Mirrenas kājas bija netīras, bet viņas kāju nagi nokrāsoti zili.
Kādu laiku mēs jau bijām tā sēdējuši un gaidījuši, kad kvartāla galā no kāda veikaliņa iznāca Gets. Rokās viņš nesa kaudziti ar grāmatām. Viņš skrēja pie mums milzu ātrumā, it kā steigtos, lai mūs noķertu, lai gan nekustīgi sēdējām.
Tad viņš strauji apstājās. Kaudzes pašā augšā bija Sartra grāmata Esamība un nekas. Šie vārdi viņam joprojām bija uzrakstīti uz delnu augšpuses. Vectēva ieteikums.
Gets muļķīgi, kā klauns, paklanījās un iedeva man grāmatu no kaudzes pašas apakšas - tā bija Žaklinas Moriartijas grāmata. Visu vasaru es biju lasījusi viņas grāmatas.
Es atvēru grāmatu. Lappusē pie virsraksta bija ieraksts. Keidi-jai ar visu, visu. Gets.
“Es atcerējos, kā mēs gaidījām tavas kurpes, lai varētu ieiet jūras velšu ēstuvē,” es saku Mirrenai. Tagad viņa ir pārstājusi runāt un skatās uz mani ar gaidpilnu sejas izteiksmi. “Plastmasas vējdzirnaviņas,” es saku. “Kā Gets iedeva man grāmatu.”
“Tātad tavas atmiņas atgriežas,” Mirrena saka. “Tas ir lieliski!” “Tantes strīdējās par īpašumiem.”
Viņa sagumst. “Mazliet.”
“Un man ar vectēvu, mums bija strīds par viņa ziloņkaula statujām.”
“Jā. Toreiz mēs par to runājām.”
“Pastāsti man kaut ko.”
“Ko?”
“Kāpēc Gets pazuda pēc mana nelaimes gadījuma?”
Mirrena starp pirkstiem vij matu šķipsnu. “Es nezinu.”
“Vai viņš sagāja atpakaļ kopā ar Rakeli?”
“Es nezinu.”
“Mēs strīdējāmies? Es kaut ko izdarīju?”
“Es nezinu, Keidij.”
“Kādu vakaru pirms pāris dienām viņš uz mani sadusmojās par to, ka es nezināju dažu kalpotāju vārdus. Par to, ka neesmu redzējusi viņa dzīvokli Ņujorkā.”
Klusums. “Viņam ir labi iemesli dusmoties,” visbeidzot saka Mirrena.
“Ko es izdarīju?”
Mirrena nopūšas. “Tu to nevari labot.”
“Kāpēc ne?”
Pēkšņi Mirrena sāk rīstīties, it kā viņai būtu kļuvis slikti un viņa grasītos vemt. Viņa saliecas, un viņas āda kļūst mitra un bāla.
“Tev viss kārtībā?”
“Nē.”
“Es varu kā palīdzēt?”
Viņa neatbild.
Es piedāvāju viņai pudeli ūdens. Viņa to paņem un lēni padzeras. “Es pārcentos. Man jātiek atpakaļ uz Kadldaunu. Tūlīt pat.” Viņas acis ir stiklainas. Es izstiepju savu roku. Viņas āda šķiet slapja, un liekas, ka viņa nejūtas stabili uz savām kājām. Klusēdamas mēs dodamies uz ostu, kur piesieta stāv mūsu mazā motorlaiva.
Mamma tā ari nebija pamanījusi, ka motorlaivas nav, bet viņa pamana maisiņu ar īrisa konfektēm, kad dodu to Taftam un Viļam.
Atkal un atkal, bla bla bla. Viņas lekcija nav interesanta.
Man aizliegts atstāt salu bez viņas atļaujas.
Man aizliegts atstāt salu bez pieaugušā uzraudzības.
Man aizliegts vadīt motorizētu transportlīdzekli, kamēr lietoju zāles.
Es taču nevarot būt tik dumja, kā uzvedos, vai ne?
Es pasaku Piedod, ko mana māte vēlas dzirdēt. Tad skrienu uz Vindmēru, lai uz akvareļu papīra pierakstītu visu, ko atcerējos -jūras velšu ēstuvi, plastmasas vējdzirnaviņas, Mirrenas netīrās pēdas un koka pakāpienus, grāmatu, ko Gets man iedeva.
45.
Otrās nedēļas sākumā, ko pavadu uz salas, mēs atklājam Kadldaunas jumtu. Tur ir viegli uzkāpt - līdz šim mēs to nedarījām, jo tad nākas līst cauri tantes Besas guļamistabas logam.
Naktī uz jumta ir bezdievīgi auksti, bet dienā no tā paveras burvīgs skats uz salu un jūru aiz tās. Es varu redzēt pāri kokiem, kas ieskauj Kadldaunu un puduri stiepjas līdz pat Jaunās Klēr-montas dārzam. Es pat varu redzēt mājas iekšpusi cauri logiem, kas vairākās istabās stiepjas no griestiem līdz grīdai. Var arī mazliet redzēt Redgeitu un pretējā virzienā skatu pāri Vindmē-rai līdz līcim.
Pirmajā vakarā mēs izliekam ēdamo uz vecas, piknikiem paredzētas segas. Mēs ēdam saldo portugāļu maizi un mīkstu sieru no mazām koka kastītēm. Ogas no zaļām kartona kastītēm, dzeram burbuļojošu limonādi no aukstas pudeles.
Mēs nolemjam nākt šeit katru dienu. Visu vasaru. Šis jumts ir labākā vieta pasaulē.
“Ja es nomiršu,” es saku, vērodama ainavu, “tas ir, kad es nomiršu, izkaisiet manus pelnus mazajā pludmalē. Un, kad sailgo-sieties pēc manis, varēsiet uzkāpt šeit, augšā, paskatīties lejup un atcerēties, cik lieliska es biju.”
“Vai ari mēs varētu iet lejā un nopeldēties tevī,” saka Džonijs, “Ja mēs pēc tevis ļoti, ļoti sailgosimies.”
« т-> . И
Еш.
“Tu jau esi tā, kas gribēja būt mazās pludmales ūdenī pēc nāves.”
“Es tikai gribēju teikt, ka man šeit ļoti patīk. Tā būtu varena vieta, kur izkaisīt manus pelnus.”
“Jā,” saka Džonijs. “Būtu gan.”
Mirrena un Gets nav bilduši ne vārda, no zilas māla bļodas ēzdami zemesriekstus šokolādē. “Šī nav tā labākā saruna,” Mirrena saka.
“Nav ne vainas,” saka Džonijs.
“Es negribu, lai mani pelni būtu šeit,” saka Gets.
“Kāpēc ne?” es jautāju. “Mēs visi varētu būt kopā mazajā pludmalē.”
“Un mazie mūsos peldēsies!” iesaucas Džonijs.
“Man tevis dēļ būs slikti,” atcērt Mirrena.
“Nav jau nekāda lielā starpība, ņemot vērā visas tās reizes, kad esmu tur čurājis,” saka Džonijs.
“Pretīgi.”
“Tikai nevajag, tur visi čurā.”
“Es ne,” iebilst Mirrena.
“Jā, arī tu,” viņš saka. “Ja vien ūdens jau nav pārvērties par čurām pēc visiem šiem gadiem, kopš mēs tur čurājam, daži pelni lielu skādi nenodaris.”
“Jūs kādreiz plānojat savas bēres?” es jautāju.
“Kā tu to domā?” Džonijs sarauc degunu.
“Nu, tu zini, kā grāmatā par Tomu Sojeru, kad visi uzskata, ka Toms un Haks, un kā viņu tur sauca?”
“Džo Harpers,” saka Gets.
“Jā, visi domā, ka Toms, Haks un Džo Hārpers ir pagalam. Zēni aiziet paši uz savām bērēm un dzird visas jaukās atmiņas, kas pilsētniekiem ir par viņiem. Pēc tam, kad to izlasīju, es sāku domāt pati par savām bērēm. Piemēram, kādus ziedus es vēlētos un kur lai izkaisa manus pelnus. Un vēl es iztēlojos atvadu vārdus, stāstot par to, cik noslēpumaini lieliska es biju un kā ieguvu Nobela prēmiju un olimpisko medaļu.”
“Kādā disciplīnā tad tu būtu ieguvusi olimpisko medaļu?” jautā Gets.
“Varbūt rokasbumbā.”
“Rokasbumba ir viena no olimpiskajām disciplīnām?”
“Jā.”
“Tu vispār spēlē rokasbumbu?”
“Vēl ne.”
“Nu tad labāk sāc.”
“Lielākoties cilvēki plāno savas kāzas,” saka Mirrena. “Es mēdzu plānot savas kāzas.”
“Puiši neplāno savas kāzas,” saka Džonijs.
“Ja es apprecētos ar Dreiku, kāzās būtu dzelteni ziedi,” Mirrena stāsta. “Dzelteni ziedi it visur. Un gaiši dzeltena kleita - tāda kā parastajās kāzās, tikai dzeltena. Un viņam būtu dzeltena smokinga josta.”
“Viņam gan tevi būtu ļoti, ļoti jāmīl, lai vilktu dzeltenu smokinga jostu,” es viņai saku.
“Jā,” saka Mirrena. “Bet Dreiks to darītu.”
“Es jums pateikšu, ko negribu savās bērēs,” saka Džonijs. “Es negribu, ka bars Ņujorkas māksliniecisko tipinu stāv ap manu zārku kaut kādā stulbā pieņemšanas zālē.”
“Es negribu, lai reliģiozi cilvēki runā par Dievu, kam es neticu,” saka Gets.