“Domāju, ka tev viņš jāliek mierā.”
“Ko?”
“Tas tāpat slikti beigsies un vēl vairāk visu sabojās.”
“Es mīlu viņu,” es saku. “Tu zini, ka vienmēr esmu viņu mīlējusi.”
“Tu viņam visu padari grūtāku. Sarežģītāku, nekā jau ir. Tu viņu sāpināsi.”
“Nav tiesa. Visticamāk, viņš sāpinās mani.”
“Tā arī var notikt. Nav laba doma jums abiem būt kopā.”
“Kā tu nesaproti, ka labāk ļauju Getam sevi sāpināt, nekā turos no viņa pa gabalu?” es saku, pieceļoties sēdus. “Ja jāizvēlas dzīvot kastē, kur esmu pavadījusi pēdējos divus gadus, vai riskēt, zinot, ka viss var slikti beigties, es miljons reižu izvēlēšos riskēt. Es dzīvoju mazā kastītē, Mirrena. Es un mamma. Es un manas tabletes. Es un manas sāpes. Es vairs nevēlos dzīvot tajā mazajā kastītē.”
Gaiss piepildās ar klusumu.
“Man nekad nav bijis drauga,” Mirrena pēkšņi pasaka.
Es ieskatos viņas acīs. Tās piepildījušās ar asarām. “Bet kā tad ar Dreiku Logerhedu? Kā ar dzeltenajām rozēm un dzimumaktu?” es jautāju.
Viņa skatās lejup. “Es meloju.”
“Kāpēc?”
“Tu jau zini, kā ir, kad, atbraucot uz Bīčvudu, mēs nonākam gluži citā pasaulē. Vari būt cits cilvēks, nekā esi mājās. Iespējams būt labākam. Varbūt.”
Es pamāju.
“Tajā pirmajā dienā, kad atbrauci uz salu. Es pamanīju Getu. Viņš skatījās uz tevi tā, it kā tu būtu spožākā planēta visā galaktikā.”
г
“Tiešām?”
“Es tik ļoti vēlos, lai arī uz mani kāds tā skatās, Keidij. Tik ļoti. Un es tā nemaz negribēju, bet galu galā jau attapos melojam. Piedod.”
Es nezinu, ko teikt. Es ievelku dziļu elpu.
Mirrena strauji iesaucas: “Nevajag tā reaģēt. Labi? Viss ir kārtībā. Kārtībā, pat ja man vispār nekad nebūs drauga. Kārtībā, ja neviens mani nekad nemīlēs, skaidrs? Es to visu varu ļoti labi pieciest.”
Mammas balss sauc mani kaut kur no Jaunās Klērmontas puses.
“Keidensa! Tu mani dzirdi?”
Es kliedzu atpakaļ: “Ko tu gribi?”
“Pavārei šodien ir brīvdiena. Es sākšu gatavot pusdienas. Nāc, sagriez tomātus.”
“Tūlīt.” Es nopūšos un paskatos uz Mirrenu. “Man jāiet.”
Viņa neatbild. Es uzvelku savu džemperi un sāku kāpt augšup pa celiņu uz Jauno Klērmontu.
Virtuvē mamma iedod man speciālu tomātu nazi un sāk runāt.
Bla bla bla, tu vienmēr esi mazajā pludmalē.
Bla bla bla, tev vajadzētu vairāk spēlēties ar mazajiem.
Vectēvs te nebūs mūžīgi.
Vai tu maz zini, ka esi apdedzinājusies saulē?
Es griežu un griežu - veselu grozu ar dīvainas formas dzimtas īpašuma tomātiem. Tie ir dzelteni, zaļi un dūmakaini sarkani.
51.
Rit mana trešā nedēļa uz salas, bet migrēna atslēdz mani no ārpasaules uz veselām divām dienām. Varbūt trim. Es neizšķiru.
Tablešu manā zāļu pudelītē paliek arvien mazāk un mazāk, lai gan pirms došanās uz salu es tās papildināju līdz augšai.
Es domāju, varbūt mamma tās ņem. Varbūt viņa vienmēr tās ir lietojusi.
Bet varbūt manā istabā atkal ir rosījušās dvīnes, aiztikdamas lietas, kas viņām nemaz nav vajadzīgas. Varbūt viņas tās lieto.
Bet varbūt es savas zāles lietoju vairāk, nekā apzinos. Varbūt es iedzeru vairāk tablešu, kad prātu aizmiglojušas sāpes un kad esmu aizmirsusi par iepriekšējo zāļu devu.
Man bail mammai teikt, ka man vajag vēl zāles.
Kad jūtos pietiekami labi, es atkal dodos uz Kadldaunu. Saule ir zemu pie apvāršņa. Lievenis ir noklāts ar pudeļu stiklu lauskām. Iekšā pie griestiem piekārtās lentes tagad ir nokritušas un savijušās mētājas uz grīdas. Netīrie trauki izlietnē krājas kaudzē jau sausi un apkaltuši. Uz galda uzklātās sedziņas ir netīras. Kafijas galdiņš noklāts ar netīrumu riņķiem, kas palikuši no tējas krūzēm.
Es atrodu Meļus saspiedušos Mirrenas istabā un pētām Bībeli.
“Vārdu spēles strīds,” saka Mirrena, tiklīdz es ieeju pa istabas durvīm. Viņa aizver grāmatu. “Cietam bija taisnība - kā vienmēr. Tev vienmēr ir sasodīta taisnība, Get. Zini, meitenēm puišos tas nemaz nepatīk.”
Vārdu spēles kauliņi mētājas uz dzīvojamās istabas grīdas. Es tos redzēju, ienākdama mājā.
Viņi nespēlēja šo spēli.
“Ko jūs labu sadarījāt pa šīm iepriekšējām dienām?” es jautāju.
“Ak, Dievs,” saka Džonijs, izstiepdamies Mirrenas gultā. “Esmu jau aizmirsis.”
“Bija ceturtais jūlijs,” saka Mirrena. “Mēs devāmies vakariņās uz Jauno Klērmontu, un tad visi lielajā motorlaivā izbraucām skatīties Vainjārdas uguņošanu.”
“Šodien bijām uz Nantuketas virtuļu veikaliņu,” saka Gets.
Viņi nekad nekur nedodas. Nekad. Ne ar vienu netiekas. Bet tagad, kad man bija slikti, viņi devās visur un satika visus?
“Downyflake’,’ es saku. “Tā sauc virtuļu veikalu.”
“Jā. Tur bija visfantastiskākie virtuļi,” saka Džonijs.
“Bet tev taču riebjas parastie virtuļi.”
“Protams,” saka Mirrena. “Mēs jau neņēmām parastos, bet gan glazētos.”
“Un pildītos ar Bostonas krēmu,” saka Gets.
“Un ar ievārījumu,” piebalso Džonijs.
Bet es zinu, ka Downyjlake veikaliņā ir tikai parastie virtuļi. Bez glazūras. Bez krēma pildījuma. Bez ievārījuma.
Kāpēc viņi melo?
52.
Es ēdu vakariņas Jaunajā Klērmontā kopā ar mammu un mazajiem, bet vēlāk tajā pašā vakarā man atkal uznāk migrēna. Šī ir vēl spēcīgāka par iepriekšējo. Es guļu savā tumšajā istabā. Maitu putni knābā no mana iedragātā galvaskausa sūcošos šķidrumu.
Es atveru acis, un pār mani ir pārliecies Gets. Es viņu redzu kā miglā. Cauri aizkariem spīd saule, tātad ir diena.
Gets nekad nenāk uz Vindmēru. Bet viņš ir te. Skatīdamies uz akvareļu papīru virs manas gultas. Skatīdamies uz līmlapiņām. Uz jaunajām atmiņām un visu to informāciju, ko esmu ieguvusi, kopš esmu uz salas - piezīmes par vecmāmiņas suņu nomiršanu, par vectēvu un ziloņkaula zosi, par Getu un to, kā viņš man iedeva Moriartijas grāmatu, par tantēm un to, kā viņas strīdējās par Bostonas māju.
“Nelasi manas piezīmes,” es novaidos. “Nevajag.”
Viņš pasper soli atpakaļ. “Tās tāpat ir izliktas visu apskatei. Atvaino.”
Es pagriežos uz sāniem, lai piespiestu vaigu pie sakarsušā spilvena.
“Es nezināju, ka tu kolekcionē stāstus.” Gets apsēžas uz gultas. Viņš pasniedzas un saņem manu roku.
“Es cenšos atcerēties, kas tāds notika, ko neviens negrib man stāstīt,” es saku. “To skaitā ari tu.”
“Es vēlos par to runāt.”
“Tu vēlies?”
Viņš skatās grīdā. “Pirms divām vasarām man bija draudzene.”
“Es zinu. Es to zināju visu laiku.”
“Bet es tev to netiku teicis.”
“Nē, nepateici gan.”
“Tu man tik ļoti iepatikies, Keidij. To nevarēja tā vienkārši apstādināt. Es zinu, ka man tev vajadzēja visu izstāstīt, ka vajadzēja uzreiz pārtraukt visu ar Rakeli. Vienkārši - viņa bija tur tālu - mājās, un es tevi neredzu visu gadu, un mans telefons šeit nedarbojās, un es visu laiku saņēmu no viņas paciņas. Un vēstules. Visu vasaru.”
Es lūkojos uz viņu.
“Es biju gļēvulis,” Gets saka.
«T- »
Ja.
“Tas bija ļauni. Pret tevi un ari pret viņu.”
Mana seja deg, atceroties savu greizsirdību.
“Piedod, Keidij,” Gets turpina. “Man to vajadzēja tev pateikt jau pirmajā dienā, kad tu šogad atbrauci uz salu. Es kļūdījos, un man ļoti žēl.”