Londonā ierados 1902. gada janvāra sākumā; atceros maigo sniegu, ko nekad nebiju redzējis un par ko biju pateicīgs liktenim. Par laimi, ar Egurenu kopā ceļot nevajadzēja. Apmetos pieņemamā pansijā aiz Britu muzeja, kura bibliotēku apmeklēju gan rītos, gan vakaros, raugot pēc Pasaules Kongresa cienīgas valodas. Nesmādēju arī universālās valodas; ieskatījos espéranto, ko “Dvēseles kalendārs” sauc par “bezkaislīgu, ekonomisku un vienkāršu”, un volapūkā (volapūk), kas tiecas aptvert visas valodnieciskās iespējas, deklinēt darbības vārdus un konjugēt lietvārdus. Apsvēru visus par un pret argumentus, lai, iespējams, augšāmceltu latīņu valodu, pēc kuras cilvēku prāti ilgojas jau daudzus gadsimtus. Labu laiciņu pavadīju, pētot arī Džona Vilsona analītisko valodu, kurā katra vārda apzīmēto jēgu izsaka to veidojošie burti. Un tieši tur, zem lasītavas zāles augstā kupola, es iepazinos ar Beatrisi.
Šī ir vispārīga Pasaules Kongresa vēsture, tā nav mana, Alehandro Ferri, vēsture, lai gan pirmā ietver pēdējo un visas pārējās. Beatrise bija stalta, iznesīga, nevainojamiem sejas vaibstiem un tik zeltaini sārtiem matiem, ka es būtu varējis iedomāties, bet nekad neiedomājos par sakumpušo Tvirlu. Viņai vēl nebija divdesmit. Viņa bija pametusi kādu ziemeļu provinci, lai kļūtu par literatūras studenti universitātē. Viņas izcelsme, tāpat kā manējā, bija nožēlojama. Būt no Buenosairesas itāliešu zara jau vien bija kauna traips, bet Londonā šis kauna traips daudziem šķita kā romantisks akcents. Jau pēc dažiem vakariem mēs kļuvām par mīļākajiem; lūdzu, lai viņa nāk pie manis par sievu, bet Beatrise Frosta, tāpat kā Nora Erfjorda, bija Ibsena pasludinātā likteņa dedzīga piekritēja un ne ar vienu nevēlējās saistīties. Viņas lūpās dzima vārds, kuru es tā arī neuzdrošinājos izrunāt. Ak, šīs naktis, šī siltā un maigā pustumsa mums abiem vien, ak, šī mijkrēslī plūstošā neizzināmās mīlas upe, ak, šis brīnumainais laimes brīdis, kad viens ir divi, ak, šī laimes sirdsšķīstā nevainība, ak, šī savienošanās, kurā mēs zu-dām, lai pēc tam pazustu sapņos, ak, šīs pirmās rīta blāzmas un es — viņu vērojot!
Brazīlijas skaudrajā pierobežā es ilgojos pēc mājām; piedzīvojumiem bagātās Londonas sarkano ķieģeļu labirintā manas izjūtas bija gluži pretējas. Es izgudroju vistrakākos ieganstus, lai tikai novilcinātu aizbraukšanu, taču gada nogalē vajadzēja atgriezties. Mēs kopā nosvinējām Ziemassvētkus. Es Beatrisei apsolīju, ka dons Alehandro viņu noteikti uzaicinās iestāties Kongresā; Beatrise mazliet aizplīvuroti atbildēja, ka gribētu aplūkot dienvidu puslodi un ka viņas brālēns, tas, kurš ir zobārsts, bija apmeties Tasmanijā. Beatrise nevēlējās redzēt kuģi, atvadīšanos viņa uzlūkoja par kaut ko pārspīlētu, kā slimīgus svētkus bēdai par godu, un viņai derdzās pārspīlējumi. Mēs teicām ardievas bibliotēkā, kur bijām iepazinušies citā ziemā. Es rīkojos gļēvi, neatstāju viņai savu adresi, lai izvairītos no dzeldošās trauksmes, kas pavada vēstuļu gaidīšanu.
Es teicu, ka atpakaļceļš ir krietni īsāks par turpceļu, bet Atlantijas okeāna šķērsošana, atmiņu un sirdēstu sabangota, ilga veselu mūžību. Nekas nebija tik sāpīgi kā iedomāties, ka paralēli manai dzīvei ritēja Beatrises dzīve minūti pēc minūtes, nakti pēc nakts. Uzrakstīju viņai biezu vēstuli, ko saplēsu, kuģim paceļot enkuru Montevideo. Dzimtenē ierados ceturtdienā, ostā mani sagaidīja Irala. Atgriezos savā vecajā dzīvoklī Cīles ielā, todien un vēl nākamajā dienā mēs daudz runājām un klīdām apkārt. Es gribēju atkal atgūt Buenosairesu. Patiess atvieglojums bija ziņa, ka Fermins Egurens joprojām dzīvoja Parīzē; tas, ka esmu atgriezies pirms viņa, nedaudz remdēja vainas izjūtu par manu ilgo prombūtni.
Iralu plosīja sašutums. Fermins notrieca Eiropā pasakainas summas un jau vairākas reizes bija uzspļāvis pavēlei tūlīt atgriezties. Tas bija paredzams. Vairāk mani uztrauca citas ziņas; Tvirls, neņemot vērā Iralas un Krusa iebildumus un piesaucot Plīnija Jaunākā atziņu, ka nav tik sliktas grāmatas, lai tajā neatrastos kas labs, bija ierosinājis nopirkt pilnīgi visus avīzes La Prensa izdevumus, trīs tūkstoš četrsimt dažādu formātu “Dona Kihota” eksemplāru, Balmesa saraksti, universitāšu disertācijas, grāmatvežu atskaites, kvītis un teātru programmiņas. Viss ir laikmeta liecība, Tvirls bija teicis. Nierenšteins viņu atbalstīja; “pēc trim skaļām sestdienām” dons Alehandro priekšlikumu apstiprināja. Nora Erfjorda bija atteikusies no sekretāres
pienākumu izpildes; viņas vietā stājās jauns Kongresa loceklis Karlinskis, pakalpīgs instruments Tvirlam. Neuzskaitītās un nesakārtotās iepirkumu milzu ķīpas tagad stāvgrūdām krājās dona Alehandro savrupnama dibenistabās un pagrabā. Jūnija sākumā Irala vienu nedēļu bija pavadījis La Caledonia; mūrnieki darbu bija pārtraukuši. Iztaujātais darbu uzraugs paskaidrojis, ka tāds esot saimnieka rīkojums un ka viņam esot vairāk brīvu dienu, nekā vajag.
Londonā es biju sagatavojis ziņojumu, bet ne gluži par to būs stāsts. Piektdienā devos apsveicināties ar donu Alehandro un pa ceļam aiznest savu tekstu. Mani pavadīja Fernandess Irala. Bija pievakares stunda, un mājās iegriezās pampero10. Iepretim Alsinas ielas vārtiem stāvēja rati, aizjūgti ar trim zirgiem. Atceros salīkušus vīrus, kas čakli stiepa lielas pakas uz tālāko pagalmu; Tvirls, uzpūties kā pāvs, deva pavēles. It kā kaut ko nojauzdami, bija atnākuši arī citi: Nora Erfjorda, Nierenšteins, Kruss, Donalds Vrens un vēl daži kon-gresmeņi. Nora mani apskāva un noskūpstīja, un šīs skaujas un skūpsti atsauca atmiņā Beatrisi. Melnādainais lāga zēns priecīgs nobučoja man roku.
Kādā no istabām ieraudzīju pagrabtelpu lūkas četrkantaino muti; akmens kāpnes nozuda tumsā.
Piepeši izdzirdējām straujus soļus. Vēl nevienu neredzot, zināju, ka tur nāca dons Alehandro. Viņš ieradās turpat skriešus.
Balss bija pavisam cita; tā nepiederēja ne lēnīgajam kungam, kas vadīja mūsu sestdienas sapulces, ne feodālajam zemes īpašniekam, kas aizliedza nažu cīņas un sprediķoja mežonīgajiem gaučo Dieva vārdu; tiesa, balss bija vairāk līdzīga šai pēdējai.
Ne uz vienu nepaskatījies, viņš pavēlēja:
— Tūlīt pat nesiet laukā visu, kas te apakšā sabāzts! Lai pagrabā nepaliktu ne grāmatas!
Darbs ilga gandrīz vienu stundu. Zemes klātajā pagalmā sakrāvām tādu grēdu, kas bija augstāka par augstu. Visi naski tecējām šurpu un turpu; vienīgais, kas nepakustējās, bija dons Alehandro.
Tad nāca vēl viens rīkojums:
— Un tagad pielaidiet saiņiem uguni!
Tvirls bija bāls kā krīts. Nierenšteins uzdrošinājās nopurpināt:
— Pasaules Kongress nevar iztikt bez šiem augstas vērtības palīglīdzekļiem, kurus esmu izvēlējies ar lielu rūpību un gādību!
— Pasaules Kongress? — iesaucās dons Alehandro. Un indīgi iesmējās. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju viņu smejamies.
Iznīcināšanā ir kāda noslēpumaina bauda; uguns mēles liesmodamas sprakstēja, cilvēki spiedās pie sienām vai patvērās istabās. Nakts, pelni un deguma smaka ieskāva pagalmu. Atminos dažas paglābušās lapas, kas baltas gulēja zemē. Nora Erfjorda, kas loloja pret donu Alehandro tās siltās jūtas, ko jaunas meitenes mēdz izjust pret padzīvojušiem kungiem, teica bez dziļākas jēgas: