Ko tādu darīt bija briesmīgi. Varbūt. Bet tas bija kaut kas. Es nesēdēju malā, nesūdzējos. Esmu daudz spēcīgāka persona, nekā mana māte varētu jebkad iedomāties. Esmu pretojusies viņai un arī palīdzējusi.
Viņa noglauda manus matus. Tik kaitinoši. Es atraujos. “Un viss?” viņa jautā.
“Kāpēc neviens ar mani par to nerunā?” es atkārtoju.
“Tavu - jo tu...” mamma apklust, meklējot vārdus. “Tavu sāpju dēļ.”
“Tāpēc, ka mani moka galvassāpes, un tāpēc, ka nevaru atcerēties savu nelaimes gadījumu, es nespētu izturēt domu par nodedzinātu Klērmontu?”
“Ārsti ieteica nesagādāt tev lieku stresu,” viņa saka. “Viņi teica, ka, iespējams, tieši ugunsgrēks ir patiesais galvassāpju rašanās iemesls - vai nu dūmu ieelpošana, vai - vai ari bailes,” viņa neveikli pabeidz.
“Es neesmu bērns,” es saku. “Man var uzticēt vismaz pamatinformāciju par to, kas skar mūsu ģimeni. Visu vasaru esmu strādājusi, lai atcerētos negadījumu un to, kas notika pirms tā. Kāpēc to vienkārši nepateikt, mammu?”
“Es tev teicu. Pirms diviem gadiem. Es tev stāstīju atkal un atkal, bet nākamajā dienā tu nekad to neatcerējies. Bet, kad pastāstīju to ārstam, viņš teica, ka man nevajadzētu tevi tādā veidā apbēdināt, nevajag tev to visu uzspiest.”
“Tu dzīvo ar mani kopā!” es iekliedzos. “Tu pati neuzticies savām spriestspējām, tā vietā tu klausies ārsta teiktajā, kurš mani tikpat kā nepazīst!”
“Viņš ir speciālists.”
“Kas tev liek domāt, ka es gribētu, lai visi mani tuvinieki glabā no manis noslēpumus - pat dvīnes, pat Vils un Tafts, nevis, Dieva dēļ, zinātu, kas patiesībā notika? Kas tev liek domāt, ka esmu tik trausla, lai nedrīkstētu zināt pat vienkāršus faktus?”
“Man tu šķiet tieši tik trausla,” saka mamma. “Un, godīgi sakot, es nebiju pārliecināta, ka spēšu izturēt tavu reakciju.”
“Tu pat iedomāties nespēj, cik aizskaroši tas ir.”
“Es mīlu tevi,” viņa saka.
Vairs ne mirkli ilgāk es nespēju skatīties viņas žēlojošajā un sevi attaisnojošajā sejā.
74.
Kad atveru durvis, manā istabā ir Mirrena. Viņa sēž pie mana galda, vienu roku uzlikusi uz mana datora.
“Es domāju, vai varētu izlasīt e-pasta vēstules, ko tu man pagājušajā gadā rakstīji,” viņa saka. “Tev tās ir saglabātas datorā?” “Jā.”
“Es neesmu tās lasījusi,” viņa saka. “Vasaras sākumā es izlikos, ka esmu, bet es nekad tās tā arī neatvēru.”
“Kāpēc ne?”
“Vienkārši neatvēru,” viņa saka. “Man likās, ka tam nav nozīmes, bet tagad man šķiet, ka ir gan. Un, paskat!” Viņas balss kļūst priecīgāka. “Es pat izgāju no mājas, lai to izdarītu!”
Es noriju tik daudz niknuma, cik vien iespējams. “Es saprotu, ka neatbildēji, bet kāpēc tu vispār pat neizlasīji manas vēstules?”
“Es zinu,” Mirrena saka. “Tas ir draņķīgi, un esmu briesmīgs skuķis. Atļausi, lūdzu, tagad tās izlasīt?”
Es atveru savu portatīvo datoru. Pameklēju un atrodu visas viņai adresētās vēstules.
Pavisam tādas ir divdesmit astoņas. Es lasu pār viņas plecu. Lielākoties tās bija apburošas, piemīlīgas cilvēka piezīmes, kas it kā necieta no galvassāpēm.
Mirrena!
Rīt es dodos uz Eiropu ar savu neuzticīgo tēvu, kurš, kā jau tu zini, ir arī neizsakāmi garlaicīgs. Novēli man veiksmi un atceries, ka daudz labprātāk es pavadītu vasaru Bīčvudā ar tevi. Un Džoniļu. Un Getu.
Es zinu, es zinu. Man vajag tikt tam pāri.
Es esmu tam pāri.
Es esmu.
Esmu ceļā uz Marbellu, lai satiktu pievilcīgos spāņu puišus. Tā ka - lūdzu.
Nez, vai es spēšu pierunāt tēti apēst pretīgāko ēdienu katrā valstī, kur dosimies, par sodu tam, ka viņš aizbēga uz Kolorādo.
Droši vien varēšu. Ja viņš tiešām mani mīl, viņš ēdīs vardes un aknas, un šokolādē mērcētas skudras.
/Keidensa
Tādas ir lielākā daļa vēstuļu. Bet dažas nav ne apburošas, ne piemīlīgas. Tās ir nožēlojamas un patiesas.
Mirrena.
Vermonta ziemā. Tumsa, tumsa.
Mamma nepārtraukti vēro mani miegā.
Man visu laiku sāp galva. Es nezinu, ko darīt, lai šīs sāpes pārietu. Zāles nepalīdz. Kāds šķeļas cauri manam galvaskausam ar cirvi. Ar netīru cirvi - tādu, kas, iecērto-ties manā galvaskausā, neatstāj gludu brūci. Lai arī kurš to tur savās rokās, tas nolēmis izrakties cauri, cirzdams atkal un atkal, bet ne vienmēr vienā un tajā pašā vietā.
Man ir vairākas brūces.
Dažreiz es sapņoju, ka tas, kurš tur cirvi savās rokās, ir vectēvs.
Dažreiz tā esmu es pati.
Dažreiz tas ir Gets.
Piedod, ka varbūt liekos jukusi. Šo rakstot, manas rokas trīc un datora ekrāns ir pārāk spožs.
Dažreiz mana galva sāp tik ļoti, ka man gribas nomirt.
Es visu laiku rakstu tev savas gaišākās domas, bet nekad nestāstu par tumšajām, lai gan domāju par tām nepārtraukti. Tāpēc stāstu tās tev tagad. Pat ja tu neatbildēsi, es zināšu, ka kāds manas domas ir dzirdējis, un tas jau ir kaut kas.
/Keidensa
Mēs izlasām visas divdesmit astoņas e-pasta vēstules. Kad viņa ir beigusi, Mirrena noskūpsta mani uz vaiga. “Ar to, ka atvainošos, nepietiks,” viņa man saka. “Nav tādu vārdu, kas izteiktu, cik slikti es jūtos.”
Tad viņa ir prom.
75
Es paņemu datoru līdzi gultā un izveidoju jaunu dokumentu. Es noņemu no sienas savu akvareļu papīru ar piezīmēm un sāku tās pārrakstīt - visas savas jaunās atmiņas - ātri un ar tūkstošiem kļūdu. Vietas, kur man nav atmiņu, es aizpildu ar minējumiem.
Sinklēra socializēšanās un uzkodu centrs.
Tu vairs nekad neredzēsi savu draudziņu.
Viņš vēlas, lai turos no tevis pa gabalu.
Mēs dievinām Vindmēru, vai ne, Keidij?
Raudoša tante Kerija Džonija vējjakā.
Gets tenisa kortā mētā suņiem bumbiņas.
Ak, Dievs. Ak, Dievs. Ak, Dievs.
Suņi.
Sasodītie suņi.
Fatima un Princis Filips.
Zelta retrīveri gāja bojā ugunsgrēkā.
Tagad es zinu, ka tā ir mana vaina. Viņi bija tik nepaklausīgi suņi, ne tādi kā Bošs, Grendels un Popija, kurus trenēja mamma. Fatima un Princis Filips pludmalē mēdza ēst jūraszvaigznes un tad izvēma tās uz dzīvojamās istabas grīdas. Viņi mēdza izpurināt ūdeni no savas pinkainās spalvas, čiepa ēdienu no piknika galdiem un sakošļāja frisbija šķīvīšus nenosakāmas formas plastmasas veidojumos. Viņi dievināja tenisa bumbiņas un mēdza aizskriet uz kortu, nosiekalojot ikvienu, kas bija atstāta mētājamies. Viņi nesēdēja, kad tiem lika. Viņi diedelēja ēdienu pie galda.
Kad sākās ugunsgrēks, suņi bija vienā no viesu guļamistabām. Vectēvs bieži vien uz nakti vai arī tad, ja Klērmonta bija
tukša, ieslēdza viņus augšstāvā. Tā viņi vismaz nevarēja sakošļāt zābakus un negaudoja pie durvīm.
Vectēvs bija viņus ieslēdzis, pirms pameta salu.
Un mēs par viņiem pat neiedomājāmies.
Es biju nogalinājusi tos suņus. Tā biju es, kas dzivoja ar suņiem, es, kas zināja, kur Princis Filips un Fatima gulēja. Pārējie Meļi par suņiem nedomāja - vismaz ne sevišķi daudz. Ne tā kā es.
Viņi bija sadeguši, miruši. Kā gan es varēju viņus tā aizmirst? Kā gan es varēju būt tik ļoti pārņemta ar savu stulbo noziegumu un tā nodoties savām dusmām pret tantēm un vectēvu!
Fatima un Princis Filips, degoši. Ostīdamies pie durvīm, saelpodamies dūmus, luncinādami savas astes cerībā, riedami un gaidīdami, ka kāds atnāks un viņus izglābs.