Pēc klusuma pauzes Karalis turpināja:
— Viss ir lieliski, tomēr nekas nav noticis. Asinis dzīslās nepulsē straujāk. Roka nepastiepjas pēc šaujamā loka. Neviens nav nobālējis. Neviens nav izgrūdis kaujas saucienu vai izriezis krūtis pret vikingiem. Dzejniek, paies vēl viens gads, un mēs aplaudēsim vēl vienai tavai dziesmai. Kā apliecinājumu mūsu uzslavai saņem šo sudraba spoguli.
— Saprotu un pateicos, — dzejnieks atbildēja.
Zvaigznes debesīs uzsāka savu nemaldīgo ceļu.
Kad Saksijas mežos atkal iedziedājās lakstīgala, dzejnieks atgriezās pilī ar jaunu rokrakstu, šoreiz mazāku nekā pirmajā reizē. Viņš to neskaitīja no galvas; viņš to lasīja, nespēdams noslēpt nedrošību un izlaizdams atsevišķas vietas, it kā pats tās pilnībā nesaprastu vai negribētu jel kādā veidā aptraipīt. Sacerējums bija neparasts. Tas nebija vienkāršs kaujas apraksts — bet pati kauja. Cīniņa juceklī šaudījās Dievs, kas ir Trīs un ir Viens, īru pagānu elki un tie, kas dosies kaujās daudzus gadsimtus vēlāk, “Vecās Eddas”* aprakstīto notikumu sākumā.Tikpat savāda bija sacerējuma forma. Lietvārds vienskaitlī te valdīja pār darbības vārdu daudzskaitlī. Prievārdi ievērojami atšķīrās no pieņemtajām normām. Skarbas noskaņas mijās ar maigām. Metaforas bija patvaļīgas vai arī tādas šķita.
Karalis aprunājās ar apkārt stāvošajiem literatūras zinātājiem un teica šādus vārdus:
— Par tavu pirmo sacerējumu es varēju apgalvot, ka tas bija izdevies Īrijā jebkad dziedātu slavas dziesmu kopsavilkums. Sī tava jaunā dziesma pārspēj visu, kas radīts iepriekš — un arī iznīcina to. Satriec, apbur un apžilbina. Neizglītotie to nekad nenovērtēs, bet tikai mācītie, tikai mazākums. Ziloņkaula lādei būs uzticēts glabāt vienīgo eksemplāru. No spalvas, kas radījusi tik izcilu darbu, mēs drīkstam gaidīt vēl ko augstāku.
Un pasmaidījis viņš piebilda:
— Mēs visi esam kādas pasakas tēli, un der atcerēties, ka pasakās valda skaitlis trīs.
Dzejnieks tik vien uzdrīkstējās kā nomurmināt:
— Trīs burvja dāvanas, trīs tēva dēli un, protams, Trīsvienība.
Karalis runāja tālāk:
— Par mūsu atzinības ķīlu saņem šo zelta masku.
— Saprotu un pateicos, — atbildēja dzejnieks.
Apritēja vēl viens gads. Pils torņu sargi pamanīja,
ka dzejnieks ieradies bez manuskripta. Karalis skatījās uz viņu un neticēja savām acīm; tas bija gluži cits cilvēks. Viņa sejas vaibstus bija pārveidojušas un apzīmogojušas pēdas, ko nevarēja atstāt laiks. Acis it kā vērās bezgalīgā tālē vai arī bija kļuvušas aklas. Dzejnieks lūdza iespēju pārmīt dažus vārdus divatā. Vergi pameta zāli.
— Tu neesi sacerējis odu? — Karalis jautāja.
— Esmu, — skumji atbildēja dzejnieks. — Kaut Mūsu Kungs Jēzus Kristus man nebūtu to ļāvis!
— Vari to noskaitīt?
— Neuzdrošinos.
— Es tev dāvāju vajadzīgo drosmi. Lasi! — Karalis paziņoja.
Dzejnieks norunāja dzejoli. Ta bija tikai viena rindiņa. Gan pats dzejnieks, gan viņa Karalis biklā balsī skandētos vārdus izbaudīja kā slepenu lūgsnu vai lāstu. Karalis bija tikpat apburts un tikpat satriekts kā dzejnieks. Abi, bāli kā krīts, saskatījās.
— Jaunības dienās, — ierunājās Karalis, — es kuģoju uz vakariem. Kādā salā redzēju sudraba dzinējsuņus, kas līdz nāvei vajāja zeltītas mežacūkas. Citā salā mēs pārtikām no burvju ābolu smaržas. Vēl citā es redzēju uguns mūrus. Vistālākajā salā pār debesīm bija izliekusies iekārta upe, un tās ūdeņos varēja redzēt peldam zivis un ejam kuģus. Tie visi ir brīnumi, bet tos nevar salīdzināt ar tavu dzejoli, kas šos brīnumus savā ziņā ietver. Kāda gan burvestība tev dāvāja šo rindu?
— Rītausmā, — sacīja dzejnieks, — es pamodos, runādams vārdus, kurus pirmajā brīdī pat nesapratu.
Šie vārdi ir dzejolis. Jutu, ka esmu pastrādājis grēku, iespējams, tādu grēku, ko Gars nepiedod.
— Grēku, kurā abi nu dalāmies, — Karalis čukstēja. — Grēku, ko sauc par Dailes pieredzēšanu un kas cilvēkiem ir liegta dāvana. Tagad mums tas ir jāizpērk. Es tev iedevu spoguli un zelta masku; saņem trešo dāvanu, kas būs pēdējā.
Un viņš ielika dzejnieka labajā rokā dunci.
Par dzejnieku ir zināms, ka tas darīja sev galu, tiklīdz atstāja pili; par Karali — ka tas kļuvis par ubagu un klīst pa Īrijas, savas bijušās karalistes, ceļiem, un ne reizi vairs nav atkārtojis dzejoli.
UNDRS
Gribu brīdināt lasītāju, ka šeit pārceltās lappusēs veltīgi meklēt Brēmenes Ādama, kurš, kā mēs zinām, piedzima un nomira vienpadsmitajā gadsimtā, Libellus (1615). Lapenbergs tās atrada kādā Bodleianas manuskriptā Oksfordā un, saduroties vairākiem nenozīmīgiem apstākļiem, uzskatīja par vēlāku iestarpinājumu, tomēr, teksta savaldzināts, publicēja tās savā Analecta Germanica (Leipciga, 1894). Vienkārša argentīnieša neprofesionālais viedoklis neko nenozīmē, tāpēc aicinu lasītāju pašu spriest un vērtēt. Mans tulkojums spāņu valodā nav burtisks, tomēr uzticams gan.
Brēmenes Ādams raksta:
“... No tautām, kuru dzimtie novadi pieguļ neapdzīvotām zemēm, kas plešas viņpus jūras un vēl aiz stepēm, kurās jauno paaudzi pasaulē laiž savvaļas zirgi, atsevišķas pieminēšanas vērti ir urni. Neprecīzas vai melīgas ziņas, ko snieguši tirgotāji, briesmu pilnais ceļš un klejotāju cilšu vardarbīgās laupīšanas nekad man nav ļāvušas nokļūt līdz viņu teritorijai. Tomēr man ir zināms, ka viņu nomaļās, īsam laikam celtās apmetnes izkaisītas Vislas lejtecē. Atšķirībā no zviedriem urni piekopj īstu Jēzus ticību, ko nav aptraipījusi ne āriskā dziņa, ne asiņainie dēmonu kulti, kas stāvējuši pie Anglijas un citu ziemeļu tautu karaļnamu dzimtu šūpuļa. Urni ir gani un laivinieki, burvji, zobenu kalēji un audēji. Nesaudzīgo un biežo karu dēļ urni tikpat kā neapstrādā zemi. Līdzenums un tajā klejojošās ciltis urnus izveidojuši par veikliem jātniekiem un prasmīgiem loka šāvējiem. Ar laiku ikviens kļūst līdzīgs savam ienaidniekam. Viņu šķēpi ir garāki par mūsējiem, ar tiem rīkojas jātnieki, nevis kājnieki.
Nav grūti iedomāties, ka rakstāmspalvu, tintes ragu un pergamentu viņi nepazīst. Savas rakstu zīmes viņi gravē tāpat, kā mūsu senči gravēja rūnas, kuras Odins, karādamies osī, tiem vēstīja deviņas naktis; Odins, kas upurēts Odinam.
Sīs vispārīgās ziņas papildinās manas sarunas ar islandieti Ulfu Sigurdarsonu, vīru, kura vārdi bija svinīgi un precīzi kā nomērīti, atstāstījums. Mēs satikāmies Upsalā, netālu no tempļa. Uguns sārtā bija izdzisusi, pa sienas daudzveidīgajām spraugām bija ielavījies aukstums un rīta blāzma. Arā sniegu piesardzīgi iezīmēja pelēkie vilki, kas aprija trejiem dieviem upurēto pagānu miesas. Kā jau ierasts starp dvēseļu ganiem, mūsu saruna bija iesākusies latīņu valodā, lai gan visai drīz pārgājām uz ziemeļu valodu, kas izplatīta no Ulti-mas Tules līdz pat Āzijas tirgiem. Šis cilvēks teica:
— Esmu cēlies no skaldiem; tiklīdz uzzināju, ka urnu dzeju veido viens vārds, es sāku meklējumus, lai atrastu ceļu uz viņu zemi. Es tur nokļuvu pēc gada, pielicis ne mazums pūļu un neatlaidības. Bija nakts; ievēroju, ka pretimnācēji lūkojas manī ar neslēptu izbrīnu, un mani sasniedza pat viens otrs akmens. Kādā smēdē pamanīju gaismu un devos iekšā.