Jona mēģināja vienlaikus laizīt saldējumu un pētīt ūdens- pistoles stobru.
- Kā tā īsti darbojas? Kāpēc ūdens tik ātri beidzās?
Deivids jau divas reizes bija izskaidrojis pistoles darbības principu, taču viņam nebija iebildumu to atkārtot vēlreiz. Viņam patika šādas sarunas ar dēlu.
- Jānospiež tas sarkanais daikts, sūkņa rokturis, ja? Tādējādi ūdens no lielā rezervuāra nonāk mazajā.
- Pag, kur tad ir tas mazais?
Deivids norādīja uz udenspistoles aizmugurējo daļu.
- Šeit. Mazakaja rezervuārā ir gaiss. Kad tu iesuknē taja ūdeni, gaisam paliek mazāk vietas. Gaisa molekulas tiek saspiestas, un uz ūdeni tiek izdarīts spiediens.
- Nesaprotu. Kāpēc tās spiež uz ūdeni?
- Tāpēc, ka gaisa molekulas visu laiku kustas uz visām pusēm. Kad tu tās saspied, tās stiprāk saduras ar ūdeni.
- Vai varu aiznest pistoli uz skolu, lai parādītu un pastāstītu draugiem?
- Nu, es nezinu…
- Kāpēc ne? Tā taču ir zinātne, vai ne?
- Nedomāju, ka ir atļauts uz skolu nest ūdenspistoles. Taču tev taisniba, tā lieta izstrādāta zinātniski. Puisis, kas izgudrojis ūdenspistoli, bijis zinātnieks. Kodolinženieris, kas strādājis NASA.
Pa Kolumba avēniju garām brauca autobuss, un Jona tam sekoja, mērķēdams ar ūdenspistoli. Šķita, ka viņš zaudējis interesi par Super Soaker fiziku.
- Kāpēc tu nekļuvi par zinātnieku, tēt?
Deivids mirkli apdomājās un tad atbildēja:
- Ne jau visi var būt zinātnieki. Taču es rakstu grāmatas par zinātnes vēsturi, un ari tas ir aizraujoši. Esmu daudz uzzinājis par tādiem slaveniem cilvēkiem kā īzaks Ņūtons un Alberts Einšteins, esmu lasījis lekcijas par viņiem.
- Es gan tā negribētu. Es būšu īsts zinātnieks. Es izgudrošu kosmosa kuģi, kas piecās sekundes aizlidos uz Plūtonu.
Būtu interesanti parunāties par kosmosa kuģa lidojumu uz Plutonu, taču Deivids pēkšņi jutās neomulīgi. Viņam šķita, ka jāizskatās labākam dēla acīs.
- Pirms daudziem gadiem, kad studēju aspirantūrā, es nodarbojos ar īstu zinātni. Pētīju kosmosu.
Jona novērsās no ielas un paskatījās uz tēvu.
- Kosmosa kuģus? - viņš cerīgi iejautājās. - Kosmosa kuģus, kas vienā sekundē spēj pieveikt miljardiem jūdžu?
- Nē, es pētīju Visuma modeļus. Kāds būtu Visums, ja pastāvētu tikai divas dimensijas, nevis trīs.
- Nesaprotu. Kas ir dimensija?
- Visumam ar divām dimensijām ir garums un platums, bet nav augstuma. Kā milzīga lapa. - Deivids izstiepa rokas ar delnām uz leju, it kā nogludinot bezgalīgu lapu. - Man bija skolotājs - doktors Klainmans. Viņš ir viens no gudrākajiem zinātniekiem pasaulē. Un mēs kopa uzrakstījām darbu par divdimensiju Visumu.
- Darbu? - Šķita, ka prieks pilnīgi pametis Jonu.
- Jā, ar to nodarbojas zinātnieki. Viņi raksta darbus par saviem atklājumiem. Lai kolēģi redz, kas sasniegts.
Jona atkal pievērsās satiksmes straumei. Viņš jutās tik garlaikots, ka pat nepajautāja, ko nozīmē vārds "kolēģi".
- Paprasīšu mammai, vai drīkst aiznest un parādīt to ūdenspistoli draugiem.
Pēc minūtes viņi iegāja daudzdzīvokļu mājā, kur dzīvoja Jona ar māti. Savulaik ari Deivids tajā mita, taču pirms diviem gadiem viņi ar Karenu izšķīrās. Tagad viņam bija neliels dzīvoklītis dzīvojamo namu rajonā tuvāk Kolumbijas universitātei, kur viņš strādāja. Katru darba dienu viņš trijos izņēma Jonu no skolas un pēc četrām stundām nogādāja pie mātes. Šāda kārtība deva iespēju krietni ietaupīt uz aukles rēķina. Taču ikreiz, ieejot savas bijušās mājas foajē un pēc tam gausajā liftā, Deividam pamira sirds. Viņš jutās kā trimdinieks.
Kad viņi beidzot nonāca četrpadsmitajā stāvā, Deivids dzīvokļa durvīs ieraudzīja Karenu. Viņa vel nebija novilkusi darba drēbes - kājās melnas laiviņas, mugurā pelēks lietišķs kostīms; standarta apģērbs juristei. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, sieviete nopētīja bijušo vīru - viņai acīm redzami nepatika rugāji uz Deivida sejas, plankumainie džinsi un tenis- krekls, ko rotāja viņa iemīļotās softbola komandas nosaukums "Neuzveicamie vēsturnieki". Tad viņas skatiens pievērsās ūdenspistolei. Juzdams nelaimi, Jona iedeva ieroci Deividam un garām mātei ieslīdēja dzīvoklī.
- Gribas čurāt, - viņš uzsauca un aizskrēja uz tualeti.
Karena skatījās uz pistoli un purināja galvu. Gar kreiso
vaigu viņai šūpojās gaišo matu šķipsna. Viņa joprojām ir skaista, Deivids nodomāja, taču tas bija auksts skaistums, auksts un nepiekāpīgs. Viņa pielika roku pie sejas un atglauda šķipsnu.
- Pie velna, k6 tu iedomājies?
Deivids jau bija sagatavojies.
- Paklau, es Jonam visu paskaidroju. Nedrīkst šaut uz cilvēkiem. Mēs aizgājām uz parku un šāvām uz akmeņiem un kokiem. Bija jautri.
- Tu domā, ka automāts ir piemērota rotaļlieta septiņus gadus vecam bērnam?
- Tas nav automāts, ja? Uz kastes rakstīts: "Bērniem no septiņiem gadiem un vecākiem."
Karena piemiedza acis un saknieba lūpas. Viņa mēdza tā darīt strīda karstumā, un Deividam tas nekad nebija paticis.
- Vai tu zini, ko puikas dara ar tādām pistolēm? - viņa jautāja. - Vakar ziņās rādīja vienu sižetu. Stetenas salā puiši ūdens vietā ielēja benzīnu un uzmeistaroja ugunsmetēju. Viņi gandrīz nodedzināja visu apkārtni.
Deivids dziļi ievilka elpu. Viņš vairs nevēlējās strīdēties ar Karenu. Tieši tāpēc jau nācās šķirties - viņi visu laiku strīdējās, turklāt dēla klātbūtnē. Nebija vērts šo sarunu turpināt.
- Labi, labi, nomierinies. Vienkārši pasaki, ko man darit tālāk.
- Ņem to pistoli līdzi. Drīksti atļaut Jonam ar to spēlēties, kad pats esi klāt, taču savā mājā es to redzēt negribu.
Iekams Deivids paguva atbildēt, dzīvoklī iezvanījās telefons. Tad atskanēja Jonas balss:
- Es pacelšu!
Karena novērsa skatienu. Uz mirkli šķita, ka viņa ir gatava mesties pie telefona, taču beigās tikai pielieca galvu, lai paklausītos. Deivids prātoja, vai zvanītājs varētu būt viņas jaunais draugs. Karena bija sākusi satikties ar kādu advokātu - sirsnīgu sirmu kungu, kam ir divas bijušās sievas un daudz naudas. Deivids nebija greizsirdīgs šā vārda pierastajā nozīmē - kaisli pret Karenu viņš bija zaudējis jau sen. Taču viņš nespēja paciest domu, ka tas apburošais nejēga pamazām iedraudzējas ar Jonu.
Zēns parādījās durvīs ar radiotelefonu rokā. Viņš spēji apstājās, acīmredzot bija pamanījis abu vecāku niknās sejas. Tad pasniedza telefonu Deividam.
- Tēt, prasa tevi.
Karena sadrūma. Šķita, ka viņa jutas nodota.
- Savādi. Kāpēc tev zvana uz šejieni? Vai tad viņiem nav zināms tavs jaunais numurs?
Jona paraustīja plecus.
- Tas vīrietis teica, ka ir no policijas.
Deivids bija atlaidies taksometra aizmugurējā sēdeklī un brauca ziemeļu virzienā - uz Svētā Lūkas slimnīcu. Jau tumsa, un pārīši, kas izvēlējušies šo ceturtdienas vakaru izklaidei, pulcējās pie restorāniem un bāriem Amsterdamas avēnijā. Kamēr taksometrs lavierēja garām gausiem autobusiem un piegādes automašīnām, Deivids vērās neona izkārtnēs virs restorāniem, kurās mirdzēja liesmojoši oranži burti.
Viņam uzbrukts, bija teicis policists. Profesoram Klainma- nam uzbrukts viņa dzīvoklī Simt divdesmit septītajā ielā. Viņš smagā stāvoklī ievietots Svētā Lūkas slimnīcas intensīvās terapijas palātā. Un lūdzis, lai ataicina Deividu Sviftu. Telefona numuru nočukstējis ātrās palīdzības mediķim.