Es atveru aploksni.
No tās izkrīt vairāk nekā ducis kaltētu savvaļas rožu.
57.
Reiz sensenos laikos dzīvoja karalis, kam bija trīs daiļas meitas. Viņš tām devu visu, ko vien viņu sirdis kāroja, un, kad viņas sasniedza precību gadus, tika svinētas brangas kāzas. Kad jaunākā meita dzemdēja meitu, karalis un karaliene līksmoja. Drīz vien vidējā meita laida pasaulē vēl vienu meiteni, un vēlreiz visa karaļvalsts līksmoja līdz ar karali un karalieni.
Visbeidzot vecākā meita laida pasaulē dvīņu zēnus, bet - ak, vai! Ne viss bija, kā cerēts. Viens dvīnis bija veselīgs puika, bet otrs - vien mazs pelēns.
Svinības par godu zēnu piedzimšanai netika rīkotas. Arī paziņojumi netika izsludināti.
Vecākā meita jutās apkaunota. Viens no viņas bērniem bija nekas cits kā dzīvnieks. Viņš nekad nemirdzēs sabiedrībā, iededzis saulē un svētīts, kā jau karaliskās ģimenes pārstāvjiem tas pienācās.
Bērni auga, un auga arī pelēns. Viņš bija apķērīgs, bet viņa ūsas - vienmēr tīras. Viņš bija gudrāks un daudz zinātkārāks par savu brāli un māsīcām.
Un tomēr karalī viņš iedvesa riebumu, un karalienē viņš iedvesa riebumu. Tiklīdz tas bija iespējams, māte nostādīja pelēnu uz savām kājām, iedeva viņam mazu ceļa somu, kur ielika melleni un vairākus riekstus, un sūtīja viņu pasaulē.
Un tā mazais pelēns devās ceļā, jo viņš pietiekami bija izbaudījis karaļnama smalko dzīvi un zināja - ja paliktu mājās, viņš vienmēr būtu vien netīrs noslēpums, pazemojums gan savas mātes acīs, gan ikvienam citam, kas viņu pazina.
Viņš pat neatskatījās uz pili, kas līdz šim bija viņa mājas.
Tur viņam nekad pat nebūtu sava vārda.
Bet tagad viņš bija brīvs un varēja doties plašajā pasaulē, lai pats veidotu savu vārdu.
Un varbūt, tikai varbūt,
kādu dienu viņš atgriezīsies un nodedzinās to sasodīto pili
līdz ar zemi.
CETURTĀ DAĻA. Skat, uguns!
.
58
Skat!
Uguns.
Tur, Blčvudas salas ziemeļu augstākajā punktā. Kur kļavas zari klājas pāri plašajam zālājam.
Māja ir liesmās. Tās šaujas augstu, izgaismojot naksnīgās debesis.
Nav neviena, kas varētu palīdzēt.
Tālumā es varu saskatīt Vainjārdas ugunsdzēsējus, gaišā laivā mērojot ceļu pāri līcim.
Vēl tālāk redzama Vudsholas ugunsdzēsēju motorlaiva, kas pukšķina pretī ugunij, ko mēs pielaidām.
Gets, Džonijs, Mirrena un es.
Mēs pielaidām uguni, un tagad tā nodedzina Klērmontu. Nodedzina pili, tā karaļa pili, kam bija trīs daiļas meitas.
To izdarījām mēs.
Es, Džonijs, Gets un Mirrena.
Tagad es to atceros,
atceros tik pēkšņi, ka šī atmiņa ietriecas mani un es kritu un grimstu lejup,
lejup, lidz pašam akmeņainajam dibenam, un es varu redzēt Blčvudas salas pamatni, un manas rokas un kājas ir nejutīgas, bet mani pirksti auksti. Man grimstot, garām peld jūraszāles.
Un tad es atkal uznirstu un elpoju.
Un Klērmonta deg.
Es esmu savā gultā Vindmērā, ārā parādās pirmā rītausmas gaisma.
Ir sākusies pirmā diena manā pēdējā nedēļā uz salas. Es neveikli pieeju pie loga, vēl ietinusies segā.
Tur slejas Jaunā Klērmonta. Moderna ar savu japāņu dārzu.
Tagad es redzu, kas tā ir. Tā ir māja, kas uzcelta uz pelniem. Pelni no tās dzīves, ko vectēvs dalīja ar vecmāmiņu, pelni no kļavas, zem kuras karājās riepas šūpoles, pelni no vecās Viktorijas laika mājas ar plašo lieveni un šūpuļtīklu uz tā. Jaunā māja ir uzcelta uz visu ģimenes trofeju un simbolu kapa - NewYorker karikatūru, zivju trofeju, izšūto spilvenu un ģimenes portretu kapa.
Mēs nodedzinājām to visu.
Naktī, kad vectēvs un pārējie bija devušies ar laivām pāri līcim,
kad kalpotājiem bija brīvdiena
un mēs, Meļi, vieni bijām palikuši uz salas,
mēs četri darījām to, no kā baidījāmies.
Ne jau mājas mēs nodedzinājām, bet gan simbolu.
Mēs nodedzinājām simbolu līdz ar zemi.
59.
Kadldaunas durvis ir aizslēgtas. Es klauvēju, līdz parādās Džonijs, mugurā viņam joprojām vakardienas drēbes.
“Es taisu pretenciozo tēju,” viņš saka.
“Tu gulēji ar visām drēbēm?”
“Jā.”
“Mēs pielaidām uguni,” es viņam saku, joprojām stāvēdama durvīs.
Vairs viņi man nemelos. Vairs nedosies nekur bez manis, nepieņems lēmumus bez manis.
Tagad es saprotu mūsu stāstu. Mēs esam noziedznieki. Četru banda.
Džonijs ilgi skatās man acīs, bet nesaka ne vārda. Galu galā viņš pagriežas un dodas uz virtuvi. Es sekoju. Džonijs no tējkannas lej karstu ūdeni tējas tasītēs.
“Ko vēl tu atceries?” viņš jautā.
Es vilcinos.
Es redzu uguni. Dūmus. Cik milzīga izskatījās Klērmonta, kad dega.
Neatgriezeniski un pavisam noteikti es zinu, ka uguni pielaidām mēs.
Es redzu Mirrenas roku, viņas pirkstus ar aplupušo zelta nagu laku, turot kanniņu ar motorlaivu degvielu.
Džonija kājas, viņam skrienot lejup pa Klērmontas kāpnēm uz laivu māju.
Vectēvu turamies pie koka, viņa seju izgaismo ugunskura blāzma.
Nē. Labojums.
Blāzma no viņa mājas, kas nodeg līdz pamatiem.
Šīs atmiņas man bijušas visu laiku. Bet tagad es zinu, kā tās savietot.
“Ne visu,” es saku Džonijam. “Tikai zinu, ka mēs aizdedzinājām māju. Es redzu liesmas.”
Viņš apguļas uz virtuves grīdas un izstiepj rokas pāri galvai.
“Tev viss kārtība?” es jautāju.
“Esmu sasodīti noguris, ja vēlies zināt,” Džonijs apveļas otrādi un piespiež degunu pie flīzēm. “Viņas teica, ka vairs nesarunājas,” viņš murmina pret grīdu. “Viņas teica, ka viss beidzies un ka nevēlas vairs viena otru redzēt.”
“Kas?”
“Tantes.”
Es apguļos uz grīdas viņam blakus, lai varu dzirdēt, ko viņš saka. “Katru vakaru viņas piedzērās,” Džonijs murmina, it kā būtu grūti izdvest vārdus. “Un ar katru vakaru viņas kļuva arvien dusmīgākas, kliegdamas viena uz otru. Streipuļodamas pa zālāju. Bet vectēvs viņas tikai uzkurināja. Mēs noskatījāmies, kā viņas plēšas par vecmāmiņas mantu un par Klērmontas mākslas priekšmetiem. Bet vairāk par visu viņas strīdējās īpašumu un naudas dēļ. Vectēvs apreiba pats no savas varas, bet mana māte gribēja, lai es iesaistos spēlē pēc naudas. Jo es biju vecākais zēns. Viņa spieda un spieda mani - es nezinu - lai esmu spožākais starp jaunajiem mantiniekiem. Lai runātu par tevi kā vecāko sliktu. Lai esmu izglītots un kā gaiša demokrātijas nākotnes cerība un pārējās muļķības. Viņa bija zaudējusi vectēva labvēlību, tāpēc gribēja, lai to iegūstu es un pati nezaudētu mantojumu.” Viņam runājot, atmiņas šaudās pa manu galvaskausu - tik spēcīgas un izteiktas, ka sāp. Es saraujos aiz sāpēm un pārlieku rokas pāri acīm.
“Vai tu atceries vēl kaut ko par ugunsgrēku?” viņš saudzigi apjautājas. “Atmiņas atgriežas?”
Uz mirkli es aizveru acis un cenšos atcerēties. “Nē, ne to. Bet es atceros citas lietas.”
Džonijs pasniedzas un satver manu roku.
60.
Pavasarī pirms piecpadsmitās vasaras mamma lika man aizrakstīt vēstuli vectēvam. Neko pārāk uzkrītošu. “Domāju par tevi un tavu zaudējumu. Ceru, ka tev klājas labi.”
Es sūtīju kārtīgas vēstules, rakstītas uz smagnēja krēmkrāsas papīra ar augšpusē iespiestu uzrakstu Keidensa Sinklēra Istmana.