“Lūdzu, kāp lejā.” Mirrena ir sākusi raudāt.
Es nekāpju lejā. Es sēžu uz klints radzes, no kuras nolēca puiši, ceļus pievilkusi pie krūtīm. Es skatos, kā zem manis lejā bango jūra. Tumši veidoli slēpjas zem ūdens virsmas, bet es arī redzu brīvu vietu. Ja pareizi noteikšu lēkšanas vietu, es ieniršu dziļumā.
“Vienmēr dari to, no kā baidies!” es skaļi iesaucos.
“Tas ir viens stulbs moto,” saka Mirrena. “Es tev jau to teicu iepriekš.”
Es pierādīšu, ka esmu stipra, kad viņi domā, ka esmu slima.
Es pierādīšu, ka esmu drosmīga, kad viņi domā, ka esmu vāja. Uz augstās klints pūš stiprs vējš. Mirrena šņukst. Gets un Džonijs kliedz uz mani.
Es aizveru acis un lecu.
Aukstā ūdens šoks ir elektrizējošs. Satraucošs. Mana kreisā kāja saskrāpējas pret klinti. Es iegrimstu dziļumā, lejup, līdz pašam akmeņainajam dibenam, un es varu redzēt Bīčvudas salas pamatni, un manas rokas un kājas bija nejutīgas, bet mani pirksti auksti. Man krītot, garām peld jūraszāles.
Un tad es atkal esmu virspusē un elpoju.
Ar mani viss ir kārtībā, ar manu galvu viss ir kārtībā,
un nevienam nav manis dēļ jāraud vai jāuztraucas par mani. Ar mani viss ir kārtībā, es esmu dzīva.
Es peldu malā.
Dažreiz es domāju, vai realitāte sašķeļas. Burvīgajā dzīvē, grāmatā, ko atdevu Getam, aprakstītas paralēlas pasaules, kurās ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem notiek dažādi atgadījumi. Tiek izdarītas dažādas izvēles, vai ari kāds atgadījums ir izvērties citādāk. Šajās pasaulēs ikvienam ir savs dubultnieks. Dažādi mēs paši ar dažādām dzīvēm un dažādām laimēm.
Variācijas.
Es domāju, vai pastāv, piemēram, šodienas variācija, kurā es nomirstu, nolecot no tās klints. Man tiek sarīkotas bēres, kur mani pelni tiek izkaisīti mazajā pludmalē. Miljoniem plaukstošu peoniju ieskauj manu noslīkušo ķermeni, kamēr cilvēki, bēdu un ciešanu nomākti, apraud mani. Es esmu skaists līķis.
Es domāju, vai ir cita šodienas variācija, kurā Džonijs savainojas, savas kājas un mugurkaulu atsitot pret klintīm. Kurā mēs nevaram izsaukt palīdzību, tāpēc airējam kajakus atpakaļ - kamēr ierodas glābēju helikopters un nogādā viņu uz sauszemi, viņš vairs nekad nevarēs staigāt.
Vai vēl cita variācija, kurā es nemaz nepievienojos Meļiem izbraucienā ar kajakiem. Kurā es ļauju viņiem sevi atstumt - viņi turpina doties uz interesantām vietām un stāstīt man sīkus melus. Kur maz pamazām mēs atsvešināmies, un galu galā mūsu vasaras idille ir sabojāta pavisam.
Iespēja, ka šīs variācijas pastāv, man šķiet vairāk nekā reāla.
55.
Tonakt es pamostos no aukstuma. Miegā esmu nospērusi nost segas, un arī logs ir atvērts. Es pārāk strauji pieceļos sēdus, un man sareibst galva.
Atmiņa.
Tante Kerija raud. Saliekusies, puņķi un asaras tek pār seju, un viņa pat necenšas noslaucīties. Viņa ir pārliekusies uz pusēm, viņa trīc - šķiet, viņa tūlīt izvemsies. Ārā ir tumšs, un viņai mugurā ir balta kokvilnas blūze un vējjaka - Džonija zili rūtainā vējjaka.
Kāpēc viņai mugurā ir Džonija vējjaka?
Kāpēc viņa ir tik noskumusi?
Es pieceļos un atrodu sporta kreklu un kurpes. Es paķeru gaismas lukturīti un dodos uz Kadldaunu. Dzīvojamā istaba ir tukša, tajā iespīd tikai mēnesgaisma. Uz virtuves letes krājas tukšas pudeles. Kāds ir atstājis ārā pārgriezta ābola pusi, un tā ir sākusi sabrūnēt. Es varu to saost.
Mirrena ir šeit. Iepriekš es viņu nepamanīju. Viņa ir ietinusies svītrotā pledā un sēž, atspiedusies pret dīvānu.
“Tu esi nomodā,” viņa čukst.
“Es nācu tevi uzmeklēt.”
“Kā tā?”
“Es kaut ko atcerējos. Kā tante Kerija raudāja. Viņai mugurā bija Džonija vējjaka. Tu atceries Keriju raudam?”
“Dažreiz.”
“Bet tieši piecpadsmitajā vasarā, kad viņai bija tas isais matu griezums?”
“Nē,” saka Mirrena.
“Kāpēc tu neguli?” es jautāju.
Mirrena papurina galvu. “Es nezinu.”
Es apsēžos. “Vai varu tev uzdot jautājumu?”
“Protams.”
“Man vajag, lai tu pastāsti, kas notika pirms mana nelaimes gadījuma. Un pēc tam. Tu nekad nesaki neko nozīmīgu, bet ar mani vajadzēja notikt vēl kaut kam, ne tikai galvas atsišanai nakts peldē.”
«T- »
Ja.
“Vai tu zini, kas notika?”
“Penija teica, ka ārsti vēlas, lai šo tematu necilājam. Tu pati atcerēsies, kad pienāks laiks, un nevienam nevajadzētu tev šis atmiņas uzspiest.”
“Bet es tev jautāju, Mirrena. Man jāzina.”
Viņa noliek galvu uz ceļiem. Domā. “Kāds ir tavs minējums?” viņa beidzot saka.
“Es - man šķiet, ka kļuvu par upuri kādam notikumam.” Ir grūti pateikt šos vārdus. “Pieņemu, ka tiku izvarota vai man uzbruka, vai notika sazin vēl kas tamlīdzīgs. Parasti tieši tādu notikumu dēļ taču cilvēkiem iestājas amnēzija, vai ne?”
Mirrena paberzē savas lūpas. “Nezinu, ko tev teikt,” viņa nosaka.
“Pastāsti, kas notika,” es saku.
“Tā bija viena sabojāta vasara.”
“Kāpēc?”
“Tas ir viss, ko varu tev pateikt, mana mīļā Keidij.”
“Kāpēc tu nekad nepamet Kadldaunu?” es pēkšņi jautāju. “Tu tikpat kā no šejienes neizej - tikai uz mazo pludmali.”
“Es šodien devos izbraukumā ar kajakiem,” viņa saka.
“Bet tev palika slikti. Vai tev ir tās bailes?” es jautāju. “Bailes iet ārā? Agorafobija?”
“Es slikti jūtos, Keidij,” Mirrena saka aizstāvoties. “Man visu laiku ir auksti, visu laiku drebu. Man sāp kakls. Ja tu tā justos, arī tu negribētu iet ārā.”
Es visu laiku tā jūtos un pat vēl sliktāk, bet šoreiz es nepieminu savas galvassāpes. “Tad mums vajadzētu to pateikt Besai. Aizvest tevi pie ārsta.”
Mirrena papurina galvu. “Tā vienkārši ir stulba saaukstēšanās, no kuras netieku vaļā. Es tikai pārāk daudz par to čikstu. Atnesīsi man limonādi?"
Es vairs nespēju strīdēties. Es atnesu viņai limonādi, un mēs ieslēdzam televizoru.
56.
No rīta kokā uz Vindmēras zālāja karājas šūpoles, kas uztaisītas no riepas. Tādas pašas, kādas reiz karājās vecajā kļavā Klēr-montas priekšā.
Tās ir ideālas.
Tādas pašas, kādās mani šūpoja vecmāmiņa Tipera.
Un tētis.
Vectēvs.
Mamma.
Tādas pašas, kādās mēs ar Getu skūpstījāmies nakts vidū.
Tagad es atceros, kā piecpadsmitajā vasarā mēs visi, Džonijs, Mirrena, Gets un es, kopā saspiedāmies Klērmontas šūpolēs. Mēs bijām jau pārāk lieli, lai visi tajās ietilptu. Mēs bakstījām viens otru ar elkoņiem un dīdījāmies. Mēs smējāmies un sūdzējāmies. Un apvainojām viens otru par pārāk lielām pēcpusēm. Apvainojām viens otru par smirdoņām un dīdījāmies atkal.
Visbeidzot mums izdevās visiem iekārtoties šūpolēs. Bet tās negriezās. Mēs bijām tik ļoti saspiesti kopā, ka nebija iespējams izkustināt šūpoles. Mēs saucām un saucām, lai kāds mūs iešūpo. Garām pagāja dvīnes, bet atteicās palīdzēt. Galu galā no Klērmontas iznāca Tafts un Vils un paklausīja mūsu lūgumam. Pūzdami un elsdami viņi mūs iegrieza plašā lokā. Mūsu visu svars kopā bija tik liels, ka, mazajiem atlaižot šūpoles, mēs sākām griezties arvien ātrāk un ātrāk, smiedamies kā traki, un jutāmies noreibuši.
Mēs, visi četri Meļi. Tagad es to atceros.
Jaunās šūpoles izskatās spēcīgas. Mezgli ir rūpīgi sasieti. Riepas iekšpusē ir aploksne.
Geta rokraksts - Keidijai.