6o
Dārgo vectētiņ, vēža pētniecības ietvaros es nupat ar riteni nobraucu piecu kilometru distanci. Tenisa komandas treniņi sākas nākamnedēļ. Mūsu grāmatu klubiņš šobrīd lasa Atgriešanās Braidshedas pilī. Mīlu tevi.
“Vienkārši atgādini, ka tev viņš rūp,” teica mamma. “Un to, ka tu esi labs cilvēks. Ka tu esi vispusīga un uzticīga ģimenei.”
Es protestēju. Vēstules rakstīšana šķita tik samākslota. Protams, man vectēvs rūpēja. Es viņu mīlēju un domāju par viņu. Bet es negribēju katru otro nedēļu rakstīt šos savas izcilības atgādinājumus.
“Šobrīd viņš ir ļoti viegli ietekmējams,” teica mamma. “Viņš cieš. Domā par nākotni. Tu esi pirmais mazbērns.”
“Džonijs ir tikai trīs nedēļas jaunāks.”
“Tieši par to es arī runāju. Džonijs ir zēns, un viņš ir tikai trīs nedēļas jaunāks. Tāpēc raksti vēstuli.”
Es viņai paklausīju.
Piecpadsmitajā vasarā Bīčvudā tantes uzņēmās vecmāmiņas darbus - gatavoja pīrāgus un nelika mierā vectēvu, it kā viņš viens nebūtu dzīvojis Bostonas mājā, kopš Tipera nomira iepriekšējā gada oktobri. Bet viņas visu laiku strīdējās. Viņas vairs nespēja uzturēt to pašu spēcīgo saikni, ar kādu vecmāmiņa Tipera saturēja visus kopā. Viņas ķildojās par atmiņām, par vecmāmiņas dārglietām, drēbēm viņas skapī un pat par kurpēm. Oktobri šīs lietas netika risinātas. Cilvēku jūtas tad vēl bija pārāk delikātas. Visi šie strīdi tika atlikti uz vasaru. Kad jūnija beigās ieradāmies Bīčvudā, Besa jau bija paspējusi izrevidēt vecmāmiņas mantas Bostonas mājā un tagad bija ķērusies pie Klērmon-tas. Tantēm bija vērtīgo lietu saraksti savās piezīmju grāmatiņās. “Man vienmēr paticis tas nefrīta koka dekors.”
“Esmu pārsteigta, ka tu to atceries. Tu nekad nepiedalījies dekorāciju izvēlē.”
“Un kas tad, tavuprāt, izvēlējās to koku? Katru gadu es visus dekorus ietinu zidpapīrā.”
“Tad nu gan mocības.”
“Re, kur pērļu auskari, ko māte bija man apsolījusi.”
“Melnās pērles? Viņa teica, ka tās dabūšu es.”
Vasaras dienām ritot, tantes arvien vairāk ķildojās. Strīdā pēc strīda tika uzplēstas vecas rētas un atkal salāpītas jaunos strīdos. Variācijas.
“Pasaki vectēvam, ka tev ļoti patīk izšūtie galdauti,” mamma man teica.
“Man tie nepatīk.”
“Tev viņš neatteiks.” Mēs bijām divas vien Vindmēras virtuvē. Viņa bija piedzērusies. “Tu mani mīli, vai ne, Keidensa? Tu esi viss, kas man tagad ir atlicis. Tu neesi tāda kā tavs tētis.”
“Bet man vienkārši nerūp tie galdauti.”
“Tad samelo. Pasaki par tiem no Bostonas mājas. Krēmkrāsas ar izšuvumiem.”
Vieglāk bija viņai pateikt, ka to izdarīšu.
Un vēlāk es viņai pateicu, ka esmu to izdarījusi.
Bet Besa bija lūgusi Mirrenai izdarīt to pašu,
un neviena no mums
vectēvam nelūdza
tos sasodītos galdautus.
61.
Mēs ar Getu devāmies nakts peldē. Mēs apgūlāmies uz koka celiņa un lūkojāmies zvaigznēs. Mēs skūpstījāmies bēniņos.
Mēs iemīlējāmies.
Viņš iedeva man grāmatu. Ar visu, visu.
Mēs nerunājām par Rakeli. Es nespēju pajautāt. Viņš neteica.
Četrpadsmitajā jūlijā dvīnēm ir dzimšanas diena, un tam par godu vienmēr tiek gatavotas īpašas vakariņas. Mēs visi divpadsmit sēdējām pie garā galda Klērmontas mājas zālājā. Omāri ar kartupeļiem un kaviāru. Mazi podiņi ar izkausētu sviestu. Mazi dārzeniši un baziliks. Divas kūkas, viena vaniļas, bet otra šokolādes, gaidīja iekšā uz virtuves letes.
Mazie kļuva arvien skaļāki, bakstīdami viens otru ar omāru spīlēm un skaļi grauzdami gaļu no kājiņām. Džonijs stāstīja stāstus. Mēs ar Mirrenu smējāmies. Mēs bijām pārsteigti, kad vectēvs pienāca un noliecās starp mani un Getu. “Gribu jums kādā lietā lūgt padomu,” viņš teica. “Jaunatnes viedokli.”
“Mēs esam pasaulīga un superīga jaunatne,” teica Džonijs, “tā ka esi atnācis uz pareizo galda galu.”
“Ziniet,” teica vectēvs, “par spīti savam lieliskajam izskatam, es nekļūstu jaunāks.”
“Jā, jā,” es atteicu.
“Mēs ar Tačeru kārtojam manas lietas. Es apsveru domu krietnu daļu savu īpašumu atstāt savai universitātei.”
“Hārvardai? Kādam nolūkam, tēt?” jautāja mamma, kura bija pienākusi pie mums un nostājusies aiz Mirrenas.
Vectēvs pasmaidīja. “Droši vien, lai finansētu studentu centru. Ēkas priekšpusē tiks izlikta plāksne ar manu vārdu.” Viņš piebakstīja ar elkoni Getam. “Kā to varētu nosaukt, ko, jaunais cilvēk? Kā tev šķiet?”
“Harisa Sinklēra ēka?” Gets izmeta savu versiju.
“Pē.” Vectēvs pašūpoja galvu. “Varam taču izdomāt ko labāku. Džonij?”
“Sinklēra socializēšanās centrs,” teica Džonijs, bāzdams mutē cukini.
“Un uzkodu,” piebilda Mirrena. “Sinklēra socializēšanās un uzkodu centrs.”
Vectēvs uzsita ar roku pa galdu. “Man patīk, kā tas skan.
Ne izglītības centrs, bet visu novērtēts. Esmu pārliecināts. Rīt piezvanīšu Tačeram. Mans vārds būs uz visu studentu iecienītākās ēkas.”
“Vispirms tev jānomirst, lai tāda tiktu uzbūvēta,” es teicu.
“Tiesa. Bet vai tad tu nebūsi lepna redzēt manu vārdu, kad pati būsi studente?”
“Tu vēl piedzīvosi, kā mēs sākam mācīties koledžā,” teica Mir-rena. “Mēs nepieļausim, ka tu nomirsti ātrāk.”
“Ja jau jūs tā uzstājat.” Vectēvs uzdūra gabaliņu omāra astes uz dakšiņas no viņas šķīvja un apēda to.
Mēs, Mirrena, Džonijs un es, ātri vien aizrāvāmies ar šo domu, sajuzdami spēku, kādu viņš piešķīra domai, iztēlodamies mūs Hārvardā un likdams mums justies īpašiem, jautājot mūsu viedokli un smejoties par mūsu jokiem. Vectēvs tā vienmēr izturējās pret mums.
“Tas nemaz nav smieklīgi, tēt,” mamma asi noteica. “Un vēl iesaistīt tajā bērnus.”
“Mēs neesam bērni,” es viņai teicu. “Mēs saprotam sarunas būtību.”
“Nē, nesaprotat vis,” viņa teica, “citādi jūs tā neuzjautrinātos par viņu.”
Pie galda iestājās vēsums. Apklusa pat mazie.
Kerija dzīvoja ar Edu. Viņi abi pirka mākslas darbus, kam varēja vai arī nevarēja nākotnē būt kāda vērtība. Džonijs un Vils apmeklēja privātskolu. Ar savu trasta fonda naudu Kerija bija atvērusi savu rotaslietu veikaliņu un vadīja to vairāku gadu garumā, līdz tas bankrotēja. Eds pelnīja naudu un atbalstīja viņu, bet Kerijai pašai nebija savu personīgo ienākumu. Un viņi nebija precējušies. Dzīvoklis, kurā viņi dzīvoja, piederēja viņam, nevis viņai.
Besa bērnus audzināja viena. Viņai, tāpat kā mammai un Kerijai, bija sava trasta fonda nauda, bet, kad viņa izšķīrās, Brodijs paturēja sev māju. Kopš apprecēšanās viņa nebija strādājusi un ari pirms tam bija strādājusi tikai par asistenti kāda žurnāla birojā. Besa iztika tikai ar trasta fondu.
Un mamma. Suņu audzēšanas bizness lielu peļņu nenesa, un tētis gribēja, lai mēs pārdodam Bērlingtonas māju, lai viņš varētu dabūt pusi peļņas. Es zināju, ka arī mamma dzīvo tikai no trasta naudas.
Mēs.
Mēs dzīvojām no viņas trasta naudas.
Tā nebūs mūžīga.
Tāpēc, kad vectēvs teica, ka varētu novēlēt naudu Hārvardas studentu centra izveidei, un jautāja mūsu padomu, viņš necentās iesaistīt ģimeni savos finanšu plānos.
Viņš izteica draudus.
62.
Dažas dienas vēlāk, vakarā. Kokteiļu stunda Klērmontā. Tā sākās ap pulksten sešiem vai pusseptiņiem, kad cilvēki atklīda uz lielo māju. Pavāre bija pagatavojusi vakariņas un jau uzlikusi galdā laša pastēti un mazus, kraukšķīgus krekerus. Es pagāju viņai garām un izvilku tantēm no ledusskapja pudeli baltvīna.