Gets, Džonijs un Mirrena Redgeitā piespieda mazos, kas visu pēcpusdienu bija pavadījuši lielajā pludmalē, ieiet āra dušā un pārvilkt tīras drēbes. Mamma, Besa un Kerija sēdēja ap Klēr-montas kafijas galdiņu.
Es noliku viņu priekšā vīna glāzes, kad ienāca vectēvs. “Tātad, Penij,” viņš teica, vienlaicīgi ieliedams sev glāzē burbonu no karafes, kas stāvēja uz bufetes, “kā tad tev un Keidijai šogad klājas Vindmērā, ņemot vērā apstākļu maiņu? Besa ir noraizējusies, ka jums tur varētu būt vientuļi.”
“Tā es neteicu,” atbildēja Besa.
Kerija samiedza acis.
“Teici gan,” vectēvs teica Besai. Ar roku viņš norādīja, lai apsēžos. “Tu runāji par piecām guļamistabām. Par izremontēto virtuvi un par to, ka Penija tagad ir viena un viņai tas viss nav vajadzīgs.”
“Tiešām, Besa?” Mamma ievilka elpu.
Besa neatbildēja. Viņa iekoda lūpā un sāka pētīt ainavu ārā pa logu.
“Mēs neesam vientuļas,” mamma teica vectēvam. “Mēs dievinām Vindmēru, vai ne, Keidij?”
Vectēvs palūkojās uz mani. “Tu tur jūties labi, Keidij?”
Es zināju, kas man būtu jāsaka. “Es tur jūtos vairāk nekā labi -es jūtos fantastiski. Es mīlu Vindmēru, jo tā ir būvēta tieši mammai. Gribu tajā mājā uzaudzināt savus bērnus un bērnu bērnus. Tu esi lielisks, vectēv. Tu esi īsts patriarhs, un es tevi ļoti cienu. Esmu tik priecīga, ka esmu Sinklēra. Šī ir labākā ģimene Amerikā.”
Ne gluži šādos vārdos. Bet man vajadzētu palīdzēt mammai paturēt māju, vectēvam sakot, ka viņš ir varens vīrs, ka tieši viņš ir mūsu laimes pamatā, un arī atgādinot viņam, ka es esmu ģimenes nākotne. Visi Amerikas Sinklēri mūs iemūžinās, garus un baltus, un skaistus un bagātus, ja vien vectēvs ļaus mums ar mammu palikt Vindmērā.
Man vajadzēja likt vectēvam justies kā noteicējam, kad pēc vecmāmiņas nāves viņa pasaule sagriezās kājām gaisā. Man vajadzēja viņam lūgties, viņu slavējot - nekad neatzīstot agresiju viņa uzdotajā jautājumā.
Mana mamma un viņas māsas bija atkarigas no vectēva un viņa naudas. Viņām bija labākā izglītība, tūkstošiem iespēju, tūkstošiem labu sakaru, bet viņas vienalga nespēja pašas sevi uzturēt. Neviena no viņām nedarīja neko pasaules labā. Neko lietderīgu. Neko drosmīgu. Viņas joprojām bija mazas meitenes, cenzdamās izdabāt tētukam. Viņš bija viņu maize un sviests, viņu krējums un medus.
“Mums tā ir pārāk liela,” es atbildēju.
Man izejot no istabas, neviens nerunāja.
63.
Pēc vakariņām mājupceļā uz Vindmēru mēs ar mammu klusējām. Bet, tiklīdz durvis aiz mums tika aizvērtas, viņa pagriezās pret mani. “Kāpēc tu mani neatbalstīji, runājot ar vectēvu? Vai vēlies, lai zaudējam šo māju?”
“Mums tā nav vajadzīga.”
“Es izvēlējos krāsas, flīzes. Es uz lieveņa izkāru karogu.”
“Mājā ir piecas guļamistabas.”
“Mēs domājām, ka būs lielāka ģimene.” Mammas seja saspringa. “Nekas gan no tā nesanāca. Bet tas nenozīmē, ka neesmu šo māju pelnījusi.”
“Mirrenai un pārējiem noderētu kāda lieka istaba.”
“Šī ir mana māja. Tu nevari gaidīt, ka es atteikšos no savas mājas tikai tāpēc, ka Besai ir pārāk daudz bērnu un viņa aizgāja no vīra. Tu nedrīksti domāt, ka viņa tā vienkārši var to man atņemt. Šī ir mūsu vieta, Keidensa. Mums par sevi jārūpējas.”
“Tu vispār dzirdi, ko pati runā?” es atcirtu. “Tev ir trasta fonds!”
“Kāds tam ar visu sakars?”
“Dažiem cilvēkiem nav vispār nekā. Mums ir viss. Vienīgais cilvēks ģimenē, kas ģimenes naudu arī ziedoja, bija vecmāmiņa. Bet tagad, kad viņas vairs nav, visus uztrauc tikai viņas pērles un viņas dekori, un viņas nekustamie īpašumi. Neviens necenšas naudu tērēt lietderīgi. Neviens necenšas padarīt pasauli labāku.”
Mamma piecēlās. “Tu nu gan jūties pārāka, vai ne? Tev šķiet, ka saproti pasauli daudz labāk par mani. Esmu dzirdējusi, ko Gets runā. Redzēju, kā tu burtiski apēd katru viņa vārdu kā saldējumu no karotes. Bet tev nav jāmaksā, rēķini, tev nav savas ģimenes, tev nepieder īpašumi, tu neesi redzējusi pasauli. Tev nav ne jausmas, par ko tu vispār runā, bet tomēr vieglu sirdi tiesā.”
“Tu sagrauj šo ģimeni, jo uzskati, ka tev pienākas skaistākā māja.”
Mamma piegāja pie kāpnēm. “Rīt tu aiziesi atpakaļ uz Klēr-montu. Un pateiksi vectēvam, cik ļoti mīli Vindmēru. Ka vēlies vasarās šeit vest arī savus bērnus. Tu pateiksi to viņam.”
“Nē. Tev jāstājas viņam pretī. Pasaki, lai viņš beidz ar jums visām manipulēt. Viņš tā uzvedas tikai tāpēc, ka skumst pēc vecmāmiņas - vai tad tu to nesaproti? Tu nevari viņam palīdzēt? Vai arī atrast darbu, lai viņa naudai nebūtu nozīmes? Vai atdot māju Besai?”
“Paklausies, jaunkundzi” Mammas balss bija dzelžaina. “Tu aiziesi un parunāsi ar vectēvu par Vindmēru vai arī uz visu atlikušo vasaru es aizsūtīšu tevi pie tēva uz Kolorādo. Un es izdarīšu to rīt. Zvēru, ka tas būs pirmais, ko rīt izdarīšu - aizvedīšu tevi uz lidostu. Un tu vairs neredzēsi to savu draudziņu. Skaidrs?”
Ar to viņa bija mani salauzusi.
Viņa zināja par mani un Getu. Un viņa varēja mūs izšķirt.
Viņa to izdarīs.
Es biju iemīlējusies.
Es apsolīju visu, ko viņa vēlējās.
Kad stāstīju vectēvam, cik ļoti es dievinu māju, viņš smaidīja un teica, ka kādu dienu man būs skaisti bērni. Tad viņš pateica, ka Besa esot viens mantkārīgs skuķis un ka viņa nolūkos neesot atdot manu māju viņai. Bet vēlāk Mirrena man pastāstīja, ka viņš tomēr esot apsolījis Vindmēru Besai.
“Es par tevi parūpēšos,” viņš esot teicis. “Tikai dod man mazliet laika, lai dabūtu ārā Peniju.”
64
Dažas dienas pēc tam, kad strīdējos ar mammu, mēs ar Getu vakarpusē devāmies uz tenisa kortu. Klusēdami mēs mētājām bumbas Fatimai un Princim Filipam.
Visbeidzot viņš ierunājās: “F.si ievērojusi, ka Hariss nekad mani nesauc vārdā?”
Ne.
“Viņš sauc mani par jauno cilvēku. Piemēram - kā tev pagāja šis skolas gads, jauno cilvēk?”
“Kāpēc?”
“Jo, nosaucot mani vārdā, viņš patiesībā teiktu - Kā tev pagāja šis skolas gads, indiešu zēn, kura indiešu tēvocis dzīvo grēkā ar manu tiro un balto meitu? Indiešu zēns, kuru es pieķēru skūpstām manu dārgo Keidensu.”
“Tu tici, ka viņš tā domā?”
“Viņš nespēj mani paciest,” teica Gets. “Bet ne gluži. Varbūt es viņam patīku kā personība, varbūt viņam pat patīk Eds, bet viņš nespēj nosaukt mani vārdā vai pat ieskatīties man acīs.”
Tā bija taisnība. Tagad, kad viņš to pateica, es sapratu.
“Es nesaku, ka viņš ir no tiem, kam patīk tikai baltie,” Gets turpināja. “Viņš zina, ka nedrīkst tāds būt. Viņš ir demokrāts, viņš balsoja par Obamu - bet tas nenozīmē, ka viņš jūtas ērti, uzņemot savā skaistajā ģimenē cilvēkus ar citādāku ādas krāsu.” Gets papurināja galvu. “Viņš tēlo. Viņam nepatīk apzināties, ka Kerija ir ar mums. Viņš nesauc Edu vārdā. Viņš sauc viņu par seru. Un pie katras mazākās izdevības viņš pārliecinās, lai es zinu, ka neesmu savējais.” Gets glaudīja Fatimas samtainās ausis. “Tu redzēji, kāds viņš bija bēniņos. Viņš grib, lai es turos no tevis pa gabalu.”