Mēs paņēmām ziloņkaula zosi no Klērmontas, ziloņus no Vindmēras, pērtiķus no Redgeitas un krupi no Kadldaunas. Tumsas aizsegā mēs aiznesām tos uz doku un sašķaidījām tos ar āmuriem, uzgriežņu atslēgu un dārza šķērēm, lidz no ziloņkaula palika vien putekļi.
Gets iesmēla spaini auksto jūras ūdeni un noskaloja doku tīru.
68.
Mēs domājām.
Mēs runājām.
Ja nu, mēs teicām, ja nu paralēlā pasaulē, sašķeltā realitātē Dievs pastieptu savu pirkstu un zibens iespertu Klērmontā?
Ja nu
Dievs sūtītu pār to liesmas?
Un sodītu alkatīgos, sīkumainos, aizspriedumainos, normālos, nelaipnos.
Viņi nožēlotu savus darbus.
Un pēc tam no jauna iemācītos viens otru mīlēt.
Atvērt savas dvēseles. Atvērt savas vēnas. Aizslaucīt savus smaidus.
Būt ģimenei. Palikt ģimenei.
Mēs nedomājām to reliģiozi. Un tomēr tā bija.
Sods.
Attīrīšanās caur liesmām. Vai abi.
69.
Nakamajā dienā, jūlija beigās, Klērmontā bija launags. Vēl viens tāds pats launags starp citiem tādiem pašiem, uzklāts uz lielā galda. Vēl vairāk asaru.
Balsis bija tik skaļas, ka mēs, visi Meļi, panācām augšup pa celiņu no Redgeitas un, klusi klausīdamies, stāvējām pie dārza malas.
“Man katru dienu jānopelna tava mīlestība, tēt,” mamma neskaidri teica. “Un lielākoties man tas nemaz neizdodas. Tas ir tik sasodīti negodīgi. Kerija tiek pie pērlēm, Besa tiek pie Bostonas mājas, Besa tiek pie Vindmēras. Kerijai ir Džonijs, un tu viņam atdosi Klērmontu, es zinu, ka tā būs. Un es palikšu viena bez nekā, nekā, lai gan Keidijai bija jābūt izredzētajai. Viņa ir pirmā, tu pats vienmēr tā teici.”
Vectēvs piecēlās no krēsla galda galā. “Penelope.”
“Es aizvedišu viņu prom, tu dzirdi mani? Es aizvedīšu Keidiju prom, un tu viņu vairs nekad neredzēsi.”
Vectēva balss nodārdēja pāri visam dārzam. “Šīs ir Amerikas Savienotās Valstis,” viņš teica. “Nešķiet, ka tu to saproti, Penij, tāpēc ļauj man paskaidrot. Šeit, Amerikā, lūk, kā viss notiek -mēs smagi strādājām, lai iegūtu to, ko vēlamies, un tikai tā tiekam uz priekšu. Mēs nekad nesamierināmies ar atbildi nē un gūstam augļus no savas neatlaidības. Vil, Taft, jūs klausāties?”
Mazie zēni pamāja ar galvām, zodiem trīcot. Vectēvs turpināja: “Mēs, Sinklēri, esam varena un sena ģimene. Ar to ir jālepojas. Mūsu tradīcijas un vērtības ir pamats, uz kā balstās mūsu nākamās paaudzes. Šī sala ir mūsu mājas, kāda tā bija manam tēvam un viņa tēvam. Bet jūs trīs sievišķi ar visām šīm laulību šķiršanām, salauztajām mājām, ar šo cieņas trūkumu pret tradīcijām un darba ētiku, jūs neesat darījušas neko citu, kā tikai likušas vilties vecam vīram, kurš domāja, ka ir jūs izaudzinājis pareizi.”
“Tēt, lūdzu,” teica Besa.
“Klusē!” nodārdināja vectēvs. “Jūs nevarat cerēt, lai pieņemu jūsu necieņu pret šīs ģimenes vērtībām un vēl atalgoju jūs un jūsu bērnus ar finansiālu nodrošinājumu. Neviena no jums nevar uz ko tādu cerēt. Un tomēr dienu no dienas es redzu, ka jūs tomēr cerat. Es to vairs necietīšu.”
Besa izplūda asarās.
Kerija sagrāba Viļu aiz elkoņa un sāka iet uz piestātnes pusi.
Mamma meta savu vīna glāzi pret Klērmontas sānu sienu.
70.
“Kas notika pēc tam?” es jautāju Džonijam. Mūsu septiņpadsmitajā vasarā jau bija pienācis agrs rīts, bet mēs joprojām gulējām uz Kadldaunas grīdas.
“Tu neatceries?” viņš jautā.
“Nē.”
“Visi sāka pamest salu. Kerija aizveda Viļu uz viesnīcu Edgar-taunā un lūdza, lai mēs ar Getu viņiem pievienojamies, tiklīdz būsim sapakojuši mantas. Darbinieki devās prom ap astoņiem. Tava māte aizbrauca pie tās draudzenes Vainjārdā...”
“Pie Alises?”
“Jā, Alise atbrauca viņai pakaļ, bet tu atteicies kaut kur braukt, tāpēc galu galā viņai nācās braukt prom bez tevis. Ari vectēvs devās uz pilsētu. Un tad mēs nolēmām par uguni.”
“Mēs to izplānojām,” es saku.
“Jā. Mēs pārliecinājām Besu, lai viņa ar lielo motorlaivu dodas uz Vainjārdu un aizved mazos uz filmu.”
Džonijam runājot, ataust atmiņas. Es pati atceros detaļas, kuras viņš nepiemin skaļi.
“Kad viņi visi aizbrauca, mēs izdzērām vīnu, ko viņi bija atkorķējuši un atstājuši ledusskapi,” saka Džonijs. “Kopā veselas četras pudeles. Un Gets bija tik nikns...”
“Viņam bija taisnība,” es saku.
Džonijs pagriež seju un atkal runā pret grīdu. “Jo viņš vairs neatgrieztos. Ja mana mamma apprecētos ar Edu, no viņiem novērstos. Bet, ja mamma pamestu Edu, Gets vairs nebūtu saistīts ar mūsu ģimeni.”
“Klērmonta bija visa nepareizā simbols.” Tā ir Mirrenas balss. Viņa ienāca tik klusi, ka es pat nepamanīju. Tagad arī viņa guļ uz grīdas, turēdama Džonija otru roku.
“Patriarhāta tronis,” saka Gets. Es nedzirdēju ari viņu ienākam. Viņš apguļas blakus man.
“Tu esi tāda pēcpuse, Get,” Džonijs mīļi saka. “Tu vienmēr saki patriarhāts.”
“Jo tā es domāju.”
“Tu to vārdu iebāz, kur vien vari. Patriarhāts uz grauzdiņa. Patriarhāts man biksēs. Patriarhāts ar citrusa aromātu.”
“Klērmonta šķita kā patriarhāta tronis,” atkārto Gets. “Un, jā - mēs bijām dumji un piedzērušies. Un, jā - mēs domājām, ka viņi sagraus ģimeni un šeit vairs nekad neatgriezīsies. Tāpēc izdomājām, ja mājas vairs nebūtu un ja visu dokumentu un datu tajā vairs nebūtu, un ja visi priekšmeti, par ko viņi strīdējās, vairs nebūtu, arī varas vairs nebūtu.”
“Mēs varētu būt ģimene,” saka Mirrena.
“Tā bija kā attīrīšanās,” piebilst Gets.
“Viņa tikai atceras, ka mēs pielaidām uguni,” pēkšņi skaļā balsī saka Džonijs.
“Jā,” saka Mirrena.
“Mēs pielaidām uguni,” es saku izbrīnā. “Mēs neraudājām un neasiņojām - tā vietā mēs rīkojāmies. Mainījām kaut ko.”
“It kā,” saka Mirrena.
“Tu joko? Mēs to sasodīto māju nodedzinājām līdz zemei.”
71.
Es raudāju pēc tam, kad vectēvs sastrīdējās ar tantēm.
Raudāja ari Gets.
Viņš pametis salu, un es vairs nekad viņu neredzēšu. Un viņš vairs nekad neredzēs mani.
Gets, mans Gets.
Es nekad nebiju raudājusi ar kādu kopā. Vienlaicīgi.
Viņš raudāja kā vīrietis, nevis kā zēns. Bet ne tā, it kā viņš būtu vīlies vai nebūtu dabūjis, ko vēlējās, bet tā, it kā dzīve ir netaisnīga. It kā viņa brūces nespētu sadzīt.
Es vēlējos sadziedēt viņa brūces.
Mēs vieni noskrējām uz mazo pludmali. Es pieķēros pie viņa, un mēs kopā sēdējām smiltis, bet šoreiz viņam nebija, ko teikt. Nekādas analīzes. Nekādu jautājumu.
Visbeidzot es ierunājos kaut ko par
ja nu,
ja nu
mēs ņemtu šo situāciju savās rokās?
Un Gets jautāja - kā?
Un es teicu kaut ko par ja nu, ja nu
viņi pārstātu strīdēties?
Mums ir, ko glābt.
Un Gets teica
jā. Tev un man, un Mirrenai, un Džonijam, jā - mums ir.
Un, protams, mēs vienmēr satiksimies, mēs četri.
Nākamgad mēs varam braukt.
Un vienmēr vēl ir telefons.
Bet šeit, es teicu. Šis.