Выбрать главу

-     Labāk ejiet! Viņam, iespējams, vairs nav daudz atlicis.

Deivids palocīja galvu un iegāja palātā. Kad viņš piegāja

pie gultas, abas medicīnas māsas atkāpās un pievērsās sirds monitoram.

Vispirms Deivids pamanīja apsējus, biezu marles kārtu, kas piestiprināta Klainmana sejas labajai pusei, un asinīm pie­sūkušās saites, kas klāja profesora krūtis. Nosaitēts bija teju viss Klainmana ķermenis, taču plašos savainojumus apslēpt nebija iespējams. Zem vecā vīra sirmajiem matiem Deivids ieraudzīja sakaltušu asiņu traipus, bet uz abiem pleciem - violetus pirkstu nospiedumus. Taču pati briesmīgākā bija zilganā ādas krāsa. Deivids pietiekami labi pārzināja fiziolo­ģiju, lai saprastu, ko tas nozīmē - Klainmana sirds vairs ne­spēja normāli suknēt ar skābekli bagātinātās asinis no plaušām uz pārējām ķermeņa daļam. Mediķi viņam uzlikuši skābekļa masku un novietojuši pacientu sēdus stāvoklī, lai šķidrums no plaušām atplūstu, taču šie pasākumi neko daudz nedeva. Skatīdamies uz profesoru Klainmanu, Deivids juta, kā kaklā sakāpj rūgts kamols. Vecais vīrs jau tagad atgādināja līķi.

Taču pēc dažām sekundēm līķis sāka kustēties. Klainmans atvēra acis un lēni pielika kreiso roku pie sejas. Savilcis pirk­stus, viņš uzsita pa plastikāta masku, kas klāja muti un de­gunu. Deivids paliecās tuvāk gultai.

-     Doktor Klainman? Tas esmu es, Deivids. Vai jūs mani dzirdat?

Profesora miglainās, ūdeņainās acis vērās Deividā. Klain­mans atkal uzsita pa skābekļa masku un tad ieķērās vinila gaisa balonā, kas karājās zemāk un darbojās kā trešā plauša. Mirkli neveikli grābstījies, viņš beidzot satvēra balonu un sāka to raustīt.

Deivids sāka uztraukties.

-     Vai kaut kas noticis? Vai gaisa pieplūde pārtrūkusi?

Klainmans vēl spēcīgāk parāva balonu. Cauri maskai bija

redzams, kā kustas viņa lūpas. Deivids paliecās vēl tuvāk.

-    Kas noticis? Kas noticis?

Vecais vīrs papurināja galvu. Pieri klāja sviedru lāses.

-    Vai tad tu neredzi? - viņš čukstēja maskā. - Vai tad tu neredzi?

-     Ko es neredzu?

Klainmans atlaida balonu, izstiepa roku gaisā un lēni to grozīja, it kā izrādītu godalgu.

-    Tik skaisti, - viņš nočukstēja.

Deivids dzirdēja, kā gārdz profesora krūtis. Plaušās at­kal ieplūda šķidrums.

-    Vai jūs saprotat, kur atrodaties, profesor? Jūs esat slim­nīcā.

Klainmans kā apbrīnodams turpināja skatīties uz savu roku vai, pareizāk sakot, uz tukšumu savā plaukstā.

-    Jā, jā, - viņš nočērkstēja.

-    Jums kāds uzbruka jūsu dzīvokli. Policija grib zināt, vai jūs kaut ko atceraties.

Vecais vīrs noklepojās, un maskā izsprāga iesārtas siekalas. Taču viņa acis šķita kā piekaltas neredzamajai godalgai rokā.

-    Viņam bija taisnība. Meirt Gott, viņam bija taisnība!

Deivids iekoda lūpā. Tagad viņš neapšaubāmi saprata, ka

Klainmans mirst, jo kaut ko līdzīgu bija redzējis arī agrāk. Pirms desmit gadiem viņš bija stāvējis pie sava tēva gultas slimnīcā un noskatījies, kā tas mirst no aknu vēža. Deivida tēvs Džons Svifts bija autobusa šoferis un izbijis bokseris, kas pametis ģimeni un nodzēries līdz nāvei. Beigu beigās viņš vairs nepazina pat paša dēlu. Viņš tikai svaidījās gultā un atkārtoja savulaik populāru pussmagā svara bokseru vār­dus - šie vīri pirms trīsdesmit gadiem biju viņu situši kā pe­lavu maisu.

Deivids saņēma Klainmana roku. Tā bija ļengana un ļoti auksta.

-     Profesor, lūdzu, uzklausiet! Tas ir ļoti svarīgi.

Vecais vīrs paskatījās uz savu bijušo studentu. Šķita, ka šajā ķermeni dzīvas palikušas tikai acis.

-     Visi domāja… ka viņš kļūdījies. Taču viņam bija taisnī­ba. Viņam bija taisnība! - Klainmans runāja aprauti, starp frāzēm sekli ieelpojot. - Taču viņš neuzdrošinājās… to pub­licēt. Herr Doktor saprata… briesmas. Vēl ļaunākas… nekā bumba. Pasauļu… sagrāvējs.

Deivids vērās vecajā vīrā. Herr Doktor? Pasauļu sagrāvējs? Viņš vēl ciešāk satvēra Klainmana roku.

-     Mēģiniet palikt pie samaņas, labi? Jums jaizstāsta par cilvēku, kas jūs tā sakropļojis. Vai jūs atceraties, kā viņš iz­skatījās?

Profesora seja sasvīdusi spīdēja.

-     Tāpēc arī… bija atnācis shtarker. Tāpēc arī… viņš mani spīdzināja.

-    Spīdzināja? - Deividu pārņēma nelabums.

-     Jā, jā. Viņš gribēja… lai es to uzrakstu. Taču es nerak­stīju. Es nerakstīju!

-     Ko jūs nerakstījāt? Ko viņš gribēja?

Klainmans maskā pasmaidīja.

-    Einheitliche Feldtheorie, - viņš nočukstēja. - Herr Doktor… pēdējā viņa dāvana.

Deivids jutās apmulsis. Visvieglāk bija pieņemt, ka pro­fesors redz halucinācijas. Uzbrukumā gūtās traumas atsau- kušas atmiņā pusgadsimtu senus notikumus - tolaik Hanss Klainmans bija jaunākais fiziķis Padziļināto pētījumu insti­tūtā Prinstonā un kļuva par leģendārā, taču jau sasirgušā Al­berta Einšteina asistentu. Deivids par to bija rakstījis savā grāmatā - nebeidzamas aprēķinu rindas uz tāfeles Einštei­na kabinetā; ilgi, taču veltīgi pētījumi, meklējot lauka vienā­dojumu, kas aptvertu gan gravitāciju, gan elektromagnē­tismu. Nebija nekāds brīnums, ka Klainmans pirmsnāves agonijā atcerējās šīs tālās dienas. Taču vecais vīrs nemaz ne­šķita ārprāta lēkmes pārņemts. Krūtis cilājās, viņš ārkārtīgi svīda, taču seja bija rāma.

-      nedod, Deivid, - viņš gārdza. - Piedod, ka nekad… neesmu tev par to stāstījis. Herr Doktor saprata… briesmas. Taču viņš neuzdrošinājās… neuzdrošinājās… - Klainmans at­kal sāka klepot, un vecā vira ķermenis nodrebēja. - Viņš ne­spēja sadedzināt… savas piezīmju klades, ši teorija… bija pā­rāk skaista. - Klainmanu pārņēma vēl viena neganta klepus lēkme, un tad profesors saļima.

Viena medicīnas māsa piesteidzās Klainmana gultas otrā pusē. Satvērusi profesoru aiz savainotajiem pleciem, viņa at­kal nolika viņu sēdus. Deivids, joprojām turēdams Klainma­na roku, ieraudzīja, ka skābekļa maska ir pilna ar sārtām sie­kalām.

Medicīnas māsa steigšus noņēma masku un to iztīrīja. Kad viņa mēģināja to atkal uzlikt, Klainmans papurināja gal­vu. Viņa satvēra veco vīru aiz pakauša, lai noturētu nekus­tīgi, taču profesors ar brīvo roku atgrūda masku.

-     Nē! - viņš čērkstoša balsī iesaucās. - Pietiek! Izbeidziet!

Medicīnas māsa skatījās uz pacientu, tad pievērsās savai

kolēģei, kas joprojām skatījās sirds monitorā.

-     Pasauc ārstu! - viņa pavēlēja. - Nepieciešama intubā- cija.

Klainmans atslīga pret Deividu, kas apskāva veco vīru, lai tas nenogāztos. Tagad burbuļošana krūtis šķita skaļāka, bet acis mežonīgi šaudījās uz visām pusēm.

-     Es mirstu, - viņš gārdza. - Vairs nav daudz… laika.

Deividam sāka sūrstēt acis.

-    Būs labi, profesor. Ar jums viss būs…

Klainmans pacēla roku un sagrāba Deivida krekla ap­kakli.

-        Uzklausi… Deivid. Tev jābūt… uzmanīgam. Tavs darbs… atceries? Tas, kuru mēs izstrādājām… kopā. Atce­ries?

Deivids tikai pēc mirkļa saprata, par ko profesors runā.

-     Jūs domājat aspirantūrā? "Vispārējā relativitāte divdi- mensiju telplaikā"? To darbu?

Profesors pamāja.

-     Jā, jā… tu biji tuvu… ļoti tuvu… patiesībai. Kad manis vairs nebūs… viņi var sākt vajāt tevi.

Deivids juta nepatīkamu kņudināšanu vēderā.

-    Par ko jūs runājat?

Klainmans vēl ciešāk satvēra Deivida apkakli.