi. Viņi visi trīs guļ uz kokvilnas segas, uzlikuši uz acīm saulesbrilles un ēd kartupeļu čipsus.
“Jūties labāk?” jautā Mirrena.'
Es pamāju.
“Mums tevis pietrūka.”
Uz saviem ķermeņiem viņi ir izsmidzinājuši zīdaiņu eļļu. Divas eļļas pudeles mētājas turpat zālē. “Jums nav bail, ka apdegsiet?” es jautāju.
“Es vairs neticu saules aizsargkrēmiem,” saka Džonijs.
“Viņš ir nolēmis, ka visi zinātnieki ir korumpēti un visa aizsargkrēmu ražošanas industrija ir nekas cits kā naudas izkrāpšanas shēma,” saka Mirrena.
“Esi kādreiz redzējis saules apdegumus?” es jautāju. “Āda burtiski pārklājas ar čūlām.”
“Tā ir tikai dumja ideja,” saka Mirrena. “Mēs vienkārši esam līdz vājprātam nogarlaikojušies, tas arī viss.” Bet runājot viņa vēlreiz ieziež rokas ar bērnu eļļiņu.
Es apguļos blakus Džonijam.
Es atveru kartupeļu čipsu paku ar grilētas gaļas garšu.
Es lūkojos uz Geta krūtim.
Mirrena skaļi nolasa citātu no grāmatas par Džeinu Gudolu.
Mēs klausāmies mūziku, ko atskaņoju pa sava telefona niecīgo skaļruni.
“Pastāsti vēlreiz, kāpēc tu vairs netici aizsargkrēmiem?” es jautāju Džonijam.
“Tā ir sazvērestība,” viņš saka. “Sazvērestība, lai pārdotu milzum daudz losjona, kas nevienam patiesībā nav vajadzīgs.”
“Ak tā.”
“Es neapdegšu,” viņš saka. “Gan redzēsi.”
“Bet kāpēc tad tu ieziedies ar bērnu eļļiņu?”
“Ak, tā gan nav daļa no eksperimenta,” Džonijs saka. “Man vienkārši vienmēr gribas būt tik taukainam, cik vien iespējams.”
Gets atrod mani virtuvē, meklējam ēdamo. Nekā daudz tur nav. “Pēdējā reizē, kad tevi redzēju, tu atkal biji neoptimāla,” viņš saka. “Gaiteni pirms dažām naktīm.”
“Jā.” Man trie rokas.
“Atvaino.”
“Viss kārtībā.”
“Vai varam sākt no jauna?”
“Mēs nevaram sākt no jauna katru otro dienu, Get.”
“Kāpēc ne?” Viņš palecas un apsēžas uz virtuves letes. “Varbūt šī ir otro iespēju vasara.”
“Otrās - varbūt. Bet pēc tam jau tas sāk kļūt smieklīgi.”
“Tad vienkārši esi normāla,” viņš saka, “vismaz šodien. Izliksimies, ka es neesmu bardaks, izliksimies, ka tu neesi dusmīga. Izliksimies, ka esam draugi, un aizmirsīsim, kas noticis.”
Es negribu izlikties.
Es negribu, lai esam tikai draugi.
Es negribu aizmirst. Es cenšos atcerēties.
“Tikai uz dienu vai divām dienām, līdz viss atkal sāks likties normāli,” saka Gets, redzēdams manu vilcināšanos. “Mēs vienkārši pavadīsim kopā laiku, līdz viss vairs nebūs tik pārlieku nozīmīgs.”
Es gribu zināt visu, saprast visu; gribu, lai Gets ir man tuvu un lai varu pieskarties viņam un nekad nelaist viņu prom. Bet varbūt šis ir vienīgais veids, kā mēs varam sākt.
Esi normāla, tagad. Tūlīt pat.
Jo tu esi. Jo tu vari.
“Esmu iemācījusies, kā tas darāms,” es saku.
Es pasniedzu viņam maisiņu ar īrisa konfektēm, ko mēs ar vectēvu nopirkām Edgartaunā. Tas, kā iemirdzas viņa seja, kad viņš ierauga šokolādes īrisus, silda manu sirdi.
44.
Nākamajā dienā mēs ar Mirrenu bez atļaujas paņemam motorlaivu un dodamies uz Edgartaunu.
Puiši nevēlas pievienoties. Viņi dodas izbraukumā ar kajakiem.
Es stūrēju, un Mirrena velk roku pa ūdens straumi.
Mirrena neko daudz nav uzvilkusi - peldkostīma augšiņu ar margrietiņu rakstu un džinsa minisvārkus. Viņa iet pa Edgar-taunas bruģētajām ieliņām, runādama par Dreiku Logerhedu un to, kāda ir sajūta, kad viņiem ir “dzimumakts”. Tā viņa to sauc katru reizi, bet viņas atbildē par sajūtu vairāk manāmi tādi apzīmējumi kā savvaļas rožu smarža sajaukumā ar karuseļiem un uguņošanu.
Vēl viņa runā par drēbēm, ko vēlas pirkt pirmajam kursam Pornonā, par filmām, ko vēlas redzēt, un par projektiem, ko viņa vēlas vēl šovasar īstenot, piemēram, atrast vietu Vainjārdā, kur var jāt ar zirgiem, un atsākt pašiem gatavot saldējumu. Godigi sakot, viņa nepārstāj čalot pusotras stundas garumā.
Es vēlos, lai man būtu tāda dzīve kā viņai. Draugs, plāni, koledža Kalifornijā. Mirrena dodas savā saules pielietajā nākotnē, kamēr es atgriežos Dikinsona akadēmijā uz vēl vienu sniegpilnu un smacējošu gadu.
Mērdika veikalā es nopērku mazu maisiņu ar Irisa konfektēm, lai gan zinu, ka vēl no vakardienas dažas ir palikušas. Mēs apsēžamies uz kāda noplukuša sola, un Mirrena vēl joprojām tērgā. Ataust vēl viena atmiņa.
Piecpadsmitā vasara, mēs ar Mirrenu sēdējām blakus Taftam un Vilam uz mūsu iecienītākās Edgartaunas jūras velšu ēstuves kāpnēm. Zēniem bija plastmasas vējdzirnaviņas. Tafta seja bija notraipīta ar iepriekš ēstajām īrisa konfektēm. Mēs gaidījām Besu, jo viņai bija Mirrenas kurpes. Mēs nedrīkstējām iet iekšā ar basām kājām.