Aizgāju uz guļamistabu un atnesu naudu un grāmatu. Viņš pāršķirstīja lapas un īsta bibliofila dedzībā izpētīja pirmo lappusi.
— Darījums noslēgts! — viņš teica.
Mani pārsteidza, ka viņš pat nemēģināja tirgoties. Tikai vēlāk sapratu, ka jau pašā sākumā viņa nolūks bija pārdot grāmatu. Naudu viņš pat nepārskaitīja un iebāza kabatā.
Mēs tērzējām par Indiju, par Orknejas salām un norvēģu jar/s7, kas tajās valdīja. Kad viņš devās prom, bija jau nakts. Neesmu viņu vairs saticis un nezinu arī viņa vārdu.
Gribēju noglabāt “Smilšu grāmatu” tukšumā, ko bija atstājis Viklifs, bet pēdējā brīdi mainīju domas un paslēpu to aiz “Tūkstoš un vienas nakts” nepilnīgā komplekta sējumiem.
Apgūlos, bet nevarēju aizmigt. Ap trijiem vai četriem no rīta iededzu gaismu. Paņēmu neiespējamo grāmatu un šķirstīju lapas. Kādā no tām ieraudzīju maskas gravīru. Lappuses stūrī bija skaitlis, neatceros — kāds, bet tas bija devītajā pakāpē.
Savu dārgumu nevienam nerādīju. Ieguvēja laimes izjūtu papildināja bailes, ka to varētu nozagt, un — ar laiku — aizdomas, ka grāmata varētu nebūt bezgalīga. Sie divi apgrūtinošie apstākļi padziļināja manu jau tā iesīkstējušo mizantropiju. Man bija palikuši vēl daži draugi, un arī tos es pārstāju satikt. Grāmatas sagūstīts, es tikpat kā negāju laukā no mājas. Ar palielināmo stiklu pētīju nobružāto grāmatas muguriņu un vākus un atgaiņāju domas par iespējamo viltojumu. Pārliecinājos, ka mazās ilustrācijas citu no citas atdala divi tūkstoši lappušu. Es tās reģistrēju kabatas grāmatiņā ar alfabētu, un tā drīz vien bija pilna. Zīmējumi nekad neatkārtojās. Naktīs, tajos nedaudzajos pārtraukumos, kad mani nemocīja bezmiegs, aizmigu ar grāmatu rokās.
Vasara sāka sliekties uz otru pusi, un es sapratu, ka grāmata ir vienkārši briesmīga. Es zināju, ka arī cilvēks, kurš neatrāva no grāmatas acis un bija ieķēries tajā ar nagiem, kļuvis tikpat briesmīgs, taču tas nedarīja dzīvi gaišāku. Ar sirdi jutu, ka grāmata ir nešķīsts priekšmets, piedauzīga lieta, kas apkauno un izkropļo īstenību.
Iedomājos par uguni, bet baiļojos, ka bezgalīgas grāmatas degšana arī būtu bezgalīga un nosmacētu dūmos visu pasauli.
Atminējos sen lasītu gudrību, ka lapu vislabāk var noslēpt mežā. Pirms došanās pensijā biju strādājis Valsts bibliotēkā, kur glabājas deviņsimt tūkstoši grāmatu; zinu, ka no vestibila pa labi līkumotas kāpnes noved pagrabā, kur sakārtota periodika un kartes. Izmantojis darbinieku nevērību, nobēdzināju “Smilšu grāmatu” kādā no miklajiem plauktiem. Centos neielāgot, cik augstu tas ir un cik tālu no durvīm.
Tagad jūtos mazliet vieglāk, lai gan Meksikas ielai eju ar līkumu.
PĒCVĀRDS
Rakstīt ievadu stāstiem, kurus lasītājs vēl nav lasījis, ir turpat neizpildāms uzdevums, jo šajā gadījumā vajadzētu analizēt sižetus, proti, aizsteigties priekšā notikumiem. Tāpēc dodu priekšroku pēcvārdam.
Pirmais stāsts vēlreiz atgriežas pie vecās dubultnieka tēmas, ko daudzkārt un allaž veiksmīgi risinājusi Stīvensona spalva. Anglijā šo tēmu sauc par fetch vai, izsakoties literārāk, wraith of the living, Vācijā — par Doppelgaenger. Nojaušu, ka pašos sākumos to varēja dēvēt arī par alter ego tēmu. Sī daudzkrāsainā parādība, visticamāk, būs cēlusies no atspulgiem ūdenī vai metālā vai, galu galā, vienkārši atmiņā, un spoguļošanās ikvienu dalībnieku dara par skatītāju un aktieri. Mans pienākums bija panākt, ka sarunas partneri kļūst pietiekami atšķirīgi, lai būtu divi, un pietiekami līdzīgi, lai būtu viens. Vai būtu jēga vēstīt, ka šo stāstu sacerēju Cārlzas upes krastos Jaunanglijā un ka tās vēsais plūdums man atsauca atmiņā Reinas tālos ūdeņus?
Mīlestības tēma ir plaši apspēlēta manās dzejās; prozā tās nav, prozā vienīgais piemērs ir “Ulrika”, un es ceru, ka lasītāji pamanīs stāsta formālo radniecību ar “Citu”.
Visgodkārīgākais šīs grāmatas stāsts varētu būt “Kongress”. Stāsta tēma ir neticami vērienīga iecere, kas galu galā saplūst ar kosmosu un cilvēka dienu ritumu. Aizplīvurotais sākums it kā norāda uz Kafkas daiļradi; beigas nenoliedzami un nepamatoti cenšas pacelties līdz Cestertona vai Džona Benjana jūsmībai. Šāda veida atklāsmi dzīvē nekad neesmu izpelnījies, bet esmu mēģinājis kaut ko līdzīgu nosapņot, tas gan. Nenoniecinot savu ieradumu, notikumu gaitā esmu ieaudis autobiogrāfiskus zibšņus.
Nevienam neizdibināmais, par to nav šaubu, liktenis urdīja mani tik ilgi, kamēr ķēros pie tāda kā Lav-krafta pēcnāves stāsta sacerēšanas, šī autora darbi man vienmēr nedaudz atgādinājuši neapzinātas Edgara Alana Po stāstu parodijas. Es ļāvos liktenim, un manu pūliņu pieticīgo augli sauc There are more things.
“Trīsdesmitnieka sekta” izceļ dienas gaismā iespējamas ķecerības stāstu, lai gan tam nav atrodamas nekādas dokumentālas liecības.
“Dāvanu nakts” šajā grāmatā, iespējams, ir nevainīgākais, skarbākais un pacilājošākais stāsts.
“Bābeles bibliotēkā” (1941) runāts par bezgalīgu grāmatu skaitu; “Undrs” un “Spogulis un maska” — simtgadīgi teksti, kas pārstāvēti vienā vārdā.
“Noguruša cilvēka utopija”, manuprāt, ir godīgākais un skumīgākais te lasāmais stāsts.
Manu ziņkāri vienmēr kņudinājusi ziemeļameri-kāņu apsēstība ar dzīves ētisko pusi; stāstā “Vilinājums” esmu mēģinājis atspoguļot šo viņu rakstura šķautni.
Atšķirībā no Džona Feltona un Šarlotes Kordē, atšķirībā no plaši zināmā Riveras Indartes viedokļa (“Nomušīt Rosasu — svēta lieta”) un Urugvajas Valsts himnas (“Ja tirāns nāk, velk dunci Bruts”) es neatbalstu politisku slepkavību. Lai kā arī būtu, lasītājiem ir tiesības zināt, kas notika ar vientuļo slepkavnieku Arredondo. Luiss Melians Lafinurs lūdza pilnīgu apžēlošanu, bet tiesneši Karloss Feins un Kristovals Sal-vanjaks piesprieda vainīgajam vienu mēnesi vieninieka kamerā un piecus gadus cietumā. Šodien viena no Montevideo ielām nosaukta Avelino Arredondo vārdā.
Divi pretrunīgi un neizskaidrojami priekšmeti ir divu pēdējo stāstu tēma; “Diskā” tas ir Eiklīda aplis, kuram iespējama tikai viena puse; “Smilšu grāmatā” — sējums, kura lapu skaits nav aprēķināms.
Ceru, ka manis ātri nodiktētās piezīmes neizsmeļ grāmatas saturu un ka tajā mītošie sapņi turpinās vīties un sazaroties grāmatu ciet verošā lasītāja viesmīlīgajā iztēlē.
H.L.B.
1975. gada 3. februāris, Buenosairesa
1
Kenning (angļu vai.) — poētiskas metaforas paveids, populārs senajā skaldu dzejā, kad vienu vārdu aizstāj ar diviem vai vairākiem vārdiem.
2
Blanko — “baltā” partija Urugvajā.
3
Šeit: Odina tauta.
4
Tava smilšu virve (angļu vai).
5
More geometrico (latīņu vai) — šeit: ar ģeometrijas palīdzību.
6
Viklifa melnie burti! (angļu va/.); sk. komentāros.
7
Jari (vācu vai.) — karaļa vietvaldis Skandināvijā.
KOMENTĀRI
OTRS
Eliass Reguless (1861-1926) — Urugvajas dzejnieks.