Es pamāju. Ir jauki to no viņa dzirdēt. Es tikai vēlos, kaut nebūtu tik sazāļota.
“Pusi laika es ienīstu pats sevi par visu, ko esmu izdarījis,” saka Gets. “Bet visu sarežģī tas, ka jūtu šo pretrunu - kad neienīstu pats sevi, es jūtos paštaisns un pat nostādu sevi upura lomā. It kā tieši pasaule ir netaisnīga.”
“Kāpēc tu ienīsti pats sevi?”
Pirms vēl spēju to aptvert, Gets jau guļ gultā līdzās man. Viņa vēsie pirksti savijas ar maniem karstajiem, un viņa seja ir tuvu manējai. Viņš noskūpsta mani. “Jo es vēlos to, ko nevaru iegūt,” viņš čukst.
Bet viņam esmu es. Vai viņš joprojām neapzinās, ka jau esmu viņa?
Vai arī Gets runā par ko citu, par ko tādu, ko viņš nevar iegūt? Par kaut ko materiālu, par kāda sapņa piepildījumu?
Esmu sasvīdusi, un man sāp galva, un es nespēju skaidri padomāt. “Mirrena saka, ka tas viss slikti beigsies un man būtu jāliek tevi mierā,” es viņam pasaku.
Viņš vēlreiz mani noskūpsta.
“Kāds man nodarīja kaut ko pārāk briesmīgu, lai atcerētos,” es čukstu.
“Es mīlu tevi,” viņš saka.
Mēs turam viens otru un ilgi skūpstāmies.
Sāpes manā galvā mazliet pagaist, bet ne pavisam.
Es atveru acis, un pulkstenis rāda pusnakti.
Gets ir prom.
Es atvelku aizkarus un paskatos ārā pa logu, paceļot aizvērtni, lai ieelpotu svaigu gaisu.
Tante Kerija atkal staigā apkārt, ģērbusies vienīgi savā naktskreklā. Viņa iet garām Vindmērai, mēnesgaismā plaši izstiepusi savas pārlieku tievās rokas. Šoreiz viņai pat kājās nav aitas vilnas zābaki.
No Redgeitas dzirdami Vila kliedzieni, viņam murgojot. “Mammu! Mammu, man tevi vajag!”
Bet Kerija viņu nedzirdēja, citādi viņa nestaigātu apkārt. Viņa aizklīst tālāk un pa celiņu dodas uz Jaunās Klērmontas pusi.
53
Atdošanai: plastmasas kaste ar Lego.
Esmu atdevusi visas savas grāmatas. Dažas esmu atdevusi mazajiem, vienu Getam, bet pārējās kopā ar tanti Besu devos ziedot uz labdarības veikalu Vainjārdā.
Šorīt es rokos pa bēniņiem. Tur ir kaste ar Lego klucīšiem, tāpēc es nesu tos Džonijam. Es atrodu viņu vienu Kadldaunas dzīvojamajā istabā, mētājot plastilīna gabaliņus pret sienu un skatoties, kā atsitoties tie nosmērē balto sienu.
Viņš pamana Lego kasti un papurina galvu.
“Tas tavam Lego tuncim,” es paskaidroju. “Tagad tev pietiks detaļu.”
“Es to netaisīšu,” viņš saka.
“Kāpēc ne?”
“Pārāk daudz darba,” viņš atbild. “Atdevu Viļam.”
“Vai tad tev te jau nebija Vila Lego komplekts?”
“Es aiznesu to atpakaļ. Mazais bija pēc tiem noilgojies,” Džo-nijs saka. “Bet viņš būs priecīgs dabūt vēl.”
Pusdienās es aiznesu Lego kasti Viļam. Tajā ir daudz Lego cilvēciņu un detaļu mašīnu būvēšanai.
Viņš ir smieklīgi priecīgs. Viņi ar Taftu visas maltītes laikā būvē rotaļu mašīnas. Viņi pat neēd.
54
Tajā pašā pēcpusdienā Meļi izvelk kajakus. “Ko jūs darāt?” es jautāju.
“Dosimies apkārt salai uz vienu labu vietiņu, ko zinu,” saka Džonijs. “Esam to darījuši jau iepriekš.”
“Keidijai nevajadzētu doties līdzi,” saka Mirrena.
“Kāpēc ne?” jautā Džonijs.
“Viņas galvas dēļ!” iekliedzas Mirrena. “Ja nu viņa atkal savaino galvu un viņas migrēna kļūst vēl spēcīgāka? Ak, Dievs, tev vispār ir smadzenes, Džonij?”
“Kāpēc tu kliedz?” Džonijs kliedz pretī. “Beidz izrīkot.”
Kāpēc viņi nevēlas, lai es pievienojos?
“Tu vari doties ar mums, Keidensa,” saka Gets. “Viss būs kārtībā.”
Es negribu vilkties nopakaļ, ja neesmu vēlama, bet Gets kā aicinādams uzsit pa savu kajaku priekšā viņam, un es iekāpju.
Es tiešām negribu būt šķirta no viņiem.
Nekad.
Mēs airējam savus divvietīgos kajakus apkārt līcim zem Vind-mēras un iekšā šaurā pazemes līcītī. Mammas māja ir izvietota uz klints pārkares. Zem tās ir klinšu puduris, kas gandrīz izskatās kā ala. Mēs uzvelkam kajakus uz zemākajām klintīm un izkāpjam sausā un vēsā vietā. '
Mirrenai piemetusies jūras slimība, lai gan kajakus mēs airējām vien dažas minūtes. Bet pēdējā laikā viņai tik bieži ir slikti, ka tas vairs nav nekāds pārsteigums. Viņa apguļas, rokas pārlikusi pāri sejai. Daļēji es jau sagaidu, ka puiši izpakos launagu -viņiem līdzi ir liela auduma soma - bet tā vietā Gets un Džonijs sāk kāpt klinti. Es saprotu, ka viņi to nedara pirmo reizi. Basām pēdām viņi uzkāpj augstu, apmēram astoņus metrus virs ūdens, apstājoties uz klintsradzes, kas pārkaras pāri jūrai.
Es viņus vēroju, līdz viņi ir apmetušies uz radzes. “Ko jūs darāt?”
“Mēs parādām, ka esam ļoti, ļoti vīrišķīgi,” Džonijs atsauc. Viņa teiktais atbalsojas. Gets smejas.
“Nē, tiešām,” es saku.
“Tu varbūt domā, ka esam pilsētnieki, bet patiesībā esam vīrišķīgi un pilni testosteronu.”
“Neesat gan.”
«r »
Esam.
“Tikai nevajag. Es kāpju pie jums.”
“Nē, nevajag!” iesaucas Mirrena.
“Džonijs mani izaicināja,” es saku. “Tagad man tas jādara.” Es sāku kāpt tajā pašā virzienā, kur devās puiši. Klintis zem manām rokām ir aukstas un slīd vairāk, nekā biju paredzējusi.
“Nevajag,” Mirrena atkārto. “Tieši tāpēc es negribēju, ka tu pievienojies.”
“Tad kāpēc tu devies šurp?” es jautāju. “Tu kāpsi augšā?”
“Pagājušajā reizē es lēcu,” Mirrena atzīst. “Ar vienu reizi pietika.”
“Viņi lec?” Kas tāds pat neizskatās iespējams.
“Beidz, Keidij. Tas ir bīstami,” saka Gets.
Un pirms es paspēju uzrāpties kaut mazliet augstāk, Džonijs aizspiež degunu un lec no augstās klints ar kājām pa priekšu.
Es iekliedzos.
Viņš spēcīgi atsitas pret ūdens virsmu - tajā vietā jūra ir pilna ar klintīm. Nav iespējams noteikt, cik dziļš vai sekls tur ir ūdens. Viņš pavisam noteikti var iet bojā, darot ko tādu. Var, bet viņš iznirst, izpurinādams ūdeni no saviem dzeltenajiem matiem un no prieka skaļi kliegdams.
“Tu esi traks,” es viņam aizrādu.
Tad lec Gets. Džonijs lecot spirināja kājas un skaļi sauca, turpretī Gets ir kluss un lec, kājas salicis kopā. Viņš ieslīd ūdenī, tikpat kā nesaceldams šļakatas. Viņš iznirst laimīgs un, kāpdams uz sausajām klintīm, izspiež no sava sporta krekla ūdeni.
“Viņi ir idioti,” saka Mirrena.
Es paskatos augšup uz radzi, no kuras viņi lēca. Šķiet neiespējami, ka pēc tāda lēciena kāds varētu vispār izdzīvot.
Bet pēkšņi es vēlos to darīt. Es atsāku kāpt.
“Keidij, nevajag,” saka Gets. “Lūdzu, nedari to.”
“Tikko tu pats to izdarīji,” es saku. “Un tu teici, ka varu doties jums līdzi.”
Mirrena pieceļas sēdus, viņas seja bāla. “Es gribu doties mājās - tagad,” viņa steidzīgi saka. “Es nejūtos labi.”
“Lūdzu, Keidij, nevajag, tur ir klinšains,” sauc Džonijs. “Mums nevajadzēja tevi te vest.”
“Es neesmu invalīds,” es saku. “Es protu peldēt.”
“Ne jau par to ir runa, tā - tā nav laba doma.”
“Kāpēc tev lēkt ir laba doma, bet man ne?” es atcērtu. Esmu gandrīz jau tikusi līdz radzei. Mani pirkstu gali jau ir pārklājušies tulznām, stingri turoties pie klints. Caur manām asinīm izšaujas adrenalīns.
“Mēs bijām stulbi,” saka Gets.
“Mēs tikai izrādījāmies,” saka Džonijs.