“Vai ari lai bars samākslotu meiteņu tēlo skumjas, bet tad dodas uz tualeti uzklāt jaunu lūpu spīduma kārtu un piekārtot matus,” saka Mirrena.
“Ak, Dievs,” es pasmīnu, “pēc jūsu teiktā tā vien liekas, ka bērēs nav nekā jautra.”
“Tiešām, Keidij,” saka Mirrena. “Tev vajadzētu plānot savas kāzas, nevis bēres. Neesi tik patoloģiska.”
“Ja nu es nekad neapprecos? Ja nu es nemaz negribu apprecēties?”
“Nu tad plāno savas grāmatas atvēršanas ballīti. Vai ari savas mākslas izstādes atklāšanas ballīti.”
“Viņa taču iegūs olimpisko medaļu un Nobela prēmiju,” saka Gets. “Viņa var plānot ballītes par godu tam.”
“Labi,” es piekritu. “Izplānosim manu rokasbumbas olimpiskās medaļas iegūšanas ballīti, ja tas jūs dara laimīgus.”
Un mēs plānojam. Šokolādes rokasbumbas zilā glazūrā. Man zelta kleita. Šampanieša strūklakas ar mazām zelta bumbiņām glāzēs. Mēs apspriežam, vai cilvēki valkā dīvainās aizsargbrilles, ari spēlējot rokasbumbu vai tikai skvošu, un nolemjam, ka mūsu ballītē valkās. Visas balltes garumā visiem viesiem būs jāvalkā zelta brilles.
“Tu spēlē rokasbumbas komandā?” jautā Gets. “Es domāju, vai ballītē būs vesela komanda ar amazoņu rokasbumbas dievietēm, kas svinēs kopā ar tevi? Vai ari medaļu tu iegūsi viena?” “Man nav ne jausmas.”
“Tev tiešām jāsāk sevi izglītot šajā jautājumā,” saka Gets. “Citādi tu tā arī neiegūsi zelta medaļu. Mums nāksies pārplānot visu ballīti, ja tu iegūsi tikai sudrabu.”
Todien dzīve ir skaista.
Mēs, četri Meļi, mēs vienmēr esam bijuši. Mēs vienmēr būsim.
Vienalga, kas notiktu, mums dodoties uz koledžām, novecojot vai būvējot savas dzives; vienalga, vai mēs ar Getu būsim kopā vai ne. Vienalga, kurp dosimies, mēs vienmēr spēsim sasēsties viens otram blakus uz Kadldaunas jumta un kopā vērties jūrā.
Šī sala ir mūsu. Šeit kaut kādā veidā mēs vienmēr būsim jauni.
46.
Nākamās dienas ir tumšākas. Meļi reti kad vēl kaut kur dodas. Mirrenai sāp kakls un moka ķermeņa sāpes. Viņa lielākoties paliek Kadldaunā. Viņa zīmē attēlus, ko piekārt gaitenī, un taisa gliemežvāku virtenes gar skapīšu malām. Netīrie trauki krājas kaudzē gan izlietnē, gan uz kafijas galdiņa. Visapkārt dzīvojamai istabai kaudzēs stāv grāmatu, filmu disku kaudzes. Gultas paliek nesaklātas, un vannasistabā parādās mitruma un pelējuma netīkamais aromāts.
Džonijs ar pirkstiem ēd sieru un skatās britu televīzijas komēdijas. Kādu dienu viņš savāc kaudzi ar veciem un mitriem tējas maisiņiem un met tos krūzē, kas pilna ar apelsīnu sulu.
“Ko tu dari?” es jautāju.
“Par lielākajām šļakatām pienākas visvairāk punktu.”
“Bet kāpēc?”
“Mans prāts darbojas mistiski,” saka Džonijs. “Esmu atklājis, ka metiens no apakšas ir visefektīvākais.”
Es palīdzu viņam izveidot punktu sistēmu. Pieci punkti par mazām šļakatām, desmit - par izveidojušos peļķi, bet divdesmit pienākas, ja uz sienas aiz krūzes izveidojas dekoratīvs šļakatu raksts.
Mēs izlietojam veselu pudeli svaigi spiestas apelsīnu sulas.
Kad viņš ir beidzis, Džonijs atstāj krūzi un saņurcītos, no jauna slapjos tējas maisiņus guļam turpat, kur tie ir.
Ari es neuzkopju.
Getam ir saraksts ar simts visu laiku labākajām grāmatām, un viņš urbjas cauri ikvienai, ko var sameklēt uz salas. Viņš līmē tajās līmlapiņas un skaļi nolasa atsevišķus paragrāfus. Neredzamais cilvēks. Ceļojums uz Indiju. Lieliskie Embersoni. Es tikai daļēji spēju pievērst uzmanību viņa priekšlasījumiem, jo Gets nav mani noskūpstījis vai pat mēģinājis man pieskarties, kopš mēs vienojāmies uzvesties normāli.
Man šķiet, ka viņš izvairās palikt divatā ar mani.
Ari es izvairos palikt divatā ar viņu, jo viss mans ķermenis tiecas pie viņa, jo ikviena viņa kustība ir kā pārlādēta ar spriedzi. Es bieži vien iztēlojos, kā aplieku rokas viņam apkārt vai kā ar pirkstu galiem pieskaros viņa lūpām. Kad ļauju savām domām klīst, ja kaut uz mirkli Džonijs un Mirrena nav tuvumā, ja kaut uz sekundi mēs esam vieni, neatbildētās mīlestības sāpes aicināt aicina migrēnu.
Šajās dienās tā ir raupja vecene, kas ar savām grubuļainajām rokām un asajiem nagiem aiztiek manas atsegtās smadzenes. Viņa baksta manus kailos nervus, pētot, vai varēs iedzīvoties manā galvaskausā. Ja viņa tur iekļūst, uz dienu vai divām esmu iesprostota savā guļamistabā.
Gandrīz katru dienu mēs ēdam pusdienas uz jumta.
Es pieņemu, ka viņi to dara ari dienās, kad man ir slikti.
Laiku pa laikam no jumta noripo pa kādai pudelei, iekrīt zālē un sašķist. Patiesībā pa visu lieveni mētājas milzum daudz smalku stikla lausku, joprojām lipīgas no limonādes. Cukura piesaistītas, apkārt lido mušas.
47
Otrās nedēļas beigās es atrodu Džoniju vienu pagalmā, būvējot kaut ko no Lego klucīšiem, ko viņš, visticamāk, ir atradis Redgeitā.
Man ir marinēti gurķīši, siera nūjiņas un pārpalikušais grilētais tuncis no Jaunās Klērmontas virtuves. Mēs nolemjam uz jumta nekāpt, jo esam tikai mēs divi. Mēs atveram ēdienu kārbas un sarindojam tās uz netīrā lieveņa malas. Džonijs stāsta, kā viņš vēlas no Lego uzbūvēt Cūkkārpas pili. Vai arī Nāves Zvaigzni. Vai pagaidi! Vēl labāk būtu uzbūvēt Lego tunci, ko piekārt pie sienas Jaunajā Klērmontā tagad, kad tur vectēvam vairs nav neviena izbāzeņa. Tieši tā. Žēl tikai, ka uz šīs sasodītās salas nav pietiekami daudz Lego tādam fantastiskam projektam, kāds ir Džonijam.
“Kāpēc tu nepiezvanīji vai neatsūtīji e-pasta vēstuli pēc negadījuma?” es jautāju. Es nebiju plānojusi uzsākt šādu sarunu. Vārdi vienkārši izspruka.
“Ak, Keidij.”
Es jūtos stulbi, tā jautājot, bet es gribu zināt.
“Tu gribi labāk runāt par Lego tunci,” Džonijs vilina.
“Es tikai domāju, ka varbūt nokaitināju tevi ar tām savām e-pasta vēstulēm. Tām, kurās jautāju tev par Getu.”
“Nē, nē.” Džonijs noslauka rokas savā sporta kreklā. “Es pazudu, jo esmu kretīns. Jo es kārtīgi nepārdomāju savas izvēles un esmu pārāk daudz saskatījies spraiga sižeta filmas, un esmu vairāk tāds kā ideju sekotājs.”
“Tiešām? Es par tevi tā nedomāju.”
“Tas ir nenoliedzams fakts.”
“Tad tu nebiji dusmīgs?”
“Es vienkārši biju dumjš muļķis. Bet ne jau dusmīgs. Nekad. Piedod, Keidensa.”
“Paldies.”
Viņš pagrābj sauju Lego detaļu un sāk tās likt kopā.
“Kāpēc Gets pazuda? Tu zini?”
Džonijs nopūšas. “Tas ir vēl viens jautājums.”
“Viņš teica, ka es nepazīstot viņa patieso būtību.”
“Tā varētu būt.”
“Viņš nevēlas runāt par nelaimes gadījumu. Vai par to, kas ar mums notika tajā vasarā. Viņš vēlas, lai mēs izturamies normāli, it kā nekas nebūtu noticis.”
Džonijs ir sarindojis savus Lego klucīšus rindās - zili, balti un zaļi. “Gets diezgan draņķīgi izturējās pret to meiteni Rakeli, uzsākot to visu te ar tevi. Viņš zināja, ka nav pareizi tā rīkoties, un tāpēc ienīda pats sevi.”
“Skaidrs.”
“Viņš negribēja būt tāds. Viņš vēlas būt labs cilvēks. Un tovasar viņš bija ļoti dusmīgs par to visu. Un, kad viņš nebija tev līdzās, kad vajadzēja, viņš ienīda sevi vēl vairāk.”
“Tu domā?”
“Man šķiet,” saka Džonijs.
“Viņš ar kādu tagad satiekas?”
“Ak, Keidij,” saka Džonijs. “Viņš ir viens pretenciozs ēzelis. Es viņu mīlu kā miesīgu brāli, bet tu viņam esi pārāk laba. Labāk atrod sev kādu jauku puisi Vermontā ar muskuļiem kā Dreikam Logerhedam.” Tad viņš pats sāk smieties.