Es vectēva traucējumu uztvēru citādāk. Man šķita, ka viņš jūtas neērti, mūs tā pārsteidzis.
Bet tagad es pēkšņi aptvēru, kas patiesībā bija noticis.
“Uzmanies, jaunais cilvēk,” viņš teica. “Savu galvu. Tu vari savainoties.”
Tie bija vēl vieni draudi.
“Zināji, ka mans tēvocis pagājušajā rudenī bildināja Keriju?” Gets jautāja.
Es papurināju galvu.
“Viņi ir kopā jau gandrīz deviņus gadus. Džonijam un Viļam viņš ir tēva vietā. Keidij, viņš nometās uz ceļa un lūdza viņas roku. Mēs visi trīs zēni un ari mana mamma bijām tur. Viņš bija izrotājis dzīvokli ar svecēm un rozēm. Mēs visi bijām ģērbušies baltā un atvedām lieliskas vakariņas no kāda itāļu restorāna, kas Kerijai tik ļoti patīk. Mūzikas atskaņotājā viņš bija uzlicis Mocarta mūziku.”
“Mēs ar Džoniju viņam jautājām - kas par lietu? Vecīt, viņa taču dzīvo ar tevi. Bet viņš bija tik ļoti uztraucies. Viņš bija nopircis briljanta gredzenu. Lai nu kā, viņa pārnāca mājās, bet mēs četri paslēpāmies Vila istabā un atstājām viņus vienus. Bija iecerēts, ka mēs visi izskriesim ārā un apsveiksim viņus. Bet Kerija teica - nē.”
“Man šķita, ka viņi neredz jēgu precēties.”
“Eds redz jēgu. Bet Kerija negrib riskēt ar to stulbo mantojumu,” teica Gets.
“Viņa pat nepajautāja vectēvam?”
“Tur jau tā lieta,” teica Gets. “Visi un par visu vienmēr jautā Harisam. Kāpēc gan lai pieaugušai sievietei vajadzētu savam tēvam jautāt par viņas pašas laulībām?”
“Vectēvs viņu neatturētu.”
“Nē,” Gets teica. “Bet toreiz, kad Kerija ievācās dzīvot pie Eda, Hariss lika skaidri un gaiši saprast, ka visa nauda, ko viņš ir paredzējis viņai mantojumā, pazudis, ja viņi apprecēsies.
Lieta tāda, ka Harisam nepatīk Eda ādas krāsa. Viņš ir rasistisks mērglis, un tāda bija arī Tipera. Jā, viņi abi man patīk pat vairāku iemeslu dēļ, un viņi ir bijuši vairāk nekā dāsni, ļaujot katru vasaru man šeit braukt. Man pat šķiet, ka Hariss pats nemaz neaptver, kāpēc viņam nepatīk mans tēvocis, bet viņam viņš nepatīk pietiekami, lai tāpēc atstātu savu vecāko meitu bez mantojuma.”
Gets nopūtās. Man patika viņa žokļa izliekums, caurums viņa sporta kreklā, zīmītes, ko viņš man rakstīja; man patika tas, kā darbojās viņa prāts, kā viņš žestikulēja ar rokām, kad runāja. Tobrīd es iedomājos, ka pazīstu viņu pilnībā.
F.s pieliecos un noskūpstīju viņu. Šķita tik maģiski, ka varu ko tādu izdarit un ka viņš atbildēja manam skūpstam. Tik maģiski, ka viens otram varējām neslēpt savu vājumu, savas bailes un savu ievainojamību. “Kāpēc mēs nekad par to neesam runājuši?” es čukstēju.
Gets noskūpstīja mani vēlreiz. “Man šeit patīk,” viņš teica. “Šī sala. Džonijs un Mirrena. Mājas un okeāna skaņas. Tu.”
“Arī tu.”
“Daļa manis nevēlas to visu sabojāt. Negribas pat iedomāties, ka viss nav perfekti.”
Es sapratu, kā viņš jutās.
Vai arī man šķita, ka saprotu.
Pēc tam mēs ar Getu devāmies pastaigā pa celiņu apkārt salai un gājām, līdz nonācām pie platas un plakanas klints, kas pletās virs piestātnes. Zem mūsu kājām ūdens sitās pret salu. Mēs turējām viens otru un līdz pusei izģērbāmies, un, cik vien ilgi iespējams, aizmirsām par visu briesmīgo, kas slēpās skaistajā Sinklēru ģimenē.
65.
Reiz sensenos laikos dzīvoja kāds bagāts tirgonis, kam bija trīs skaistas meitas. Viņš tik loti viņas lutināja, ka divas jaunākās visu cauri dienu ne pirkstiņa nepakustināja - tikai sēdēja pie spoguļa un vērās pašas savā skaistajā atspulgā, kniebjot vaigos, lai padarītu tos sārtākus.
Kādu dienu tirgonim vajadzēja doties tālākā ceļojumā. “Ko, man atgriežoties, jums atvest?” viņš jautāja.
Jaunākā meita vēlējās greznus zīda un mežģīņu tērpus.
Vidējā meita sev vēlējās rubīnus un smaragdus.
Bet vecākā meita vēlējās vienu vienīgu rozi.
Tirgonis bija prom vairākus mēnešus. Savai jaunākajai meitai viņš piepildīja veselu lādi ar dažādu krāsu grezniem tērpiem. Lai piepildītu vidējās meitas vēlmes, viņš pārmeklēja dārgakmeņu tirgus. Bet, tikai atgriezdamies un jau būdams tuvu mājām, viņš atcerējās, ka vecākajai meitai bija apsolījis rozi.
Turpinot ceļu, viņš nonāca pie kāda augsta dzelzs žoga, kas stiepās gar ceļu. Tālumā aiz žoga varēja redzēt tumšu māju, bet tirgonis nopriecājās, kad blakus žogam ieraudzīja sarkanos ziedos plaukstošu rožu krūmu. Vairāki rožu ziedi bija vien rokas stiepie-na attālumā.
Zieda nogriešanai bija vajadzīgs vien mirklis. Kad tirgonis jau lika ziedu savā seglu somā, viņu pārtrauca dusmīgs rēciens.
Vietā, kur vēl pirms mirkļa, kā tirgonis bija pārliecināts, neviena nebija, tagad stāvēja apmetnī tērpta figūra. Tas bija milzis un runāja balsī, kas atgādināja dobju rūkšanu. “Tu ņem no manis, pat nedomādams par samaksu?”
“Kas tu esi?” drebēdams jautāja tirgonis.
“Saprotami būtu teikt, ka tas, no kura tu zodz.”
Tirgonis paskaidroja, ka savai meitai pēc garā ceļojuma bija apsolījis atvest rozi.
“Varipaturēt nozagto rozi" teica apmetnī tērptais, “bet apmaiņā tu atdosi man pirmo no sava īpašuma, ko redzēsi atgriežoties.” Tad viņš atmeta atpakaļ apmetni un atklāja skatam briesmoņa seju ar milzu zobiem un neglītu degunu. Kā mežacūka apvienojumā ar šakāli.
“Tu esi šķērsojis man ceļu,” teica briesmonis. “Ja vēl kādu reizi trāpīsies man ceļā, dzīvs nepaliksi.”
Tirgonis steidzās mājās, cik ātri vien viņa zirgs spēja viņu nest. Līdz mājām vēl bija palikusi jūdze, bet viņš ieraudzīja, ka vecākā meita jau gaidīja viņu uz ceļa. “Mums ziņoja, ka šovakar varam gaidīt tevi mājās!” viņa sauca, steigdamās tēva rokās.
Viņa bija pirmā no tirgoņa ipašuma, ko viņš redzēja atgriežoties. Viņš saprata, kādu cenu briesmonis patiesībā bija viņam prasījis.
Ko nu?
Mēs visi zinām, ka skaistule galu galā iemīlas briesmonī. Viņa iemīl to, par spīti savas ģimenes domām, - viņa iemīl briesmoni viņa šarma un izglītības, viņa zināšanu par mākslu un jūtīgās sirds dēļ.
Un patiesi, viņš ir un vienmēr ir bijis cilvēks. Viņš nekad nav bijis vien mežacūkas un šakāļa apvienojums. Viņa izskats bija vien derdzīga ilūzija.
Nelaime tāda, ka ir ārkārtīgi grūti par to pārliecināt tēvu.
Kad vien skaistule atved ciemos savu jauno vīru, viņas tēvs redz vien briesmīgos zobus un neglīto snuķi, bet viņa balsī viņš dzird vien baismīgo rēkoņu. Viņas tēva acīs nav nozīmes tam, cik meitas vīrs patiesībā ir civilizēts un zinošs. Nav nozīmes pat viņa laipnībai.
Tēvs redz vienīgi meža zvēru, un viņa pretīgums nekad neizzudīs.
66
Kādu nakti piecpadsmitajā vasarā Gets manas istabas logā meta mazus olīšus. Es izbāzu galvu, lai redzētu, kā viņš stāv pie kokiem, mēnesgaismai apspīdot viņa ādu un acīm mirdzot.
Viņš mani gaidīja pie mūsu lieveņa pakāpieniem. “Man trakoti kārojas šokolādi,” viņš čukstēja, “tāpēc es dodos izrevidēt Klērmontas pieliekamo. Pievienosies?”
Es pamāju, un, savijuši pirkstus, mēs kopā devāmies augšup pa šauro taciņu. Mēs apgājām apkārt un devāmies iekšā pa sētas durvīm cauri priekšnamam, kas bija piemētāts pilns ar tenisa raketēm un pludmales dvieļiem. Vienu roku uzlicis uz ārējām durvīm, viņš pagriezās un pievilka mani sev cieši klāt.
Viņa siltās lūpas uz manām, mūsu rokas joprojām savītas tur, pie mājas durvīm.