Kalējs piedāvāja naktsmājas. Viņu sauca Orms. Viņa valoda bija nedaudz līdzīga mūsējai. Pārmijām tikai dažus vārdus. No kalēja lūpām pirmo reizi dzirdēju karaļa vārdu — Gunnlaugs. Uzzināju arī, ka, sākoties pēdējam karam, karalis uz ārzemniekiem lūkojās greizi un labprāt sita tos krustā. Lai izvairītos no šāda likteņa, kas vairāk bija piemērots kādam Dievam, nevis cilvēkam, ķēros pie drapas — slavinoša sacerējuma, kurā suminātas karaļa uzvaras, slava un žēlsirdība, rakstīšanas. Tikko biju to iemācījies no galvas, pēc manis atnāca divi vīri. Es ļāvos sevi aizvest, bet zobenu neatdevu.
Ausa rīts, bet vēl bija redzamas zvaigznes. Mēs gājām pa lauku, kura malās slējās būdiņas. Es biju dzirdējis par piramīdām, bet ieraudzīju pirmajā placī dzeltena koka stabu. Tā galā varēju saskatīt melnas zivs aprises. Orms, kas bija mūs pavadījis, teica, ka šī zivs bija Vārds. Nākamajā placī ieraudzīju sarkana koka stabu ar apli. Orms atkal teica, ka tas bija Vārds. Lūdzu, lai viņš man to pasaka. Orms atbildēja, ka ir vienkāršs amatnieks un Vārdu nezina.
Trešajā un pēdējā placī ieraudzīju melna koka stabu, uz tā redzamo zīmējumu esmu aizmirsis. Dziļumā stiepās gara un taisna siena, kuras galus nevarēju saskatīt. Vēlāk uzzināju, ka siena veido apli un ieskauj pilsētu; tās virspuse ir apmesta māliem, un iekšpusē durvju nav. Pie dzīvžoga piesietie zirgi bija maza auguma un apauguši krēpēm. Kalējam iet iekšā neļāva.
Iekšpusē bija daudz bruņotu ļaužu, visi stāvēja kājās. Sasirgušais karalis Gunnlaugs puspievērtām acīm bija atlaidies uz tāda kā postamenta, ko apklāja kamieļādas. Tas bija dzīves pieveikts, sadzeltējis vīrs, pusaizmirsts svētums. Ta krūtis vagoja senas un garas rētas. Kāds zaldāts man pavēra ceļu. Nez no kurienes uzradās arfa. Nometies uz viena ceļa, es klusām sāku vilkt drapu. Atliku likām tajā bija retorisku figūru, aliterāciju, vajadzīgo uzsvaru — visa, ko pieprasa žanrs. Nezinu, vai karalis to saprata, bet uzdāvināja man sudraba gredzenu, ko joprojām glabāju. Zem slimnieka spilvena bija nomanāms dunča asmens. Pie labajiem sāniem karalim bija šaha dēlītis ar simtiem lauciņu un dažām nekārtīgi izvietotām figūrām.
Sargs mani nostūma malā. Manā vietā stājās kāds vīrs, kas nepielieca celi. Viņš raustīja arfas stīgas, gluži kā uzskaņodams tās, un klusā balsī atkārtoja vienu vārdu, kura jēgu es ļoti centos, bet nespēju saprast. Kāds bijīgi ierunājās: “Viņam nav vēlēšanās runāt.”
Šur tur redzēju pa asarai. Vīra balss te cēlās, te plaka, vienveidīgie akordi šķita monotoni, precīzāk sakot, pat bezgalīgi. Es vēlējos, lai dziedājums turpinās mūžīgi un kļūst mana dzīve. Piepeši vīrs apklusa. Dzirdēju, kā no pārgurušā vīra rokām arfa ar troksni nogāzās uz grīdas. Mēs devāmies laukā juceklīgi. Es nācu viens no pēdējiem. Pārsteigts ievēroju, ka dienas gaisma bija sākusi dzist.
Paspēru tikai dažus soļus. Kāda roka uz pleca mani apturēja. Dzirdēju balsi:
— Karaļa gredzens kļuva par tavu talismanu, bet tu dzirdēji Vārdu un drīz mirsi. Es, Bjarni Torkelsons, tevi glābšu. Es esmu no skaldu tautas. Savā ditirambā tu kauju dēvēji par cilvēku paklāju, asinis — par zobena ūdeni. Atceros, šādas poētiskas figūras lietoja mans tēvatēvs. Mēs abi esam dzejnieki; es tevi izglābšu. Šodien mēs vairs nesaucam vārdā katru lietu, kas iedvesmo mūsu dziesmas; mēs visu saīsinām līdz vienam vārdam, un tas ir Vārds.
Atbildēju:
— Es to nevarēju saklausīt. Lūdzu, pasaki man to.
Skalds kādu brīdi svārstījās un atbildēja:
— Esmu zvērējis to neatklāt. Turklāt iemācīt neviens neko nevar. Tev to vajadzēs meklēt pašam. Pieliksim soli, tavai dzīvībai draud briesmas. Paslēpšu tevi savās mājās, tur tevi neuzdrošināsies meklēt. Ja būs labvēlīgs vējš, rīt no rīta kuģosi uz dienvidiem.
Ta aizsākās piedzīvojums, kas ilga vairākas ziemas. Neatstāstīšu visus pavērsienus un nemēģināšu atminēties pilnu raibo notikumu klāstu. Biju airētājs, vergu tirgotājs, vergs, malkas cirtējs, karavānu aplaupītājs, dziedātājs, pazemes ūdeņu un metālu atrašanās vietas noteicējs. Izcietu gūstu, veselu gadu strādādams vara rūdas raktuvēs, kur cilvēkiem krita laukā zobi. Kopā ar zviedriem aizstāvēju Mikligartu (Konstantinopoli). Azovas jūras krastos mani iemīlēja sieviete, kuru nespēju aizmirst; pametu viņu es vai pameta viņa mani, tas nav no svara. Nodeva mani un nodevu es. Ne reizi vien liktenim labpatikās, ka es nogalinu. Reiz mani izaicināja kāds grieķu kareivis un ļāva izvēlēties no diviem zobeniem. Viens bija krietnu plaukstas platumu garāks par otru. Sapratu, ka grieķis vēlas mani iebiedēt, un izvēlējos īsāko. Viņš jautāja, kāpēc. Teicu, ka attālums no manas dūres līdz viņa sirdij nemainās. Pie Melnās jūras kādā akmenī iekalu rūnu epitāfiju draugam Leifam Arnarsonam. Esmu cīnījies ar Serklandes Zilajiem cilvēkiem, saracēņiem. Šajā laikā esmu bijis, Dievs viņu zina, kas, bet straujo notikumu virpuli esmu uzskatījis vien par ieilgušu sapni. Būtiskais bija Vārds. Reizēm es zaudēju ticību tam. Es centos iegalvot sev, ka nebija prātīgi atteikties no skaistās spēles, saistot vārdus, un ka nebija iemesla daudzināt pēc viena vienīga vārda, kas varētu būt tikai šķietamība. Taču visi apsvērumi bija veltīgi. Kāds misionārs man piedāvāja vārdu “Dievs”, no kura es atteicos. Reiz, sagaidot saullēktu pie kādas upes ietekas jūrā, man šķita, ka esmu saņēmis atklāsmi.
Atgriezos urnu zemē un tikai ar grūtībām atradu skalda māju.
Gāju iekšā un teicu savu vārdu. Bija jau nakts. Tor-kelsons, gulēdams uz grīdas, vēlēja iedegt sveci bronzas svečturī. Viņa seja bija tik ļoti novecojusi, ka neviļus iedomājos pats par savu vecumu. Kā pieņemts, apjautājos par viņu karali. Skalds atbildēja:
— Viņu vairs nesauc par Gunnlaugu. Viņam tagad ir cits vārds. Stāsti nu par saviem ceļojumiem.
Izstāstīju visu pēc kārtas, neaizmirstot nevienu sīkumu, kurus šeit izlaižu. Vēl nebiju beidzis, kad viņš uzdeva j autāj urnu:
— Vai bieži uzstājies ar dziesmu šajās zemēs?
Jautājums mani patiesi pārsteidza.
— Sākumā, — es teicu, — dziedāju, lai nodrošinātu iztiku. Vēlāk kaut kādas neizskaidrojamas bailes liedza pieskarties arfai un dziedāt.
— Labi, — skalds apmierināts bilda. — Vari turpināt savu stāstu.
Es neko neizlaidu. Pēc tam iestājās ilgs klusums.
— Ko tev deva pirmā sieviete, kuru ieguvi? — viņš piepeši vaicāja.
— Visu, — es atbildēju.
— Arī man dzīve ir devusi visu. Dzīve visiem dod visu, bet daudzi to nezina. Mana balss ir nogurusi un pirksti kļuvuši vārgi. Bet uzklausi mani.
Un viņš izrunāja vārdu “undrs”, kas nozīmē “brīnums”.
Mirstošā cilvēka dziesma mani aizrāva, šīs dziesmas un arfas akordu skaņās es skatīju pats savas nedienas, verdzeni, kas man dāvāja pirmo mīlas nakti, nogalinātos ļaudis, aukstos rītus, saullēktus virs upes, galeras. Paņēmis arfu, es nodziedāju pavisam citu vārdu.
— Lieliski, — vecais vīrs teica, un es pievirzījos tuvāk, lai labāk dzirdētu. — Tu mani esi sapratis.
NOGURUŠA CILVĒKA UTOPIJA
Par Utopiju to saucu, grieķu vārdā, kas Nozīmē — nav tādas vietas.
Kevedo
Nav divu vienādu kalnu grēdu, bet līdzenumi jebkurā pasaules malā ir vienādi. Es gāju pa ceļu šādā līdzenumā. Bez lielas degsmes klusībā spriedu, kur es esmu — Oklahomā, Teksasā vai tajā zemes nostūrī, ko literāti dēvē par pampu. Ne pa labi, ne pa kreisi nebija ne miņas no kāda žoga. Tapat kā citās reizēs nesteidzīgi atkārtoju Emilio Oribesa rindas, kas ar katru reizi kļuva arvien lielākas, arvien iespaidīgākas: