Hanss nevarētu atbildēt pat tad, ja gribētu. Semjons spieda viņu tik stingri, ka bija jūtams, kā skriemeļi duras aukstajās flīzēs.
- Jā, viņš tevi dievināja. Vēl vairāk - viņš tev uzticējās. Apspriedās ar tevi par visu, ko tajos gados darīja. Einheit- liche Feldtheorie* ieskaitot.
šajā bridi nokrakšķēja viena Hansa riba. Kreisajā pusē, kur stiepes deformācija bija vislielākā. Hanss sajuta sāpīgu dūrienu - kā ar nazi - un jau pavēra muti, lai iekliegtos, taču nespēja pat ievilkt elpu. Oh Gott, Gott im Himmel**\ Prāts atteicās darboties, un Hansu pārņēma bailes - panika. Jo viņš saprata, kas svešajam vajadzīgs, un tāpat saprata, ka nespēs turēties pretī.
Beidzot Semjons samazināja spiedienu un atrāva roku no Hansa krūškurvja. Hanss dziļi ievilka elpu un tajā brīdī atkal sajuta spēcīgo naža dūrienu kreisajā ķermeņa pusē. Plīsusi pleira, un tas nozīmēja, ka drīz vien plīsīs arī kreisā plauša. Acīs sariesās asaras, un katrs elpas vilciens lika kratīties drebuļos. Semjons stāvēja, rokas iespiedis sānos, un apmierināts smaidīja.
- Tātad - vai mēs sapratām viens otru? Vai saproti, ko es meklēju?
Hanss palocīja galvu un aizvēra acis. Piedod, Herr Doktor, viņš domās teica. Es tevi nodošu. Un gara acīm redzēja savu profesoru - tik skaidri, it kā dižais zinātnieks stāvētu šajā pašā vannas istabā. Taču skats nebija kā visiem zināmajās fotogrāfijās, kurās redzams nevīžīgs ģēnijs ar izspūrušiem, sirmiem matiem. Hanss labi atcerējās profesoru viņa dzīves pēdējos mēnešos. Iekrituši vaigi un acis, sakāvnieciska izteiksme sejā. Tas bija cilvēks, kurš uzzinājis patiesību, taču, lai saudzētu pasauli, neuzdrošinās to izteikt skaļi.
* Einheitliche Feldtheorie - apvienoto lauku teorija; Einšteina izstrādāta teorija. Viņš centās radīt modeli, kas aprakstītu visas mijiedarbības kā viena spēka dažādas izpausmes.
" Gott im Himmel - Dievs debesīs (vācu vai.).
Hanss sajuta spēcīgu spērienu - tieši zem salauztās ribas. Ķermeni pārņēma asas sāpes, un acis atvērās. Pie kailā gurna bija redzams Semjona ādas zābaks.
- Gulēt nav laika, - viņš teica. - Darbs gaida! Es no tava galda paņemšu papīru, un tu visu uzrakstīsi. - Viņš pagriezās un devās ārā no vannas istabas. - Ja es kaut ko nesapratīšu, tu paskaidrosi. Kā seminārā, ja? Kas zina, varbūt tev pat iepatiksies.
Semjons pa gaiteni aizgāja līdz Hansa guļamistabai. Pēc brīža Hanss izdzirdēja, ka viņš kaut ko meklē. Tā kā svešais vairs nebija redzams, Hanss spēja apslāpēt bailes un sākt domāt - vismaz līdz brīdim, kad uzbrucējs atgriezīsies. Un domāja viņš par shtarker zābakiem - spoži melnajiem trieciennieka zābakiem. Hansu pārņēma riebums. Tas puisis centās līdzināties nacistam. Būtībā tāds viņš arī bija - nacists - un ne ar ko neatšķīrās no brūnos formastērpos ģērbtajiem slepkavām, kurus Hanss septiņu gadu vecumā bija redzējis maršējam Frankfurtes ielās. Un tie cilvēki, kuru labā strādāja Semjons, tie klienti bez vārda? Vai tad tie nebija nacisti?
Semjons atgriezās, vienā rokā turēdams lodīšu pildspalvu, otrā - bloknotu.
- Tātad vispirms, - viņš teica, - tu uzrakstīsi uzlaboto lauka vienādojumu.
Nelietis pieliecās un pasniedza pildspalvu un papīru Hansam, taču tas nepaņēma. Viņam sāpēja plauša, katrs elpas vilciens bija īstas mocības, taču viņš bija stingri izlēmis nepalīdzēt nacistam.
- Ej ellē, - viņš nogārdza.
Semjons veltīja zinātniekam dusmīgu skatienu - tā parasti noraugās uz piecus gadus vecu bērnu.
- Zini, ko es domāju, doktor Klainman? Manuprāt, tev vēlreiz vajadzētu ieiet vannā.
Vienā paņēmienā viņš pierāva Hansu kājās un atkal iemērca ūdeni. Un atkal Hansam nācās cīnīties, lai paceltu galvu virs ūdens, un, ieķeroties shtarker plecos, apdauzīt rokas pret vannas malām. Otrā reize bija daudz briesmīgāka par pirmo, jo tagad Hanss skaidri zināja, kas būs tālāk - bie- dejoša agonija, mežonīga locīšanās un krišana bezsamaņā.
Šoreiz bezsamaņa bija daudz dziļāka. Bija vajadzīga milzu piepūle, lai no tās izkļūtu, taču arī pēc acu atvēršanas Hansam šķita, ka viņš vēl nav pilnībā pamodies. Viss apkārt šķita kā miglā tīts, un elpot bija ārkārtīgi grūti.
- Nu, gatavs, doktor Klainman? Vai tu mani dzirdi?
Balss likās apslāpēta. Pacēlis galvu, Hanss ieraudzīja shtarker siluetu, taču to, šķita, ieskāva vibrējošu daļiņu pusēnas.
- Es tiešām vēlētos, kaut tu būtu saprātīgāks, doktor Klainman. Ja padomāsi loģiski, sapratīsi, ka liegšanās ir absurda. Mūžīgi kaut ko tādu glabāt nav iespējams.
Hanss paskatījās ciešāk uz pusēnu, kas apņēma svešinieku, un saprata, ka daļiņas patiesībā nevibrē - tās parādījās un pazuda. Daļiņas un antidaļiņas kā pēc burvja mājiena izlēca no kvantu vakuuma un tūdaļ tikpat ātri pazuda. Brīnišķīgi, domās nosprieda Hanss. Ja man būtu kamera!
- Ja arī tu mums nepalīdzēsi, mani klienti tomēr dabūs to, ko vēlas. Varbūt tu nezini, bet tavam profesoram bija arī citas uzticības personas. Viņš uzskatīja, ka ir prātīgi sadalīt informāciju. Ar dažiem no šiem vecajiem kungiem mēs jau esam sazinājušies, un viņi bijuši krietni atsaucīgāki. Tā vai citādi, bet mēs dabūsim to, kas mums vajadzīgs. Tad kāpēc visu vēl vairāk sarežģīt?
Gaistošās daļiņas Hansam šķita kļuvušas lielākas. Tuvāk apskatot, tapa skaidrs, ka tās nav daļiņas, bet gan bezgala tievas stīdziņas, kas stiepjas no vienas kosmosa plīvura daļas līdz otrai. Stīgas šūpojās, bet plīvurs veidoja caurulītes, konusus un saritinājumus. Un šī smalki iestudētā deja ritēja tā, kā paredzēts, - tieši tā, kā Herr Doktor bija aprakstījis!
- Piedod, doktor Klainman, taču es sāku zaudēt pacietību. Man nepatīk to darīt, bet tu nedod man citu iespēju.
Puisis trīs reizes iespēra savam upurim pa krūškurvja kreiso pusi, taču Hanss to pat nejuta. Viņu bija ieskāvuši caurspīdīgie plīvuri. Hanss tos redzēja pavisam skaidri - kā liektas izpūsta stikla plātnes, spožas un nesaprotamas, taču pieskaroties patīkamas. Tas otrs šos plīvurus noteikti neredzēja. Kas gan bija šis cilvēks? Viņš, tur stāvot, šķita tik smieklīgs savos melnajos ādas zābakos!
- Vai tu tos neredzi? - Hanss nočukstēja. - Tie taču ir tavu acu priekšā!
Puisis nopūtās.
- Acīmredzot būs vajadzīgs pārliecinošāks pamudinājums. - Puisis izgāja gaiteni un atvēra veļas skapja durvis. - Paskatīsimies, ko varam dabūt. - Pēc brīža viņš atgriezās vannas istabā, nesdams plastmasas pudeli ar izopropila spirtu un tvaika gludekli.
- Doktor Klainman, vai jūs varētu man pateikt, kur atrodas tuvākā elektrības kontaktligzda?
Hanss aizmirsa par šo puisi. Viņš neredzēja neko citu, tikai mežģīņotos kosmosa volānus, kas viņu apņēma kā bezgala mīksta sega.
OTRĀ NODAĻA
Deivids Svifts bija neparasti labā noskaņojumā - viņi ar Jonu, viņa septiņus gadus veco dēlu, tik tikko bija pavadījuši brīnišķīgu pēcpusdienu Centrālparkā. Lai diena būtu pilnīga, Deivids Septiņdesmit otrajā ielā bija nopircis saldējumu vafeles konusiņos, un nu svelmīgajā jūnija pievakarē tēvs un dēls devās uz Deivida bijušās sievas dzīvokli. Ari Jona bija lieliskā omā, jo labajā rokā - kreisajā bija saldējums - viņš lepni vēcināja pilnīgi jaunu Super Soaker ūdenspistoli ar trim sprauslām. Iedams pa trotuāru, Jona dīki mērķēja ar moderno pistoli uz visdažādākajiem objektiem - logiem, pastkastītēm, baložu bariem -, taču Deivids par to nelikās ne zinis. Viņš pirms aiziešanas no parka bija iztukšojis pistoles rezervuāru.