Mans pirmais solis bija Aleksandera Muira apciemošana. Atceros viņu kā slaidu, melnīgsnēju puisi, kura it kā izkāmējušais stāvs saturēja lielu spēku; tagad gadi viņu bija saliekuši, zili melnā bārda nosirmojusi. Viņš mani pieņēma savā Temperlijas mājā, kas, pats par sevi saprotams, bija ļoti līdzīga mana krusttēva mājai, jo abas bija celtas, ievērojot lieliskā dzejnieka un nemākulīgā arhitekta Viljama Morisa smagnējās normas.
Saruna bija atturīga; ne velti Skotijas simbols ir dadzis. Tomēr sirdī jutu, ka pasniegtā Ceilonas tēja un pieticīgais scones12 (tos namatēvs lauza un apzieda ar sviestu, it kā es joprojām būtu bērns) trauks patiesībā nozīmēja neizlepuša kalvinista svinības par godu sava drauga brāļadēlam. Arī viņa teoloģiskās debates ar manu krusttēvu bija bijušas garumgaras šaha partijas, kurās ne viens, ne otrs nevarēja iztikt bez apzinātas sadarbības ar pretinieku.
Laiks ritēja, es vēl nebiju uzdevis savu jautājumu. Iestājās neveikls klusums, un Muirs teica:
— Jaunais cilvēk Young man), jūs nebūsiet kuģojis šurp, lai pļāpātu par Edvīnu vai Savienotajām Valstīm, kas mani neuztrauc ne tik, cik melns aiz naga. Patiesais iemesls, kas jums naktīs neļauj gulēt, ir Kasakoloradas pārdošana un tās savādais pircējs. Arī mani tas nomoka. Atklāti sakot, šis stāsts man gauži nepatīk, tāpēc izstāstīšu visu, ko zinu. Bet tas nebūs daudz.
Brīdi paklusējis, viņš lēni turpināja:
— Edvīns vēl nebija miris, kad nama pārvaldnieks mani uzaicināja uz savu kabinetu. Kopā ar viņu bija draudzes mācītājs. Kungi man piedāvāja uzskicēt plānu katoļu kapelai. Par darbu samaksāšot ļoti labi. Atteicos turpat uz vietas. Es esmu kārtīgs Kunga kalps, un altāra celšana elkiem manā saprašanā ir melna bezdievība.
Šajā vietā viņš apstājās.
— Vai tas ir viss? — iedrošinājos jautāt.
— Nē. Tas žldiņš Preetoriuss gribēja, lai es nojaucu savu darbu un tā vietā uzsleju kaut ko briesmīgu. Bezdievībai ir daudzas sejas.
Šos vārdus viņš izrunāja sevišķi nopietni. Un piecēlās.
Ejot ap stūri, mani panāca Daniels Iberra. Mēs bijām pazīstami, kā jau laucinieki mēdz būt pazīstami sava starpā. Viņš piedāvājās paieties gabaliņu kopā. Nelāgi ļaudis mani nekad nav interesējuši, es paredzēju, ka tūlīt sekos puslīdz apokrifiski stāstiņi par zemiskiem, rupjiem notikumiem, bet saņēmos un piekritu. Bija gandrīz nakts. Kad bija palicis apmēram kilometrs un pakalnā jau varēja nomanīt Kasakolora-das namu, Iberra atteicās iet tālāk. Jautāju, kāpēc tā. Atbilde mani pārsteidza.
— Es esmu dona Felipes labā roka. Neviens mani neuzdrīkstēsies nosaukt par vājuli. Tu jau atceries to puisi Urgoiti no Merlo, kurš tik ļoti gribēja mani satikt un kas ar viņu notika. Nu, lūk. Tātad reiz es atgriezos no kādas ballītes un apmēram simts metru no savrupmājas kaut ko ieraudzīju. Mans dābolainais tā pārbijās, tā rāvās uz priekšu, ka tik tikko noturēju uz ceļa. Ja ne, mēs te nerunātu. Tā nebija joka lieta, ko es redzēju.
Nikns kā velns viņš sakāmo pabeidza ar rupju vārdu.
Tonakt es nevarēju aizmigt. Bet pret ritu nosapņoju gravīru Piranesi stilā, lai gan Piranesi nekad nebiju redzējis un, ja biju redzējis, tad biju aizmirsis. Gravīrā bija attēlots labirints, tāds kā akmens amfiteātris, ko ieskauj cipreses un kas slejas pāri ciprešu galotnēm. Ne durvju, ne logu nebija, tikai viena bezgalīga vertikālu un šauru spraugu virtene. Es ar palielināmo stiklu centos saskatīt mīnotauru. Beidzot to ieraudzīju. Tas bija briesmoņu briesmonis; vairāk bizons nekā vērsis, viņa cilvēka ķermenis gulēja, atlaidies zemē, un šķiet, ka sapņoja. Par ko, par kuru?
Tajā vakarā aizstaigāju līdz savrupmājai. Zoga vārtiņi bija aizvērti, un dažas restes bija saliektas. Dārza vietā tagad pletās brikšņi. Labajā pusē stiepās pasekls grāvis, kura malas bija nomīdītas.
Man bija padomā vēl viena iespēja, kuru vairākas dienas biju atlicis ne tikai tās apšaubāmā labuma dēļ, bet arī tāpēc, ka līdz ar to neatgriezeniski būšu izmantojis savu pēdējo iespēju.
Tatad uz Glevu devos, nelolojot nekādas cerības. Galdnieks Mariani bija apaļīgs, iesārts itālietis gados, līdz nejēdzībai sirsnīgs un vienkāršs. Uzmetis viņam tikai skatienu, sapratu, ka jāliek pie malas visas iepriekšējā vakarā smalki savērptās intrigas. Pasniedzu Mariani savu vizītkarti, viņš to skaļā balsī godbijīgi burtoja un, nonācis pie vārda doktors, saminstinoties paklanījās. Paziņoju, ka mani interesē viņa gatavotās mēbeles mana krusttēva īpašumam Turderā. Itālietis vārdus bēra kā zirņus. Es pat nemēģināšu aprakstīt viņa teikto, ko pavadīja nemitīga roku mētāšana. Mariani devīze bija visu klienta prasību, pat vismurgaināko, apmierināšana, un pasūtītāja uzticēto darbu viņš bija izpildījis no a līdz z. Parakājies vairākās lādēs, Mariani man parādīja dažus dokumentus, no kuriem es neko nesapratu un kurus bija parakstījis nenotveramais Preetoriuss. (Nebija šaubu, ka itālietis mani noturēja par advokātu.) Šķiroties galdnieks atzinās, ka ne par kādu pasaules zeltu otrreiz nespertu kāju Turderā un kur nu vēl tajā mājā. Vēl piebilda, ka jebkurš klients ir svēts, bet, ja viņam atļauts izteikt savu pazemīgo viedokli, senjors Preetoriuss ir traks. Un tūlīt apklusa, it kā nožēlodams pateikto. Vairāk no viņa man neizdevās izdabūt ne vārda.
Es biju paredzējis šo neveiksmi, bet viens ir kaut ko paredzēt, pavisam cits — to piedzīvot.
Neskaitāmas reizes sev atgādināju, ka nav lielāka noslēpuma par laiku, par vakardienas, šodienas un nākotnes vienmēr un nekad neaptveramo savijumu. Bet visas šīs dziļdomīgās pārdomas bija bezjēdzīgas; veltījis vakarus Šopenhaueram vai Roisam, es nakti pēc nakts klīdu pa ceļiem, kas veda uz Kasakoloradu. Dažkārt samanīju augšstāvā spilgtu gaismiņu, citreiz it kā saklausīju tālu vaidu. Ta tas turpinājās līdz deviņpadsmitajam janvārim.
Ta bija viena no Buenosairesas vasaras dienām, kad karstums cilvēku ne tikai pazemo un aizskar, bet vienkārši nolīdzina ar zemi. Ap vienpadsmitiem vakarā sāka plosīties negaiss. Vispirms mežonīgs dienvidvējš, pēc tam lietus kā ar spaiņiem. Koku atrast man nelaimējās. Strauja zibens uzliesmojuma gaismā ieraudzīju, ka stāvu dažu soļu attālumā no žoga. Vai nu tās bija bailes vai cerība, bet es paraustīju vārtiņus. Piepeši tie pavērās. Negaiss mani grūda uz priekšu. Zeme un debess pavēlēja iet tālāk. Arī mājas durvis bija puspavēr-tas. Sejā trāpīja spēcīga lietus šalts, un es iegāju iekšā.
Telpā bija uzplēsuši grīdas aplikumu, manas kājas mina savēlušos zālienu. Gaisā vējoja salkana, reibinoša smaka. Neatceros, labajā vai kreisajā pusē uzgrūdos slīpam akmens pacēlumam. Steidzīgi kāpu augšā un pat neattapu, kad jau biju pagriezis gaismas slēdzi.
Manu atmiņu glabātā ēdamtelpa un bibliotēka, noārdot atdalošo sienu, bija notapusi par lielu, iztukšotu zāli ar dažām mēbelēm. Pat nemēģināšu šīs mantas aprakstīt, jo neesmu pārliecināts, ar visu nežēlīgi balto apgaismojumu, ka tās redzēju. Tūlīt paskaidrošu. Lai kaut ko redzētu, šis “kaut kas” ir jāsaprot. Atzveltnes krēsls ir paredzēts cilvēka ķermenim, viņa locekļiem un kustībām; šķēres ir paredzētas griešanai. Grūtāk kaut ko pateikt par stāvlampu vai transporta līdzekli. Bet mežonis neuztver misionāra Bībeli; kuģa pasažieris takelāžā saskata kaut ko citu nekā kuģa apkalpes locekļi. Ja mēs tik tiešām spētu redzēt Visumu, varbūt mēs to saprastu.