Vienmēr vēl ir arī ragana.
Šī ragana bija tādā pašā vecumā kā skaistie bērni, un, visiem augot, ragana apskauda meiteni, un ragana apskauda zēnus. Viņi bija svētīti ar visām feju dāvanām, dāvanām, kas raganai viņas pašas kristībās bija liegtas.
Vecākais zēns bija spēcīgs un ātrs, spējīgs un glīts. Lai gan tiesa - augumā viņš bija neierasti īss.
Otrs zēns bija centīgs un sirsnīgs. Lai gan tiesa - viņš netika pieņemts kā savējais.
Un meitene bija atjautīga, dāsna un pieklājīga. Lai gan tiesa -viņa mēdza justies bezspēcīga.
Bet ragana, viņai nepiemita nekas no tā visa, jo viņas vecāki bija saniknojuši fejas. Viņai netika dāvātas maģiskas dāvanas. Viņa bija vientuļa. Raganas vienīgais spēks bija viņas tumšā un neglītā maģija.
Viņa jauca askētismu ar labdarību un atdeva visas sev piederošās lietas, galu galā neizdarot nekā laba.
Viņa jauca slimību ar drosmi un cieta no agonijas, iedomādamās, ka par to pelnījusi uzslavas.
Viņa jauca prātu ar gudrību un izraisīja cilvēkos vien smieklus, nevis apgaismoja viņu sirdis un lika aizdomāties.
Viņas maģija bija viss, kas viņai bija palicis, un to viņa izmantoja, iznīcinot visu, ko apbrīnoja. Ragana apciemoja katru bērnu viņu desmitajā dzimšanas dienā, bet uzreiz ļaunu nenodarīja. Bērnus aizsargāja kādas fejas burvestība - iespējams, ceriņu fejas - tas aizkavēja raganas nodomus.
Tā vietā ragana bērnus nolādēja.
“Kad jums paliks sešpadsmit,” dusmu pārņemtā skaudībā teica ragana, “kad mums visiem paliks sešpadsmit,” viņa teica skaistajiem bērniem, “jūs katrs sadursiet pirkstu uz vārpstiņas - nē, jūs aizšķilsiet sērkociņu - jā, jūs katrs aizšķilsiet sērkociņu un mirsiet tā liesmā.”
Daiļo bērnu vecāki nobijās no baisā lāsta un centās, kā jau būdami cilvēki, no tā izvairīties. Viņi kopā ar bērniem pārcēlās dzīvot tālu prom pilī uz kādas vējainas salas. Pilī, kur nebija neviena paša sērkociņa.
Tur, protams, viņi būs drošībā.
Tur, protams, ragana viņus nekad neatradis.
Bet ragana viņus atrada. Un, kad bērniem, šiem skaistajiem bērniem, bija piecpadsmit, tieši pirms viņu sešpadsmitās dzimšanas dienas, kad bērnu uztrauktie vecāki to vismazāk gaidīja, skaudīgā ragana ienāca viņu dzīvēs ar savu indīgo un naidpilno
būtību jaunas un blondas meitenes izskatā.
Meitene iedraudzējās ar skaistajiem bērniem. Viņa tos skūpstīja un devās ar viņiem laivu izbraucienos, un atveda viņiem īrisa konfektes, un stāstīja stāstus.
Tad viņa iedeva bērniem sērkociņu kastīti.
Bērni bija aizrautīgi, pirmo reizi savos sešpadsmit gados redzēdami uguni.
Aiziet, aizšķiliet, teica ragana, plaši smaidīdama. Uguns ir skaista. Nekas slikts nenotiks.
Aiziet, viņa teica, liesmas attīrīs jūsu dvēseles.
Aiziet, viņa teica, jūs esat neatkarīgi savās domās.
Aiziet, viņa teica. Kāda gan ir šī dzīve, ko vadām, ja nerīkojamies?
Un viņi klausīja.
Viņi paņēma no raganas sērkociņus un aizšķīla tos. Un ragana noskatījās, kā sadeg viņu skaistums, viņu pārliecība, viņu gudrība, viņu atjautība, viņu atvērtās sirdis, viņu šarms, viņu nākotnes sapņi.
Viņa noskatījās, kā tas viss pazūd dūmos.
PIEKTĀ DAĻA Patiesība
.
80
Lūk, patiesība par Skaisto Sinklēru Ģimeni. Vismaz tā patiesība, kādu zina vectēvs. Patiesība, ko viņš rūpīgi turēja pa gabalu no laikrakstiem.
Kādā naktī pirms divām vasarām siltā jūlija vakarā
Getviks Metjū Patils,
Mirrena Sinklēra Šefilda
un
Džonatans Sin klērs Deniss
gāja bojā mājas ugunsgrēkā, ko izraisīja priekšnamā apgāzusies motorlaivu degvielas kanniņa. Māja nodega ātrāk, nekā kaimiņu ugunsdzēsēju brigādes paspēja ierasties notikuma vietā.
Keidensa Sinklēra īstmana ugunsgrēka laikā atradās uz salas, bet to pamanīja tikai mirklī, kad bija jau par vēlu ko glābt. Milzīgās liesmas atturēja viņu no ieiešanas degošajā mājā, saprotot, ka ēkā iesprostoti vēl atradās cilvēki un dzīvnieki. Cenšoties glābt iesprostotos, viņa guva apdegumus uz rokām un kājām. Tad viņa skrēja uz citu māju, kas atrodas uz salas, lai izsauktu ugunsdzēsējus.
Kad glābēji beidzot ieradās, īstmanas jaunkundze tika atrasta mazajā pludmalē daļēji vēl zem ūdens un saritinājusies čokurā. Viņa nespēja atbildēt uz jautājumiem un izskaidrot, kas noticis, un acīmredzami bija guvusi galvas traumu. Vēl vairākas dienas pēc šiem traģiskajiem notikumiem viņai nācās lietot nomierinošus līdzekļus.
Hariss Sinklērs, salas īpašnieks, noraidīja jebkādus centienus uzsākt ugunsgrēka izcelšanās iemeslu izmeklēšanu. Vairāki koki, kas atradās blakus sadegušajai ēkai, tika nocirsti.
Tika sarīkotas bēres Getvikam Metjū Patilam,
Mirrenai Sinklērai Šefīldai un
Džonatanam Sinklēram Denisam viņu māju pilsētās Kembridžā un Ņujorkā.
Keidensa Sinklēra īstmana vēl nebija pietiekami atlabusi, lai apmeklētu bēres.
Nākamajā vasarā Sinklēru ģimene atgriezās uz. Bīčvudas salas. Viņi sadalījās. Viņi sēroja. Viņi daudz dzēra.
Tad viņi uz vecās mājas pelniem uzcēla jaunu.
Keidensai Sinklērai īstmanai nebija saglabājusies neviena atmiņa, kas saistīta ar ugunsgrēku, neviena atmiņa, ka kaut kas tāds reiz būtu noticis. Viņas apdegumi sadzija ātri, bet viņa cieta no selektīvās amnēzijas, kas bija iepriekšējās vasaras notikumu tiešas sekas. Viņa neatlaidīgi ticēja, ka galvas traumu ir ieguvusi peldoties. Ārsti pieņēma, ka viņas spēcīgās migrēnas lēkmes ir izraisījušas neatzītas sēras un vainas apziņa. Viņai nācās lietot spēcigas zāles, kas padarīja viņu ārkārtīgi trauslu gan fiziski, gan emocionāli.
Tie paši ārsti Keidensas mātei ieteica pārstāt censties viņai izskaidrot traģēdiju, ja jau viņa pati nespēja to atcerēties. Viņai bija pārāk grūti katru dienu no jauna pārdzīvot traģēdiju. Bija jāļauj viņai pašai to visu atcerēties. Viņai nebija ieteicams atgriezties Bīčvudas salā, kamēr nebija pagājis pietiekami ilgs laiks, lai izveseļotos. Galu galā ieteicams rīkoties tā, lai atturētu viņu no došanās uz salu uzreiz nākamajā gadā pēc nelaimes.
Keidensa izrādīja satraucošu vēlmi atbrīvoties no visām viņas īpašumā esošām lietām, pat no lietām ar sentimentālu vērtību, gluži kā izpērkot grēkus par pagātnes nodarījumiem. Viņa nokrāsoja matus tumšus un sāka ļoti vienkārši ģērbties. Viņas māte vērsās pēc profesionālas palīdzības, lai izskaidrotu Keidensas uzvedību, un viņai tika norādīts, ka šāda meitas rīcība ir izskaidrojama kā ierasta parādība sērošanas procesā.
Otrajā gadā pēc nelaimes gadījuma ģimene sāka atgūties. Pēc ilgiem un biežiem prombūtnes periodiem Keidensa atkal apmeklēja skolu. Ar laiku meitene atkal izrādīja vēlmi atgriezties Bīčvudas salā. Gan ārsti, gan ģimenes locekļi tam piekrita - tieši šāda rīcība viņai varētu nākt par labu.
Iespējams, uz salas viņa izveseļosies pilnibā.
81.
Atcerieties nesamērcēt savas kājas. Un savas drēbes.
Aplejiet skapi, dvieļus, grīdas, grāmatas un gultas.
Atcerieties degvielas kanniņu palikt nostāk no papīra dvieļu ruļļa, lai varat pēc tam to paķert.
Sagaidiet, kad aizdegas, sagaidiet, kad sāk degt. Tad skrieniet. Izmantojiet virtuves kāpnes un ārā tieciet pa sētas durvīm cauri priekšnamam.
Atcerieties paņemt arī katrs savu degvielas kanniņu un aiznesiet to atpakaļ uz laivu māju.
Tiksimies Kadldaunā. Tur ieliksim mazgāties savas drēbes, pārģērbsimies un tad dosimies paskatīties liesmās, pirms zvanām ugunsdzēsējiem.