Nekad nebeidzama, baisa līdzenuma vidū,
Kaut kur netālu no Brazīlijas...
Ceļš bija zūdošs. Uzkrita pirmās lietus lāses. Divsimt vai trīssimt metru sev priekšā ieraudzīju spīdam uguni kādā mājā. Ta bija zema un taisnstūraina, un to ieskāva koki. Durvis atvēra tik ražena auguma vīrs, ka es gandrīz sabijos. Viņš bija ģērbies viss pelēkā. Nojautu, ka viņš kādu gaidīja. Aizšaujamā durvīm nebija.
Mēs iegājām lielā istabā ar koka sienām. No griestu lampas plūda dzeltena gaisma. Galds mani savā ziņā izbrīnīja. Uz galda stāvēja klepsidra3, ko redzēju pirmo reizi, un kāda tērauda gravīra. Vīrs norādīja uz krēslu.
Izmēģināju dažādas valodas, bet nespējām saprasties. Beidzot viņš sāka runāt latīniski. Sakopoju savas jau pabālējušās zināšanas no studiju gadiem un sagatavojos sarunai.
— Pēc drēbēm spriežu, — vīrs teica, — ka tu nāc no cita gadsimta. Kādreiz valodu dažādība veicināja tautu dažādību un pat karu dažādību, bet tagad pasaule atgriezusies pie latīņu valodas. Daži gan baiļojas, ka nenolaižas atkal līdz franču mēlei, līdz lemozīnam vai papjamento, bet tas nenotiks tik drīz. Lai nu kā, mani vairs neinteresē ne tas, kas ir bijis, ne tas, kas vēl būs.
Es neko neteicu, un viņš piebilda:
— Ja tev nav iebildumu skatīties, kā otrs ēd, varbūt piebiedrosies man?
Sapratu, ka viņš ir pamanījis manu satraukuma stīvumu, un piekritu.
Cauri koridoram ar sānu durvīm nokļuvām nelielā virtuvē, kur viss bija no metāla. Atgriezāmies ar vakariņām uz paplātes: kukurūzas pārslām bļodiņās, vīnogu ķekaru, nezināmu augli, kura garša bija līdzīga vīģei, un lielu ūdens krūku. Maizes, manuprāt, nebija. Mājas saimnieka vaibsti bija asi, viņa acīs nomanīju savādu mirdzumu. Šo bargo un bālo seju, ko redzēju tikai vienreiz mūžā, es nekad neaizmirsīšu. Runājot viņš iztika bez žestiem.
No latīņu valodas izvairīties vairs nebija iespējams, un es beidzot jautāju:
— Vai tevi neizbrīna mana piepešā ierašanās?
— Nē, — viņš atrauca. — Šādi apciemojumi pie mums notiek katru gadsimtu. Bet tie nav ilgi; vēlākais rīt jau būsi mājās.
Saimnieka pārliecinošā balss mani nomierināja. Uzskatīju par vajadzīgu iepazīstināt ar sevi:
— Es esmu Eudoro Asevedo. Piedzimu 1897. gadā Buenosairesā. Man ir septiņdesmit gadu, es esmu angļu un amerikāņu literatūras pasniedzējs un fantastisku stāstu autors.
— Bez riebuma esmu spējis izlasīt divas fantastikas grāmatas, — viņš atbildēja. — Tas ir “Kapteiņa Lemuela Gulivera piedzīvojumi”, ko daudzi uzskata par patiesiem, un “Teoloģijas kopsavilkums”. Bet nerunāsim par notikušo. Notikušais vairs nevienu neinteresē. Viss notikušais ir vien atspēriena punkts izdomājumiem un pārspriedumiem. Mūsu skolās mums māca šaubas un aizmiršanas mākslu. Pirmām kārtām mums māca aizmirst to, kas tu esi un no kurienes nāc. Mēs dzīvojam laikā, kas secīgi mainās, bet cenšamies dzīvot sub specie aeternitatis*. Pagātne mums ir atstājusi mantojumā dažus vārdus, bet tie pamazām izzūd no valodas. Mēs izvairāmies no nevajadzīgas precizitātes. Mums nav ne hronoloģijas, ne vēstures. Nav ari statistikas. Tu teici, ka tevi sauc Eudoro; bet es nevaru tev pateikt, kā sauc mani — es esmu tikai “kāds”.
— Bet kā sauca tavu tēvu?
— Nekā nesauca.
Pie vienas sienas ieraudzīju grāmatu plauktu. Uz labu laimi paņēmu un atvēru vienu sējumu; burti bija skaidri salasāmi, bet nesaprotami, rakstīti ar roku. Stūrainās līnijas man atgādināja rūnu alfabētu, taču to izmantoja tikai kapakmeņu rakstiem. Iedomājos, ka nākotnes cilvēki ir ne tikai daudz garāki, bet arī daudz prasmīgāki. Neviļus uzlūkoju mājas saimnieka slaidos un smalkos pirkstus. Tas bilda:
— Es tev parādīšu kaut ko tādu, ko tu nekad nebūsi redzējis.
Ārkārtīgi uzmanīgi viņš man pasniedza Mora “Utopiju”, kas bija iespiesta Bāzelē 1518. gadā. Tai trūka dažu lappušu un litogrāfiju.
— Ta ir iespiesta grāmata, — mazliet vīzīgi iesaucos. — Mājās man tādu būs pāri par diviem tūkstošiem, tiesa, ne tik senu un greznu.
Skaļā balsī izlasīju grāmatas virsrakstu.
Namatēvs iesmējās.
— Neviens nespēj izlasīt divus tūkstošus grāmatu. Četru gadsimtu laikā, kamēr dzīvoju, būšu pievārējis tikai kādu duci. Turklāt svarīgi ir pārlasīt, nevis lasīt. Grāmatu drukāšana, kas mūsdienās ir atcelta, kādreiz bija cilvēku lielākā sērga, jo galvu reibinošos apjomos vairoja pilnīgi nevajadzīgus tekstus.
— Savukārt manā zinātkārajā vakardienā, — atbildēju, — noteicošs bija aizspriedums, ka no vakara līdz rītam iekrājas tik daudz svarīgu notikumu, ka tos nezināt ir vienkārši kauns. Planētu Zeme apdzīvoja kolektīvi bubuļi — Kanāda, Brazīlija, Šveices Kongo, kopējais tirgus. Gandrīz neviens nezināja šo platonisko esamības formu priekšvēsturi, toties jo labi pārzināja pēdējā skolotāju kongresa vistukšākos sīkumus, kādu attiecību nenovēršamu sabrukumu un prezidentu uzsaukumus, ko ar žanram atbilstošu gudru tukšvārdību izstrādāja sekretāru sekretāri.
To visu cilvēki lasīja tūlītējai aizmirstībai, jau pēc dažām stundām jaunas blēņas izdzēsa vecās. No visām nodarbēm vispubliskākā neapstrīdami bija politika. Vēstniekam vai ministram piekrita tāds kā kroplīša liktenis, šos kungus vajadzēja pārvietot skaļi rūcošos, garos automobiļos, motociklistu un grenadieru ielenktus un kaismīgu fotogrāfu vajātus. Ta vien šķiet, ka viņiem būtu amputētas kājas, mēdza teikt mana māte. Attēli un iespiests vārds bija reālāki par pašām lietām. Patiess bija tikai tas, kas bija publicēts. Esse est percipi (būt nozīmē tikt uztvertam) — tāds bija mūsu savdabīgā priekšstata par pasauli atbalsta punkts, īstenošanas līdzeklis un sasniedzamais mērķis. Vakardienā, kuru labi atceros, cilvēki bija ļoti lētticīgi; tie uzskatīja, ka prece bija laba tāpēc, ka to nenogurstoši slavēja preces ražotāji. Izplatītas bija arī zādzības, lai gan visi zināja, ka naudas daudzums nenodrošina ne laimi, ne mieru.
— Nauda? — iesaucās sarunas biedrs. — Pie mums neviens vairs necieš no trūkuma, kas būtu bijis nepanesami, nedz no bagātības, kas būtu bijis tiešām piedauzīgi. Katrs pilda savu pienākumu.
— Kā rabīni, — piemetināju.
Šķiet, viņš nesaprata. Un turpināja:
— Pie mums nav arī pilsētu. Spriežot pēc Baija-blankas drupām, kuras izpētīju ar lielu interesi, nekas daudz nav zaudēts. Tā kā īpašumu vairs nav, nav arī mantojumu. Simts gadu vecumā cilvēks sasniedz briedumu un spēj sadzīvot gan ar sevi, gan ar savu vientulību. Viņš jau ir atstājis aiz sevis vienu bērnu.
— Vienu? — es iejautājos.
-— Jā, tikai vienu. Cilvēku dzimumu atbalstīt nav jēgas. Daži uzskata, ka cilvēks ir dievišķā instruments, ar kura palīdzību tas izzina Visumu, bet nevienam nav drošas pārliecības, ka dievišķais pastāv. Šodien, manuprāt, lielākie strīdi notiek par to, kas ir izdevīgāk — pakāpeniska vai vienlaicīga cilvēku pašnāvība. Bet atgriezīsimies pie mūsu tēmas.
Es piekrītoši pamāju.
— Sasniedzot simts gadu vecumu, indivīds ir iemācījies iztikt bez mīlestības un draudzības. Viņu neapdraud nejauša saslimšana vai nejauša nāve. Viņš nodarbojas ar mākslu, filozofiju, matemātiku vai spēlē šahu ar sevi. Pieņēmis lēmumu, viņš dara sev galu. Cilvēks ir īsts savas dzīves un, protams, arī savas nāves noteicējs.
— Tas ir citāts? — es jautāju.
— Pilnīgi noteikti. Citāti ir vienīgais, kas mums palicis. Valoda ir citātu sistēma.