— Ja tas ir saistīts ar psihi, tad es domāju, ka telepāti… — Konvejs iesāka.
— Nē, — Manons viņu pārtrauca, — SRTT smadzenes ir vienmērīgi izvietotas pa visu ķermeni, bet nevis koncentrētas smadzeņu kārbā, citādi jau šīs būtnes nemācētu tā pārvērsties. Mūsu pacienta smadzenes izzūd, izkūst kopā ar visu ķermeni, sadalās arvien mazākās un mazākās daļiņās — tik mazās, ka telepāti nespēj ar tām strādāt.
— Šie SRTT patiesi ir neparastas būtnes, — Manons domīgi turpināja. — Protams, viņi ir iznākuši no jūras, taču tad uz sauszemes aizsākās aktīva vulkāniskā darbība, zemestrīces. Visu planētas virsmu pārklāja sērs un vēl velns zina kas. Pēc tam viņu saule sāka izdzist, un planēta pārvērtās par tuksnesi, kāda tā ir vēl ari tagad. Lai izdzīvotu, viņiem vajadzēja pielāgoties. Viņu dzemdības norisinās tā, ka no pieaugušajiem indivīdiem atdalās jaundzimušais, bet vecāks zaudē ievērojamu savas masas daļu. Un tas ir ļoti interesanti, jo bērns piedzimst ar daļu vecāku šūnu. Viņš nepārmanto tēva atmiņu un apzināto pieredzi, taču viņš zemapziņā saglabā spēju pielāgoties jauniem apstākļiem.
VII
Vajadzēja kaut kā likt bēglim pārvākties uz atveseļoties sākušajiem DBLF paredzēto palātu, kurā ierīkoja lamatas. Taču vispirms to vajadzēja aizvākt no AVGL palātas.
Divpadsmit Monitori smagos skafandros, lādot visu pasaulē, plunčājās ūdeni un ķēra SRTT, līdz iedzina to tādā vietā, no kuras bija tikai viena izeja — pa lūku, kas veda uz DBLF palātu.
Konvejs, Prilikla un apsardzes grupa gaidīja viņu gaiteni.
Bēglis izmainījās vēlreiz — pašaizsardzības instinkta vadīts. Viņš pieņēma cilvēka formu.
Viņš lēni skrēja pa gaiteni ar mīkstām kājām, kas locījās gluži neparastās vietās.
Pelēkā zvīņāda, kas tam bija AVGL baseinā, raustījās, krunkojās un atkal izstiepās, pārejot rozīgajā cilvēka ķermeņa un baltā halāta krāsā.
Konvejs varēja mierīgi noraudzīties uz jebkuru svešas civilizācijas būtni, kas sirga ar vispretīgāko slimību, taču, lūkojoties uz SRTT, kas skrienot centās pārvērsties par cilvēku, viņam kļuva slikti.
Pēkšņi bēglis metās uz MSVK gaiteni, sekotāji nebija to gaidījuši un, grūstot cits citu, sadrūzmējās pie savienojošajām slūžām.
MSVK bija trijkāju būtnes, kas nedaudz atgādināja dzērves, un tie spēja eksistēt tikai maza pievilkšanas spēka apstākļos; Konvejam līdzīgajiem DBDG bija grūti acumirklī piemēroties šiem apstākļiem. Taču, kamēr Konvejs lēni peldēja pa telpu, trenētie Monitori drīz vien nostājās uz kājām.
SRTT atkal metās uz skābekļa sektoru.
Konvejam nācās pārdzīvot dažus nepatīkamus mirkļus, un viņš ar atvieglojuma sajūtu nodomāja, ka, gadījumā ja bēglis aizkavētos šeit, viņu būtu ļoti grūti sameklēt necaurspīdīgā miglā, kuru MSVK dēvēja par atmosfēru. Ja viņš nozudīs šai meklējumu stadijā…
Nē, Konvejs nevēlējās par to pat domāt.
Tagad DBLF palāta atradās tikai dažu minūšu gājiena attālumā, un SRTT devās tieši uz turieni.
Viņš atkal izmainījās, pārvērties par kaut ko zemu un smagu, kas pārvietojās uz četrām ekstremitātēm. Šķita, ka viņš saspiežas un uz viņa muguras veidojas kaut kas līdzīgs bruņurupuča bruņām.
Tieši tobrīd no stūra, kliedzot un rokas vicinot, izdrāzās divi Monitori un iedzina viņu gaitenī, kur bija palātas…
Taču gaitenī neviena nebija.
Konvejs nolamājās. Sešiem Monitoriem vajadzēja slēgt gaiteni, taču vajātāji šeit ieradās tik ātri, ka Monitori nepaspēja kā nākas sagatavoties. Viņi droši vien vēl uzstādīja palātās aprīkojumu.
Taču Konvejs nebija rēķinājies ar Priliklas reakcijas ātrumu. Asistents noorientējās jaunajā situācijā līdz ar Konveju. Mazais GLNO ātri aizskrēja pa griestiem, apdzina SRTT un nolēca uz grīdas.
Konvejs centās brīdināt Priliklu, uzsaukt, ka trauslais kukainis nespēj apturēt SRTT, kas pārvērties par milzīgu un izveicīgu bruņukrabi. Tā taču ir vistīrākā pašnāvība! Un tad viņa acīm pavērās šāda aina.
Kādas trīsdesmit pēdas priekšā SRTT gaiteņa sienā bija iebūvēta niša, kur stāvēja pašgājēju nestuves. Konvejs ieraudzīja, ka Prilikla pamira pie nišas, ieslēdza nestuves un palaida tās pretī bēglim. Prilikla nemaz nebija tik neprātīgs drosminieks — viņš gluži vienkārši prata ātri domāt, un tas bija krietni vien svarīgāk.
Nestuves izdrāzās no nišas un sadūrās ar SRTT. Atskanēja metāliska dārdoņa, gaisā uzvijās dzeltenu un melnu dūmu vāli. Un, pirms vēl ventilatori attīrīja gaisu, Konveja palīgi ielenca apdullināto SRTT un iedzina to DBLF palātā.
Pēc dažām minūtēm pie Konveja pienāca Monitoru virsnieks. Viņš ar galvas mājienu norādīja uz dažādām ierīcēm, kuras tika atnestas uz telpu tikai pirms dažām minūtēm, kā arī uz vairākiem cilvēkiem tumši zaļā formā, kas stāvēja pie sienām un lūkojās uz istabas vidu, kur lēni grozījās SRTT, meklējot vietu, kur noslēpties.
Virsnieks bez šaubām mira vai nost aiz ziņkāres, taču viņa balsī tas neatspoguļojās:
— Vai jūs esat doktors Konvejs? Tad ko jūs no mums īsti gribat? -
Konvejs aplaizīja lūpas. Agrāk viņam nebija laika padomāt par šo operācijas stadiju. Taču tagad viņā pamodās žēlums pret bēgli. Galu galā tas taču bija tikai bērns, kas no bēdām un bailēm zaudējis spēju saprātīgi spriest. Ja šis numurs neies cauri…
Konvejs nokratīja šaubas un neizlēmību un asi noteica:
— Vai redzat šo zvērēnu istabas vidū? Es gribu, lai jūs to pārbiedētu līdz nāvei.
* * #
Saprotams, viņam nācās izteikties skaidrāk, taču Monitori ātri spēja orientēties šādos apstākļos un ar patiesu entuziasmu laida darbā līdzatnesto aparatūru.
Konvejs drūmi vēroja, kā dažādi priekšmeti un ierīces, kas bija paredzētas gaisa attīrīšanai un sakaru uzturēšanai, kā arī diētiskās ēdnīcas trauki pildīja tiem neraksturīgas funkcijas. Tie asi svilpa vai dunēja un kauca gluži kā milzu sirēnas, citi grabēja un džinkstēja. Šai dārdoņai pievienojās to cilvēku kliedzieni un saucieni, kas noņēmās ar šiem briesmīgajiem priekšmetiem.
Un SRTT izbijās. Prilikla visu laiku ziņoja par viņa emocionālo stāvokli.
— Klusu! — Konvejs negaidīti iesaucās. — Bet tagad — beztrokšņa uzbrukums.
Līdzšinējā kakafonija bija tikai uvertīra. Tagad lietā tika likti patiesi briesmīgi ieroči — un visam tam bija jānotiek pilnīgā klusumā, lai varētu sadzirdēt jebkuru SRTT izdoto skaņu.
Istabas centrā ap nelaimīgo būtni uzvijās liesmu mēles — tās bija spožas, taču nededzināja. Vienlaicīgi spēka stari sāka grūstīt upuri, dzenāt to, piepacelt gaisā un pat pamest griestu virzienā.
Spēka stari darbojās pēc tāda paša principa kā gravitācijas jostas, taču tos varēja koncentrēt vienā punktā. Operatori rai- dlja pret gaisā pamesto izmisīgi pretojošos bēgli raķetes un lodveida zibeņus, tikai pēdējā mirklī izmainot to virzienu.
Tagad SRTT bija patiesi izbijies, tik ļoti izbijies, ka to sajuta pat cilvēki bez empātiskajām spējām. Viņš pieņēma tādas formas, ka Konvejam bija nodrošināti nakts murgi vairākas nedēļas uz priekšu.