MARKS ELPERTS
FINĀLA TEORIJA
PIRMĀ NODAĻA
Hanss Valters Klainmans - viens no izcilākajiem mūsdienu fiziķiem teorētiķiem - slīka savā vannā. Svešinieks ar garām, muskuļotām rokām bija piespiedis Hansa plecus porcelāna tilpnes sienām.
Lai gan ūdens bija tikai trīsdesmit centimetru dziļš, spēcīgās rokas neļāva Hansa galvai turēties virspusē. Viņš ieķērās svešinieka rokās un centās atbrīvoties no tvēriena, taču svešais bija shtarker[1], jauns, stiprs un brutāls, bet Hanss - septiņdesmit deviņus gadus vecs vīrs, kuru moka artrīts un sirds vājums. Kulstīdams rokas, viņš sitās gar vannas malām, un remdenais ūdens šļācās uz visām pusēm. Zinātnieks nespēja kārtīgi nopētīt uzbrucēju - puiša seja visu laiku kustējās un šķita izplūdusi. Shtarker acīmredzot iekļuvis dzīvoklī pa vaļējo logu līdzās ugunsdzēsēju kāpnēm un, sapratis, ka Hanss ir vannas istabā, ieskrējis tajā.
Cīnīdamies Hanss juta, kā palielinās spiediens krūtīs. Tas sākās pašā vidū, tieši zem krūšu kaula, un strauji pārņēma visu krūškurvi. Negatīvais spiediens, lauzdamies iekšā no visām pusēm, žņaudza plaušas. Pēc dažām sekundēm smacējošais kamols jau bija kaklā, un Hanss rīstīdamies atvēra muti. Remdenais ūdens ieplūda rīklē, un nu Hansu pārņēma panika - viņš pārvērtās par primitīvu dzīvnieku, kas cenšas izlocīties un raustās pirmsnāves konvulsijās. Nē, nē, nē, nē, nē, nē! Tad viņš aprima un redzēja vairs tikai vilnīšus, kas virmo dažus centimetrus virs sejas. Furjē rindas [2] , viņš nodomāja. Un tik skaistas!
Taču tās vēl nebija beigas. Atguvis samaņu, Hanss konstatēja, ka guļ ar seju pret aukstu flīžu grīdu un, viņam klepojot, no mutes šļācas vannas ūdens. Acis sāpēja, vēders smeldza, katrs elpas vilciens mokoši plosīja miesu. Dzīvības atgūšana izrādījās daudz sāpīgāka par miršanu. Tad muguru tieši starp lāpstiņām ķēra spēcīgs sitiens, un atskanēja bezrūpīga balss:
- Laiks mosties!
Svešinieks sagrāba viņu aiz elkoņiem un apvēla otrādi. Pakausis atsitās pret miklajām flīzēm. Smagi elpodams, Hanss paskatījās uz svešo uzbrucēju, kas bija notupies uz vannas istabas paklājiņa. Milzīga auguma vīrietis, vismaz simts kilogramu smags. Zem teniskrekla bija izspiedušies roku muskuļi, aizsargkrāsas bikses sabāztas melnos ādas zābakos. Kaila galva - neproporcionāli maza, salīdzinot ar pārējo ķermeni -, vaigus klāja melni rugāji, bet uz zoda bija redzama pelēcīga rēta. Izskatās pēc narkomāna, nosprieda Hanss. Nogalinājis mani, viņš te visu saplosīs gabalos, lai tikai atrastu manas bagātības. Tikai tad šis stulbais putz[3] sapratīs, ka man nepieder ne graša.
Shtarker savilka plānās lūpas smaidā.
- Bet tagad mēs drusku aprunāsimies, ja? Ja vēlies, vari saukt mani par Semjonu.
Puisis runāja ar neparastu akcentu. Acis viņam bija mazas un brūnas, deguns līks, āda nokrišņu bojātu ķieģeļu krāsā. Neglitenis, taču nebija skaidrs, kādas izcelsmes - viņš varēja būt gan spānis, gan krievs, gan turks - jebkas.
Hanss mēģināja izdvest "Ko tu gribi?", taču, atvēris muti, atkal sāka rīstīties.
Semjons šķita uzjautrināmies.
- Jā, jā, piedod. Man taču bija jāparāda, ka tas ir nopietni. Un labāk to izdarīt uzreiz, vai ne?
Savādi, bet Hanss vairs nebaidijas - jau bija pieņēmis faktu, ka svešais viņu nogalinās. Taču tracināja šā puiša absolūtā bezkaunība - viņš turpināja smaidīt, kamēr Hanss kails gulēja uz grīdas. Šķita skaidrs, kas notiks tālāk, - Semjons pieprasīs atklāt bankas maksājumu kartes numuru. Tāpat bija noticis ar kādu Hansa kaimiņieni - astoņdesmit divus gadus vecu sievieti, kurai uzbrukts pašas dzīvoklī un kas sista tik ilgi, kamēr nosaukusi bankas kartes numuru. Nē, Hanss nebaidījās - viņš bija nikns! lzklepojis pēdējās vannas ūdens lāses un atbalstījies uz elkoņiem, viņš pacēlās augšup.
- šoreiz esi kļūdījies, ganef[4]\ Man nav naudas. Man nav pat bankas kartes!
- Man nav vajadzīga tava nauda, doktor Klainman. Mani interesē fizika, nevis nauda. Ceru, ka ar šo priekšmetu esi pazīstams.
Sākumā Hanss kļuva vēl niknāks. Vai šis fmtz ņirgājas? Ko gan viņš iedomājas? Taču pēc brīža prātā iešāvās vēl briesmīgāks jautājums - kā šis nelietis uzzinājis manu vārdu? Un kā viņš zina, ka esmu fiziķis?
Semjons, šķiet, uzminēja, ko Hanss domā.
- Neesi nu tik pārsteigts, profesor! Nemaz neesmu tik stulbs, kā izskatos. Man varbūt arī nav zinātniskā grāda, taču apgūstu visu ātri.
Tagad Hanss sprieda, ka tas nav nekāds narkomāns.
- Kas tu esi? Ko tu šeit dari?
- Iztēlojies, ka tas ir zinātnisks pētījums. Par kādu interesantu un ezoterisku tēmu. - Smaids kļuva vēl platāks.
- Atzīstu, ka dažus vienādojumus nav viegli saprast. Taču man, zinies, ir draugi, un viņi man visu lieliski paskaidroja.
- Draugi? Ko tu ar to gribi teikt?
- Nu, iespējams, tas nav pareizais vārds. Klienti, iespējams, skanētu labāk. Viņi mani nolīga, lai izdabūju no tevis šādu tādu informāciju.
- Ko tu tur runā? Vai tu esi spiegs? Semjons ieķiķinājās.
- Nē, nē, tik izcils neesmu. Esmu neatkarīgs darba ņēmējs. Paliksim pie tā.
Hansa prāts drudžaini darbojās. Shtarker ir spiegs vai terorists. Bet no kurienes? Irānas? Ziemeļkorejas? Al-Qaeda? Taču tas nebija svarīgi. Tie visi bija pār vienu kārti metami. Bet Hanss nesaprata, kāpēc šie nelieši izvēlējušies tieši viņu. Tāpat kā lielākā daļa viņa paaudzes fiziķu, Hanss piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bija piedalījies dažos slepenos Aizsardzības ministrijas projektos, taču viņa specialitāte bija radioaktivitāte. Viņš nekad nav piedalījies atombumbas izstrādāšanā vai ražošanā un lielāko daļu savas karjeras veltījis teorētiskiem pētījumiem, par kuriem militārajām iestādēm nav nekādas intereses.
- Man taviem klientiem ir sliktas ziņas, - Hanss sacīja.
- Viņi izvēlējušies nepareizo fiziķi.
Semjons papurināja galvu.
- Es gan tā nedomāju.
- Kadu informāciju, tavuprāt, es varu sniegt? Par urāna bagātināšanu? Es par to neko nezinu! Un par kodolgalviņām ari ne! Mana joma ir daļiņu fizika, nevis atomu šķelšana. Un manu pētījumu apraksti ir pieejami internetā, tie nav slepeni.
Svešais nesatricināmi paraustīja plecus.
- Baidos, ka tu esi nonācis pie nepareizajiem secinājumiem. Mani neinteresē kodolgalviņas un tavu pētījumu apraksti. Mani interesē kāda cita cilvēka darbi.
- Tad kāpēc esi ielauzies mana dzīvoklī? Vai tev iedevuši nepareizo adresi?
Semjona vaibsti saspringa. Viņš piespieda Hansu grīdai un, uzlicis vienu roku vecā vīra krūškurvim, paliecās uz priekšu, lai visu savu svaru pārnestu uz to.
- Tu pazīsti šo cilvēku. Tavs profesors Prinstonas universitātē pirms piecdesmit pieciem gadiem. Ceļojošs ebrejs no Bavārijas. Vīrs, kurš uzrakstīja Zur Elektrodynamik beivegter Korper[5]. tu taču nebūsi viņu aizmirsis?
Hanss cīnījās pēc elpas. Shtarker roka šķita neciešami smaga. Mein Gott, viņš nodomāja. Tas nav iespējams!
Semjons vēl vairāk paliecās uz priekšu, un nu viņa seja bija tik tuvu, ka Hanss varēja saskatīt melnos matiņus svešinieka degunā.
- Viņš tevi dievināja, doktor Klainman. Domāja, ka tu esi viens no daudzsološākajiem asistentiem. Pēdējos gados jūs strādājāt cieši kopā, vai ne?