Horhe Luiss Borhess
Smilšu grāmata
OTRS
Tas notika 1969. gada februārī Bostonas ziemeļos, Kembridžā. Es to tūlīt nepierakstīju, mana pirmā doma bija visu aizmirst, lai nesajuktu prātā. Tagad, 1972. gadā, es domāju, ka, aprakstot šo notikumu, ļaušu citiem to izlasīt kā stāstu un pēc gadiem, iespējams, par stāstu tas kļūs arī man.
Notikuma laikā stinga asinis dzīslās, un vēlāk, bezmiega naktīs, man neklājās vieglāk. Tas gan nenozīmē, ka šis pārstāsts varētu aizkustināt kādu trešo.
Pulkstenis bija desmit no rīta. Es biju ērti atzvēlies soliņā iepretim Cārlzas upei. No manis piecsimt metru pa labi slējās augsts nams, kura nosaukumu tā arī nezinu. Pelēcīgie upes ūdeņi nesa lielus ledus gabalus. Neizbēgami, ka upe manas domas pievērsa laikam. Tūkstošgadīgajam Heraklīta tēlam. Biju labi izgulējies, vakardienas lekcija, šķiet, skolēnos bija raisījusi interesi. Tuvumā nebija ne dvēseles.
Piepeši uzmācās jutoņa (psihologi to uzskata par noguruma pazīmi), ka šo brīdi esmu jau pieredzējis. Sola otrā galā kāds apsēdās. Daudz labprātāk būtu vēlējies palikt viens, bet tūlīt pat strauji celties kājās būtu nepieklājīgi, un to es negribēju. Tad šis otrs sāka svilpot. Ta bija pirmā, bet ne pēdējā reize šajā rītā, kad dvēselē iezagās trauksme. Viņš svilpoja vai mēģināja izsvilpot Eliasa Regulesa “Pamesto namu”, pazīstamu kreoliešu motīvu. Šis motīvs mani aizveda uz pagalmu, kura sen vairs nav, un lika atminēties pirms daudziem gadiem mirušo Alvaro Melianu Lafinuru. Tad atskanēja dziesmas vārdi. Tie bija no pirmā panta. Balss nepiederēja Alvaro, bet bija nu ļoti, ļoti tai līdzīga. Es nodrebēju šausmās.
Piesēdos svešiniekam tuvāk un jautāju:
— Senjor, jūs esat urugvajietis vai argentīnietis?
— Argentīnietis, bet no četrpadsmitā gada dzīvoju Zenēvā, — skanēja atbilde.
Iestājās ilgs klusums. Tad jautāju:
— Malanjū ielas septiņpadsmitā numura mājā? Iepretim krievu baznīcai?
Viņš apstiprināja.
— Tādā gadījumā, — apņēmīgi bildu, — jūs esat Horhe Luiss Borhess. Es arī esmu Horhe Luiss Bor-hess. Tagad ir 1969. gads, un mēs esam Kembridžā.
— Nebūt ne! — viņš atbildēja manā balsī, tiesa, it kā no tāluma.
Un pēc maza brīža piemetināja:
— Šobrīd es esmu šeit, Zenēvā, sēžu uz soliņa dažu soļu attālumā no Ronas. Mēs tik tiešām esam līdzīgi, un tas ir savādi, bet jūs esat daudz vecāks par mani un sirmu galvu.
— Varu pierādīt, — es atbildēju, — ka nemeloju. Varu izstāstīt kaut ko tādu, par ko svešinieki nezina. Manās mājās ir sudraba matē trauks ar savijušos rāpuļu kājiņu, mūsu vecaistēvs to atveda no Peru. Tāpat mums ir sudraba bļodiņa, kas karājās pie sedlu loka. Tavā istabā ir skapis, kurā grāmatas sakārtotas divās rindās. Tur ir “Tūkstoš un vienas nakts” trīs sējumi Leina tulkojumā, ko papildina gravīras un maziem burtiem rakstītas piezīmes katras nodaļas beigās, Kišera latīņu valodas vārdnīca, Tacita Germania latīniski un Gordona versijā, Garnjē nama “Dons Kihots”, Riveras Indartes “Asiņainais saraksts” ar autora veltījumu, Kārlaila Sar-tor Resartus, Amjela biogrāfija un, paslēpts aiz citām grāmatām, neliels sējumiņš plānos vākos par Balkānu tautu seksuālajām paražām. Vēl es lieliski atminos novakari kāda nama otrajā stāvā Diburgas laukumā.
— Difūras laukumā, — viņš izlaboja.
— Labi, lai būtu Difūras laukumā. Vai tagad esi apmierināts?
— Nē, — viņš atbildēja. — Šie pierādījumi neko nepierāda. Ja es jūs redzu sapnī, tad ir gluži dabiski, ka jūs zināt to pašu, ko es. Un jūsu detalizētais uzskaitījums ir pilnīgi velts.
Aizrādījums bija taisnīgs; es teicu:
— Ja šis rīts un šī tikšanās ir sapnis, tad katrs no mums uzskata, ka sapņotājs ir viņš. Varbūt mēs pārstāsim sapņot; varbūt ne. Tikmēr mūsu abu svēts pienākums ir samierināties ar šo sapni, tāpat kā esam samierinājušies ar šo pasauli un to, ka esam nākuši no mātes miesām, lai elpotu un skatītos apkārt.
— Bet ja nu sapnis ieilgst? — otrs bažīgi vaicāja.
Lai nomierinātu viņu un nomierinātu sevi, tēloju
pašapzinīgu mieru, ko, saprotams, nejutu. Es teicu:
— Mans sapnis ilgst jau septiņdesmit gadu. Tu piekritīsi, ka nav tādu cilvēku, kas, grimstot atmiņās, nesastaptos ar sevi. Tieši tas tagad notiek ar mums, bet ar vienu atšķirību — mēs esam divi. Varbūt vēlies kaut ko uzzināt no manas pagātnes? Tā būs gaišā nākotne, kas tevi gaida.
Viņš nevilcinoties piekrita, un es nedaudz apjuku. Bet sāku stāstīt:
— Māte ir sveika un vesela, dzīvo savās mājās Car-kasas un Maipū ielas stūrī Buenosairesā, bet tēvs pirms trīsdesmit gadiem nomira. No sirdskaites. Viņu piebeidza ķermeņa kreisās puses paralīze, kreisā roka gulēja uz labās rokas kā maza bērna rociņa uz milža ķetnas. Viņš ļoti gaidīja nāvi, bet nekad nesūdzējās. Tajā pašā mājā nomira arī mūsu vecmāmiņa. Dažas dienas pirms beigām viņa sasauca visus kopā un teica: “Es esmu ļoti veca sieva, kas ļoti lēnām mirst. Tas nav nekas sevišķs un tā dzīvē notiek, tāpēc lai neviens neceļ traci.” Tava māsa Nora apprecējās, viņai ir divi dēli. Starp citu, kā jums tur, mājās, klājas?
— Labi. Tēvs spītē liktenim ar jokiem, kā parasti. Vakar klāstīja, ka Jēzus uzvedas tāpat kā mūsu gaučo — bail uzņemties atbildību, tāpēc sprediķo līdzībās.
Pēc neveikla klusuma brīža viņš bikli apvaicājās:
— Un kā jums?
— Nezinu, cik grāmatu tu īsti sarakstīsi, bet zinu, ka jau tagad to ir pārāk daudz. Tu rakstīsi dzejas, un tas būs vientuļš prieks, un fantastiskus stāstus. Lasīsi lekcijas tāpat kā tavs tēvs un daudzi citi mūsu dzimtā.
Man bija patīkami, ka viņu neuztrauca savu grāmatu panākumi vai sakāves. Mazliet mainījis toni, es turpināju:
— Jā, par vēsturi... Bija vēl viens karš, kāvās gandrīz tie paši pretinieki. Francija ilgi nedomāja un padevās, Anglija un Amerika cīnījās pret kādu vācu diktatoru, ko sauca par Hitleru, jā, tā pati nerimstošā kauja pie Vaterlo. Buenosairesa 1946. gadā dzemdināja vēl vienu Rosasu, gauži līdzīgu mūsu radiniekam. Piecdesmit piektajā mūs izglāba Kordovas province, tāpat kā pirms tam bija glābusi Entreriosa. Arī šodien nav nekā spoža. Visā pasaulē pamazām nostiprinās Krievija, Amerika, kuru nodarbina demokrātiski aizspriedumi, neuzdrošinās kļūt par impēriju. Bet mūsu valsts kļūst provinciālāka diendienā. Provinciālāka un pašapmierinātāka, it kā būtu aizvērusi acis. Es nebūtu pārsteigts, ja skolās latīņu valodas vietā mācītu gvarani valodu.
Pamanīju, ka sarunu biedrs manī tikpat kā neklausās. Bailes neiespējamā, bet acīm redzamā priekšā viņu stindzināja. Man, kas nekad nav bijis tēvs, pret šo nabaga puisi radās siltākas jūtas nekā pret miesīgu dēlu. Viņš žņaudzīja rokās kādu grāmatu. Gribēju zināt, kas tā bija.
— “Apsēstie” vai, precīzāk, Dostojevska “Velni”, — viņš atbildēja ne bez lepnuma.
— Atceros kā pa miglu. Par ko tā ir?
Tas nebija labi teikts, jutu, ka jautājums noskan kā zaimi.
— Krievu meistars, — viņš pamācoši bilda, — labāk par citiem izprata slāvu dvēseles līkločus.
Skolmeistariskais tonis vedināja domāt, ka viņš bija nomierinājies.
Apvaicājos, kādus vēl krievu dižā rakstnieka darbus viņš ir apguvis.
Sarunas biedrs nosauca divus trīs darbus, starp tiem arī “Dubultnieku”.
Jautāju, vai, lasot tos, viņš varoņus spēja izšķirt tikpat labi kā lasot Džozefa Konrāda romānus un vai negrasījās rūpīgi izstudēt visus Dostojevska darbus.