“Galīgi nepieskaitāma,” piebilst Džonijs.
“Man patīk šis bikini,” saka Mirrena. “Piecpadsmitajā vasarā es to nopirku Edgartaunā. Atceries, Keidij?”
Un es aptveru, ka atceros.
Mēs bijām pārgarlaikojušās. Mazie bija noīrējuši velosipēdus, lai dotos izbraukumā uz tuvējo ciematu, un mums nebija ne jausmas, kad viņi atgriezīsies. Mums viņi bija jāgaida, lai varētu doties atpakaļ uz laivu. Tāpēc mēs pabijām īrisa konfekšu veikaliņā, vērojām vēja rādītājus un visbeidzot iegājām kādā tūristiem paredzētā veikaliņā, kur piemērījām visbezgaumīgākos peldkostīmus, ko varējām atrast.
“Uz dibena rakstīts Vainjārda ir mīlētājiem’,’ es saku Džo-nijam.
Mirrena pagriežas, un tur tiešām tā ari ir rakstīts. “Slavas spožums un viss pārējais,” viņa saka ar nelielu rūgtumu.
Viņa pienāk pie manis, uzspiež uz vaiga skūpstu un saka: “Esi mazliet laipnāka, nekā vajag, Keidij, un viss būs kārtibā.”
“Un nekad neēd neko, kas lielāks par tavu pēcpusi!” kliedz Džonijs. Viņš ātri mani apskauj un nosper apavus. Viņi abi iebrien ūdenī.
Es pagriežos pret Getu. “Tu ari dosies?”
Viņš pamāj.
“Man tik ļoti žēl, Get,” es saku. “Man ir tik ļoti, ļoti žēl, un es nekad nevarēšu tev to atlīdzināt.”
Viņš noskūpsta mani, un es jūtu, kā viņš dreb, un es apviju savas rokas ap viņu, it kā tā es varētu apturēt viņu no pazušanas, it kā varētu paildzināt šo mirkli uz mūžu, bet viņa āda ir auksta un mitra no asarām, un es zinu, ka viņš dodas prom.
Ir labi būt mīlētam, pat ja mīlestība neilgst mūžīgi.
Ir labi zināt, ka reiz sensenos laikos bijām mēs ar Getu.
Tad viņš atraujas, un es nespēju izturēt būt šķirta no viņa un domāju, ka šis nevar būt beigas. Tā nevar būt tiesa, ka mēs vairs nekad nebūsim kopā, kad mūsu mīlestība ir tik īsta. Stāstam jābūt ar laimīgām beigām.
Bet nē.
Viņš mani pamet.
Protams, viņš jau ir miris.
Šis stāsts beidzās jau sen.
Gets ieskrien ūdenī, pat neatskatoties atpakaļ, un ar visām drēbēm ienirst zem mazajiem viļņiem.
Meļi peld tālāk, garām klinšu alai tālāk atklātā okeānā. Saule ir augstu debesis un spoži, spoži atmirdz pret ūdeni. Un tad viņi atkal ienirst -vai vēl kas -vai vēl kas -un viņi ir prom.
Esmu palikusi viena Bīčvudas salas dienvidu galā. Mazajā pludmalē es esmu viena.
85
Es guļu, kā šķiet, vairākas dienas. Es nevaru piecelties.
Es atveru acis, ārā ir gaišs.
Es atveru acis, ārā ir tumšs.
Beidzot es pieceļos. Vannasistabas spogulī es redzu, ka mani mati vairs nav melni. Tie ir izbalējuši, iegūstot nespodri brūnu toni, ar blondām saknēm. Mana āda ir pārklājusies ar vasarrai-bumiem, bet manas lūpas ir nosauļotas.
Es neesmu pārliecināta, kas ir meitene spoguļattēlā.
Izejot no mājas, man seko Bošs, Grendels un Popija, visi elsodami un vicinādami astes. Jaunās Klērmontas virtuvē tantes gatavo sviestmaizes pusdienu piknikam. Džinnija tīra saldētavu. Eds aukstumsomā liek limonādes pudeles.
Eds.
“Sveiks, Ed.”
Viņš man pamāj, atvērdams limonādes pudeli un pasniegdams to Kerijai. Viņš rokas pa saldētavu, meklējot vēl kādu ledus maisiņu.
Bonija lasa, bet Libertija griež tomātus. Uz virtuves letes stāv divas kūku kastes ar uzrakstiem Šokolāde un Vaniļa. Es novēlu dvīnēm daudz laimes dzimšanas dienā. Bonija paceļ acis no sava Ierastākās parādības eksemplāra. “Jūties labāk?” viņa man jautā.
«T- ”
Ja.
“Bet neizskatās.”
“Aizveries.”
“Bonija ir viens dumjš skuķis, un to nav iespējams mainit,” saka Libertija. “Bet rīt no rīta mēs dosimies vizināties ar pūsli. Ja vēlies, vari pievienoties.”
“Labi,” es saku.
“Tu nedrīksti vadīt laivu. To darīsim mēs.”
“Skaidrs.”
Mamma apskauj mani, sniedzot vienu no saviem ilgajiem, raižpilnajiem apskāvieniem, bet es viņai neko nestāstu.
Vēl ne. Varbūt vismaz kādu laiku ne.
Lai nu kā, viņa zina, ka es atceros.
Viņa zināja, kad pienāca pie manām durvīm - es to sapratu.
Es jauju viņai iedot man plācenīti, ko viņa ir pataupījusi pēc brokastīm, un no ledusskapja izņemu sev apelsīnu sulu.
Es atrodu marķieri un uzrakstu uz savām rokām.
Uz kreisās: Esi mazliet. Un uz labās: Laipnāka.
Ārā japāņu dārzā spēlējas Tafts un Vils. Viņi meklē neparastus akmeņus. Es meklēju kopā ar viņiem. Viņi liek man meklēt mirdzošus un arī tādus, ko var izmantot par bultu uzgaļiem.
Kad Tafts iedod man violetu akmeni, ko viņš atradis, jo atceras, ka man tādi patīk, es ielieku to savā kabatā.
86.
Tās pašas dienas pēcpusdienā mēs ar vectēvu dodamies uz Edgartaunu. Besa uzstāj, ka brauks ar mums, bet, kamēr mēs dodamies iepirkties, viņa viena dodas savās darīšanās. Es atrodu glītas auduma somas dvīnēm, un vectēvs uzstāj, ka vēlas nopirkt man pasaku grāmatu Edgartaunas grāmatu veikaliņā.
“Redzu, ka Eds ir atgriezies,” es saku, kamēr gaidām pie kases.
«T- »
Ja.
“Tev viņš nepatīk.”
“Ne sevišķi.”
“Bet viņš ir šeit.”
“Jā.”
“Ar Keriju.”
“Jā, ir gan.” Vectēvs sarauj uzaci. “Un beidz man tagad uzbāzties. Aizejam uz īrisa konfekšu veikaliņu,” viņš saka. Un tā arī mēs darām.
Šis ir labs izbraukums. Viņš tikai vienreiz nosauc mani par Mirrenu.
Dzimšanas diena tiek svinēta vakariņu laikā ar kūkām un dāvanām. Tafts saēdas par daudz saldumu un, krītot no liela akmens dārzā, saskrāpē celi. Es aizvedu viņu uz vannasistabu, lai sameklētu plāksteri. “Mirrena mēdza vienmēr man līmēt plāksterus,” viņš man stāsta. “Tas ir, kad biju vēl maziņš.”
Es saspiežu viņa roku. “Vēlies, lai tagad es līmēju tev plākste-
?»
“Aizveries,” viņš saka. “Man jau ir desmit gadu.”
Nākamajā dienā es aizeju uz Kadldaunu un paskatos zem izlietnes.
Tur ir sūkļi un tīrīšanas līdzeklis, kas smaržo pēc citroniem. Papīra dvieļi. Iepakojums ar balinātāju.
Es saslauku stikla lauskas un sapinušās dāvanu lentes. Piepildu atkritumu maisus ar tukšajām pudelēm. Ar putekļusūcēju savācu sadrupušos kartupeļu čipsus. Es izberžu lipīgo virtuves grīdu. Izmazgāju segas.
Es notīru netīrumus no logiem, salieku skapī galda spēles un izvācu atkritumus no guļamistabām.
Mēbeles es atstāju izvietotas, kā patika Mirrenai.
Pēkšņa impulsa pamudināta, es paņemu skiču papīru un pildspalvu no Tafta istabas un sāku zīmēt. Mans zīmējums vairāk izskatās pēc skalu cilvēciņiem, bet ir skaidrs, ka tie ir mani Meļi.
Gets ar savu izteiksmīgo degunu, sēdēdams sakrustotām kājām, lasa grāmatu.
Mirrenai mugurā ir bikini peldkostīms, un viņa dejo.
Džonijam ir uzvilkta niršanas maska, un vienā rokā viņš tur krabi.
Kad zīmējums ir pabeigts, es piespraužu to uz ledusskapja durvīm blakus vecajam krītiņu zīmējumam ar tēti, vecmāmiņu un suņiem.
87.
Reiz sensenos laikos dzīvoja karalis, kam bija trīs skaistas meitas. Šīs meitas izauga par sievietēm, un arī viņām bija bērni, skaisti bērni, daudz, daudz bērnu, tikai notika kas slikts, kaut kas dumjš, noziedzīgs, briesmīgs,
no kā varēja izvairīties,
kaut kas, kam nekad nevajadzēja notikt,
un tomēr kaut kas tāds, kas ar laiku bija piedodams.