Monika neatbildēja. Viņa pielika papira lapu tuvāk sejai, it kā būtu grūti izlasīt ciparus.
- Tu šo rindu esi uzrakstījis mazliet savādi.
- Ko tu ar to gribi teikt?
Monika pagrieza lapu, lai arī Deivids varētu to apskatīt.
- Cipari ir tā kā sagrupēti. Pēc katra otrā cipara ir neliela atstarpīte. Savukārt beigās atstarpes ir vienādas.
Deivids paņēma lapu rokā. Monikai taisnība - pirmie divpadsmit cipari bija sagrupēti pa divi. Apzināti viņš to nebija darījis, taču tā nu tas sanācis.
- Tiešām, - viņš izgrūda, - tas ir savādi.
- Vai Klainmans norādīja, ka cipari tā jāgrupē?
- Nē. - Deivids aizvēra acis un iztēlē ieraudzīja profesoru Klainmanu sēžam slimnīcas gultā un izrunājam pēdējos vārdus. - Viņam bija problēmas ar plaušām, tāpēc viņš runāja aizelsdamies, saucot divus ciparus katrā reizē. Un tā es šo secību iegaumēju. Pusducis ciparu pāru un četri cipari beigās.
- Bet ir taču iespējams, ka viņš speciāli tos sagrupējis? Ka Klainmans vēlējies, lai tu tos tieši šādi iegaumētu?
- Laikam jā. Bet ko tas maina?
Monika paņēma papīra lapu un nolika uz virtuves galda. Sameklējusi zīmuli, viņa ik pēc diviem cipariem ievilka svītriņu.
40/26/36/7 9/56/44/7800
- Ja ciparus sakārto šādi, tie izskatās mazāk nejauši izvēlēti, - Monika skaidroja. - Uz brīdi aizmirsti par pēdējiem četriem cipariem un paskaties uz ciparu pāriem! Pieci no sešiem ir starp divdesmit pieci un sešdesmit. Tikai septiņdesmit deviņi izkrīt no šīs kārtības. Tātad grupēšana bijusi diezgan akurāta.
Deivids skatījās uz cipariem. Viņam tie joprojām šķita nejauši izvēlēti.
- Nezinu. Drīzāk šķiet, ka tu vēlies saskatīt kādu konsekvenci un sameklēt sakarību.
Monika sarauca pieri.
- Es zinu, ko runāju, Deivid. Es ļoti daudz laika esmu pavadījusi, pētot daļiņu fizikas eksperimentu rezultātus, lai zinātu, kad redzu kādu sakarību. Kaut kāda iemesla pēc cipari ir sakopoti visai šaurās robežās.
Deivids atkal paskatījās uz cipariem - šoreiz no Monikas skatpunkta. Labi, viņš nodomāja, varētu būt, ka izvēlēti cipari zem sešdesmit. Bet vai tad tā nevar gadīties nejauši? Deividam tie šķita tikpat nejauši izvēlēti ka "Ņujorkas loto", kuru viņš laiku pa laikam uzspēlēja, lai gan izredzes laimēt bija visai vājas. Ari loterijas numuri bija zem sešdesmit, taču tikai tāpēc, ka lielākais numurs, kuru varēja izvēlēties, bija piecdesmit deviņi.
Un tad viss tapa skaidrs kā diena.
- Minūtes un sekundes, - viņš teica.
Šķita, ka Monika to nav dzirdējusi. Viņa stāvēja, noliekusies pār virtuves galdu, un pētīja ciparus.
- Tu skaties uz minūtēm un sekundēm. - Šoreiz Deivids runāja mazliet skaļāk. - Tāpēc arī cipari ir zem sešdesmit.
Monika pacēla acis.
- Ko? Tu gribi teikt, ka te norādīts laiks?
- Ne jau laiks. Tie ir telpas mērījumi. - Deivids vēlreiz paskatījās uz cipariem, un nu sakarība atplauka viņa priekšā kā zieds, kam katra no sešām ziedlapiņām ir savā vietā.
- Ģeogrāfiskās koordinātas, garums un platums. Pirmais ciparu paris ir leņķa grādi, otrais ir loka minūtes, trešais ir loka sekundes.
Monika brīdi skatījās uz Deividu, tad atkal pievērsās cipariem. Un viņas seja atplauka smaidā - vienā no brīnišķīgākajiem, kādu Deivids jebkad redzējis.
- Lieliski, doktor Svift, - viņa teica. - Uz to ir vērts iedzert!
Viņa piegāja pie klēpjdatora un sāka spiest taustiņus.
- Ierakstīšu koordinātas meklētājā. Tā uzzināsim, kas tā par vietu. - Viņa atrada programmu un ierakstīja ciparus.
- Pieņemu, ka ir četrdesmit grādi ziemeļu platuma, nevis dienvidu. Citādi mēs nonāksim kaut kur Klusajā okeānā. Tāpat pieņemšu, ka ir septiņdesmit deviņi grādi rietumu garuma, nevis austrumu.
Deivids nostājās viņai līdzās tā, lai varētu redzēt datora ekrānu. Pirmais parādījās graudains satelīta foto. Augšā bija milzīga ēka H burta veidā, bet apakšā - mazāku ēku rinda L formā un dažādas zīmes. Tās bija pārāk lielas, lai būtu mājas, taču ne tik augstas, lai būtu biroju torņi. Turklāt tās nebija izvietotas gar ielu vai maģistrāli; lielākā daļa ēku atradās gara četrstūra pagalma perifērijā, bet šo pagalmu šķērsoja gājēju celiņi. Pilsētiņa, Deivids nodomāja. Koledžas pilsētiņa.
- Kur tas ir?
- Pagaidi, es iedarbināšu ielu karti. - Monika noklikšķināja uz ikonas; pie katras ēkas un ielas parādījās norāde. - Tā ir Pitsburga. Tās ir šīs ēkas koordinātas. - Monika norādīja uz kādu vietu datora ekrānā un piemiedza acis, lai varētu izlasīt uzrakstu. - Lūk, adrese: Forbsa avēnija 5000, Ņū- vela-Saimona administratīvā ēka.
Deividam šī adrese bija pazīstama. Reiz viņš šajā ēkā jau bijis. Tas bija Kārnegī universitātes Robotikas institūts. Guptas darbavieta.
Monika nospieda vēl dažus taustiņus un sameklēja institūta majaslapu internetā. Tad viņa noklikšķināja uz lapas, kurā bija darbinieku saraksts.
- Paskaties telefona numurus, - viņa teica, pār plecu palūkojusies uz Deividu. - Visiem beigās ir četri cipari, kas sākas ar septiņi un astoņi.
- Un kāds ir Guptas numurs?
- Privātajam telefonam ir septiņi astoņi trīs divi. Bet viņš taču ir institūta direktors, vai ne?
- Jā, jau desmit gadus.
- Paskat! Direktora kabineta numurs ir septiņi astoņi nulle nulle. - Monika staroja. - Pēdējie četri cipari Klainmana ķēdē.
Monika tā priecājās par veiksmi, ka sāka vēcināt ar dūri. Savukārt Deivids vērās sarakstā klēpjdatora ekrānā.
- Kaut kas nav kārtībā, - viņš teica. - Diez vai esam pareizi sapratuši.
- Ko tu ar to gribi teikt? Viss šķiet loģiski. Ja Einšteins tiešām atklājis apvienoto teoriju, pilnīgi iespējams, ka viņš to izstāstījis arī Guptam. Klainmans lika tev doties pie Guptas, lai teorija būtu drošībā. Tas taču ir acīm redzami!
- Tur jau tā lieta! Viss ir pārāk acīm redzami. Visi zina, ka Gupta strādāja kopā ar Einšteinu. To zina gan FIB, gan teroristi, nolādēts, viena nodaļa tam veltīta ari manā grama- tā! Kādēļ lai Klainmans izdomātu tik sarežģītu kodu, ja tas bija vienīgais, ko viņš gribēja pateikt?
Monika paraustīja plecus.
- Sasodīts, man to vari nejautāt. Man nav ne jausmas, kas darījās Klainmana galvā. Varbūt tas bija labākais, ko viņš varēja izdomāt.
- Nē, neticu. Klainmans nebija muļķis. - Deivids paņēma lapu ar sešpadsmit cipariem. - Šajā rindā noteikti apslēpts kaut kas cits. Mēs kaut ko esam palaiduši garām.
- Ir tikai viens veids, kā to noskaidrot. Jāaprunājas ar Guptu.
- Zvanīt viņam nedrīkstam. Esmu pārliecināts, ka fede- rāļi jau noklausās Guptas telefonu.
Monika izslēdza un aizvēra datoru.
- Tad mums jādodas uz Pitsburgu.
Viņa ielika datoru ādas somā un tad sameklēja ceļojumu somu, kurā no virtuves skapīšiem un atvilktnēm sāka likt visdažādākos priekšmetus: bateriju lādētāju, saliekamo lietussargu, iPod atskaņotāju, paciņu SnackWell cepumus. Deivids bažīgi vēroja Monikas darbošanos.
- Tu traka esi, vai? Mēs nevaram tā vienkārši doties pie Guptas uz mājām! FIB, iespējams, to jau novēro! Varbūt jau aizveduši viņu uz Guantanamo. - Bet varbūt teroristi viņu jau nomocījuši līdz nāvei, Deivids domās piebilda. - Lai vai kā, mēs nedrīkstam Guptam pat tuvumā rādīties.