— Dons Alehandro zina, ko dara.
Irala, palikdams uzticīgs literatūrai, ari pateica vienu teikumu:
— Reizi vairākos gadsimtos ir jāsadedzina Alek-sandrijas bibliotēka.
Drīz vien mums tika dāvāta apskaidrība:
— Man vajadzēja četrus gadus, lai saprastu to, ko tagad teikšu. Iecere, kurai esam ķērušies klāt, ir tik apjomīga, ka aptver — tagad es to zinu — visu pasauli. Nav runas par dažiem šarlatāniem, kas pārkliedz cits citu kādas Dieva aizmirstas fazendas paspārnē. Pasaules Kongress sākās ar pirmo pasaules brīdi, un tas turpināsies, kad būsim pārvērtušies pīšļos. Kongress ir visur. Kongress ir grāmatas, ko sadedzinājām. Kongress ir kaledonieši, kas sagrāva Cēzara leģionus. Kongress ir Jēkabs mēslu bedrē un Kristus pie krusta. Kongress ir tas dīkdienis, kurš ar palaistuvēm izšķērdē manu īpašumu.
Es nespēju noturēties un pārtraucu viņu:
— Don Alehandro, es arī esmu vainīgs. Es biju pabeidzis ziņojumu, un tas man ir līdzi, bet es kavējos Anglijā un tērēju jūsu naudu, jo biju iemīlējies.
Dons Alehandro turpināja:
— Ta jau es domāju, Ferri. Kongress ir mani buļļi, kurus esmu pārdevis, un lauki, kas vairs nav mani.
Te ieskanējās gauži sarūgtināta balss; tas bija Tvirls:
— Jūs gribat teikt, ka esat pārdevis La Caledonia?
Dons Alehandro atbildēja, šoreiz ne tik strauji:
— Jā, esmu pārdevis. Man vairs nepieder ne sprīža zemes, bet mans posts mani neapbēdina — jo esmu sapratis. Iespējams, mēs vairs nesatiksimies, Kongresam mēs vairs neesam vajadzīgi, tāpēc šo pēdējo nakti visi kopā dosimies pavērot Kongresu!
Viņš bija apreibis no uzvaras garšas. Savu pārliecību un ticību viņš prata iedvest arī mums. Neviens pat neiedomājās, ka dons Alehandro varētu būt šķīries no prāta.
Pilsētas placī noīrējām vaļējus ratus. Es iekārtojos uz bukas līdzās važonim, un dons Alehandro pavēlēja:
— Saimniek, apbrauksim pilsētu! Ved mūs, kur acis rāda!
Melnādainais, uzmeties uz kāpšļa, smaidīja kā maijmēnestiņš. Ta arī netiku skaidrībā, vai viņš saprata, kas te notika.
Vārdi ir simboli, kas paģēr kopīgas atmiņas. Šodien es vēlos atstāt vēsturei tikai savas atmiņas; citi, kas varētu atcerēties, ir miruši. Mistiķi mēdz piesaukt rozi vai skūpstu, vai putnu, kas ir visi putni, vai sauli, kas ir mūsu saule un citas zvaigznes, vai vīna biķeri, vai dārzu, vai dzimumaktu. Neviena no šīm metaforām man neder, lai aprakstītu šo neizsmeļamā prieka nakti, kas mūs, nogurušus un laimīgus, iznesa rītausmas krastā. Riteņi un pakavi rībināja bruģi, un mēs tikpat kā nesarunājāmies. Netālu no Maldonado, bet varbūt Riačuelas tumšajiem, rāmajiem ūdeņiem Nora Erljorda augstā balsī uzsāka balādi par Patriku Spensu, un dons Alehandro vienu otru rindiņu viņai klusiņām vilka līdzi, tiesa, pagalam neskanīgi. Angļu dzejas tomēr ne-uzbūra Beatrises tēlu. Man aiz muguras iepurpinājās Tvirls:
— Es vēlu sliktu — bet daru labu.
Kaut kas no tās nakts ir redzams arī šodien — Re-koletas sarkanīgā siena, cietuma dzeltenīgais mūris, veikaliņā uz stūra dejojošs vīriešu pāris, piemājas dārziņš, ko sarūto šaha dēlītim līdzīgi vārtiņi, vilciena pārbrauktuves barjeras, mana māja, tirgus, bezdibenīga un samirkusi nakts, bet neviena no šīm garām pazibošajām lietām, kas varētu būt pilnīgi citas, nav svarīga. Svarīgi bija tajā naktī izjust, ka mūsu nereti izzobotais plāns pastāvēja — slepens un īsts, un tas bija Visums un mēs. Gluži veltīgi visus šos garos gadus esmu meklējis šīs nakts īpašo noskaņu; dažreiz šķita, ka esmu tai sadzinis pēdas mūzikā vai mīlestībā, vai neskaidrās atmiņās, tomēr nē, tā nekad neatgriezās, izņemot vienu vienīgu agru rītu sapnī. Kad devām zvērestu neko nevienam nestāstīt, bija jau sestdiena.
Vēlāk nevienu vairs nesatiku, tikai Iralu. Par notikušo mēs nerunājām; jebkurš pateikts vārds būtu zaimošana. Alehandro Glenkoe nomira 1914. gadā, un viņu apglabāja Montevideo. Irala jau bija aizgājis gadu iepriekš.
Limas ielā reiz sadūros ar Nierenšteinu, mēs izlikāmies, ka neesam redzējuši viens otru.
THERE ARE MORE THINGS 11
Hovarda P. Lavkraftapiemiņai
Godam pieveicis pēdējo eksāmenu Teksasas universitātē Ostinā, uzzināju, ka dzimtā kontinenta klusā nostūrī sirds slimības dēļ bija miris mans krusttēvs Edvīns Arnets. Jutu to pašu, ko mēs parasti jūtam brīžos, kad nomirst tuvs cilvēks — nu jau novēlotus sirdēstus, ka varējām taču būt labāki, nevis nepakustināt pat pirkstiņu. Cilvēks aizmirst, ka viņš ir mironis, kas sarunājas miroņiem. Viela, ko es studēju, bija filozofija; atcerējos, kā mans krusttēvs, nepiesaucot nevienu īpašvārdu, bija cēlis priekšā savas burvīgās domu mīklas tur, Kasakoloradā, netālu no Lomasas. Saldajā atnests apelsīns noderēja par uzskates līdzekli, iepazīstinot ar Berklija idejām; ar šaha dēlīti pietika, lai izskaidrotu eleātu paradoksus. Pāris gadu vēlāk viņš man aizdeva Hintona darbus, kas pūlējās apliecināt telpas ceturtās dimensijas esamību, par ko lasītājam vajadzēja nojaust sarežģītās rotaļās ar krāsainiem klucīšiem. Vēl šodien neaizmirstamas ir uz kabineta grīdas celtās prizmas un piramīdas.
Krusttēvs bija inženieris. Sadomājis pamest savu posteni dzelzceļā un pensionēties, krusttēvs vispirms nolēma uzbūvēt māju Turderā, kas viņam solīja divus lielus labumus — turpat laukiem piemītošu vientulību un Buenosairesas tuvumu. Nebija grūti iedomāties, ka viņš par arhitektu izvēlēsies savu labāko draugu Alek-sanderu Muiru. Sis stingrais vīrs bija Knoksa stingrās mācības piekritējs; krusttēvs, kā daudzi tālaika cienījami kungi, bija brīvdomātājs, pareizāk sakot, agnostiķis, kas par teoloģiju interesējās tāpat kā par mānīgajiem Hintona klucīšiem vai labi pārdomātajiem jaunā Velsa murgiem. Viņam patika suņi; krusttēvs bija iegādājies lielu aitu suni un tam piešķīris iesauku Semjuels Džonsons sava tālā dzimtā ciema Ličfīldas piemiņai.
Kasakolorada pacēlās uz pakalna, kuru rietumu pusē ieskāva bieži applūstošas zemes. Žoga otrā pusē šmaugās Čīles priedes nespēja mazināt mājas nomācošo iespaidu. Parasta lēzenā jumta vietā bija divslīpju šīfera jumts ar kvadrātveida pulksteņa torni, kas it kā saspieda sienas un jau tā pamazos logus. Bērnībā es šo bezveidīgumu pieņēmu tāpat, kā pieņem visas nesavietojamās lietas, kas pastāv līdzās vienkārši tāpēc, ka to sauc par pasauli.
Dzimtenē atgriezos 1921. gadā. Lai izvairītos no radu strīdiem, namu pārdeva izsolē, un to iegādājās kāds iebraucējs Maks Preetoriuss, kas pēdējo nosaukto summu bija divkāršojis. Parakstījis papīrus, viņš ieradās vakarā ar diviem palīgiem un kādā notekkanālā netālu no Kara ceļa iegrūda visas mēbeles, visas grāmatas un visu citu mantību. (Ar skumjām atceros diagrammas Hintona sējumos un lielu globusu.) Nākamajā dienā viņš jau steidzās pie Muira un piedāvāja veikt dažus uzlabojumus, bet saņēma sašutuma pilnu noraidījumu. Galu galā šos darbus piekrita izpildīt kāds galvaspilsētas uzņēmums. Vietējie galdnieki atteicās arī vēlreiz apmēbelēt māju, un Preetoriusa piedāvājumu pieņēma kāds Mariani no Glevas. Šis vīrs, aizvēris durvis, strādāja piecpadsmit naktis. Naktī Ka-sakoloradas mājā ievācās arī jaunie saimnieki. Logi nekad netika atvērti, bet mijkrēšļa stundās šķirbās varēja samanīt gaismu. Kādu rītu piena pārdevējs atrada uz taciņas beigtu aitu suni nocirstu galvu un sakropļotu. Ziemā nozāģēja Cīles priedes. Pēc tam Preetoriusu neviens vairs neredzēja, droši vien bija pametis valsti.
Kā jau varēja sagaidīt, šādas ziņas mani satrauca. Zinu, ka ziņkārība ir mana spilgtākā īpašība, un tā ne reizi vien mani mudinājusi tuvāk iepazīties ar kādu pilnīgi svešu sievieti, lai tikai noskaidrotu dažus sīkumus; ziņkārība mani dzinusi nomēģināt (bez atzīstamiem rezultātiem) marihuānu, pētīt bezgalīgas skaitļu rindas un iekulties kādā pārgalvīgā dēkā, par kuru tūlīt pastāstīšu. Tatad — un par nelaimi — es nolēmu izmeklēt krusttēva mājas lietu.