- Man ir… atslēga. Herr Doktor… man iedeva… šo dāvanu. Un nu es to nododu… tev. Noglabā to… drošā vietā. Nepieļauj… ka viņi tiek klāt. Saprati? Neviens lai netiek klāt!
- Atslēga? Kāda…
- Nav laika… nav laika! Vienkārši klausies! - Ar pārsteidzošu spēku Klainmans pavilka Deividu tuvāk. Tagad vecā vira lūpas skāra viņa ausi. - Atceries… ciparus. Četri, nulle… divi, seši… trīs, seši… septiņi, deviņi… pieci, seši… četri, četri… septiņi, astoņi, nulle, nulle. - Izrunājis pēdējo vārdu, profesors atlaida Deivida apkakli un atkrita pret viņa krūtīm. - Tagad atkarto… visu pēc kārtas.
Apmulsis Deivids tomēr darīja, kā likts. Viņš paliecās tuvāk Klainmana ausij un atkārtoja visus ciparus pēc kārtas. Viņš nekad nav bijis izcils kvantu fizikas vienādojumos, taču apveltīts ar spēju atcerēties garas ciparu rindas. Kad Deivids pabeidza, vecais vīrs palocīja galvu.
- Labs zēns, - viņš nočukstēja Deivida kreklā. - Labs zēns.
Medicīnas māsa stāvēja pie neatliekamās palīdzības iekārtas un gatavojās intubācijai. Deivids noskatījās, kā viņa paņem sudrabotu, izkaptij līdzīgu instrumentu un garu plastikāta caurulīti ar melnām svītriņām visā tās garumā. To viņi grasās iebāzt profesoram rīklē, Deivids domās nosprieda.
Un tad viņš sajuta uz vēdera kaut ko siltu. Paskatījies lejup, viņš ieraudzīja, ka no Klainmana mutes pāri zodam plūst viskoza sārta šķidruma urdziņa. Vecā vīra acis bija ciet, viņa krūtis vairs neburbuļoja.
Kad beidzot ieradās intensīvās terapijas nodaļas ārsts, viņš izdzina Deividu ārā no "Traumu centra" un izsauca papildspēkus. Drīz vien ap gultu sastājās pusducis ārstu un medicīnas māsu, kas centās atdzīvināt profesoru. Taču Deivids zināja, ka tas ir bezcerīgi. Hanss Klainmans bija miris.
Rodrigess un abi patruļnieki notvēra Deividu, tiklīdz viņš bija iznācis no palātas. Detektīvs, joprojām turēdams rokā ūdenspistoli, veltīja viņam līdzjūtīgu skatienu. Un pasniedza rotaļlietu.
- Kā veicās, Svifta kungs? Vai viņš kaut ko pastāstīja?
Deivids papurināja galvu.
- Piedodiet. Viņš bridi pa brīdim krita bezsamaņā. Neko prātīgu uzzināt neizdevās.
- Bet kaut ko taču viņš teica? Vai tā bija laupīšana?
- Nē. Viņš teica, ka ticis spīdzināts.
- Spīdzināts? Kāpēc?
Iekams Deivids paguva atbildēt, gaiteņa galā atskanēja sauciens:
- Ei! Palieciet, kur esat!
Tas bija garš, pelēkā uzvalkā ģērbies sārtvaidzis ar resnu kaklu un īsi apcirptiem matiem. Līdzās viņam turējās vēl divi bijušie armijnieki, kas daudz neatšķīrās no sava priekšnieka. Visi trīs mundrā soli tuvojās. Pienācis klāt, vidējais vīrs no žaketes kabatas izņēma savu apliecību un novēcināja žetonu.
- Aģents Holijs, FIB, - viņš paziņoja. - Vai jūs izmeklējat Klainmana lietu?
Resnais seržants un jauniņais patruļnieks pakāpās uz priekšu, lai nostātos plecu pie pleca ar Rodrigesu. Viņi kolektīvi pasmīnēja.
- Jā, mēs, - Rodrigess atbildēja.
Aģents Holijs pamāja ar roku vienam no saviem līdzbiedriem, un tas devās uz "Traumu centru". Tad Holijs atkal iebāza roku žaketes kabatā un izņēma salocītu vēstuli.
- Tagad lietu pārņemam mēs, - viņš pavēstīja, pasniegdams papīra lapu Rodrigesam. - Te ir Savienoto Valstu prokurora izdota sankcija.
Rodrigess atlocīja vēstuli. Lasot viņa skatiens kļuva arvien drūmāks.
- Kādas muļķības! Šī nav jūsu jurisdikcija.
Holija sejā nebija jaušamas nekādas emocijas.
- Ja vēlaties, varat sūdzēties Savienoto Valstu prokuroram.
Deivids nopētīja aģentu Holiju, kurš nemitīgi grozīja galvu, lai pārskatītu visu gaiteni. Spriežot pēc akcenta, viņš noteikti nebija ņujorkietis. Drīzāk izklausījās pēc Oklahomas fermera dēla, kas izrunu uzlabojis jūras spēkos. Deivids prātoja, kāpēc šis nopietnais FIB virs tā interesējas par pensionēta fiziķa slepkavību. Atkal vēderā bija jūtama nepatīkamā kņudināšana.
It kā uzminējis Deivida noskaņojumu, aģents Holijs norādīja uz viņu.
- Kas ir šis cilvēks? - viņš jautāja Rodrigesam. - Ko viņš šeit dara?
Detektīvs paraustīja plecus.
- Viņu ataicināt lūdza Klainmans. Viņu sauc Deivids Svifts. Viņi tikko beidza runāt, un viņš…
- Nolādēts! Jūs pieļāvāt, ka viņš runā ar Klainmanu?
Deivids sarauca pieri. Šis aģents bija īsts preteklis.
- Es centos palīdzēt, - Deivids sacīja. - Ja jūs kaut uz mirkli aizvērtos, detektīvs jums visu paskaidrotu.
Holijs spēji pievērsās Rodrigesam. Viņš piemiedza acis un spēra soli tuvāk Deividam.
- Jūs esat fiziķis, Svifta kungs?
Aģents šķita draudīgs, taču Deivids centās runāt mierīgi.
- Nē, esmu vēsturnieks. Un doktors Svifts, ja jūs neiebilstu.
Kamēr Holijs cieši nopētīja Deividu, atgriezās aģents, kurš bija iegājis "Traumu centrā". Viņš piegāja pie Holija un kaut ko iečukstēja tam ausī. Uz bridi Holijs saknieba lūpas un saviebās. Tad viņš atguvās.
- Klainmans ir miris, Svifta kungs. Un tas nozīmē, ka jūs brauksiet mums Ildzi.
Deivids gandrīz iesmējās.
- Jums līdzi? Nedomāju vis!
Deivids vēl nebija izrunājis šos vārdus, kad trešais FIB aģents paslīdēja viņam garām, atlieca rokas aiz muguras un uzlika rokudzelžus. Ūdenspistole nokrita zemē.
- Sasodīts, ko jūs darāt? - Deivids iesaucās. - Vai esmu arestēts?
Holijs neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Viņš sagrāba Deivida roku tieši virs elkoņa un pagrieza viņu iešanai. Aģents, kas bija uzlicis rokudzelžus, pacēla ūdenspistoli un turēja izstiepta rokā, it kā tas būtu īsts ierocis. Tad visi trīs FIB aģenti aizveda Deividu prom pa gaiteni un steidzināja garām apmulsušajiem ārstiem un medicīnas māsām. Deivids pār plecu paskatījās uz detektīvu un abiem patruļniekiem, taču policisti vienkārši stāvēja un nolūkojās notiekošajā.
Viens aģents pasteidzās uz priekšu un atvēra durvis uz kāpņu telpu. Deivids bija pārāk nobijies, lai protestētu. Kāpdams lejup uz rezerves izeju, Deivids atcerējās, ko pirms dažām minūtēm bija teicis profesors Klainmans. Tā bija daļa no slavenā citāta, ko mēdzis lietot Dž. Roberts Openheimers - izcilais fiziķis, kas savulaik strādājis kopā ar Einšteinu. Šie vārdi iešāvušies Openheimeram prātā tūdaļ pēc pirmā atombumbas izmēģinājumā.
Es esmu Nāve, lielais pasauļu sagrāvējs.[6]
TREŠĀ NODAĻA
Semjons sēdēja savā mersedesā vadītāja sēdeklī un mobilajā telefonā spēlēja tetri, ar vienu aci turpinādams novērot ieeju Svētā Lūkas slimnīcā. Tetris šādās situācijās bija pati labākā spēle. Tā ļāva kavēt laiku, bet nenovērsa domas. Spiezdams mobilā telefona taustiņus, Semjons viegli manevrēja klucīšus vajadzīgajās vietās, taču vienlaikus vēroja mašīnas un taksometrus, kas apstājās pie slimnīcas durvīm. Mierīgs, taču uzmanīgs, viņš sāka pētīt transporta līdzekļus Amsterdamas avēnijā, it kā tie būtu milzīgi tetra klucīši - kvadrāti, T un L burti un zigzagi, kas straumē virzās pa krēslā grimstošo ielu.
Viss atkarīgs no spējas mainīties, Semjons prātoja. Neatkarīgi no spēles, kurai esi nodevies, tev jāizstrādā sava stratēģija. I'askat tik, kas šovakar notika ar Hansu Klainmanu! Sākumā darbiņš bija šķitis vienkāršs, taču Klainmans atslēdzās, iekams Semjons paguva izvilināt no viņa kaut ko noderīgu. Un tad - it kā ar to vēl nepietiktu - pie profesora mājas apstājās pāris patruļmašīnu. Semjons jutās pārsteigts, taču panikā nekrita - viņš vienkārši pielāgoja savu stratēģiju jaunajiem apstākļiem. Vispirms viņš pa ugunsdzēsēju kāpnēm nonāca uz jumta un tad nolēca uz kaimiņos esošās noliktavas jumta. Tad iekāpa savā mersedesā un sekoja neatliekamās palīdzības automašīnai, kas Klainmanu veda uz Svētā Lūkas slimnīcu. Viņam jau bija gatavs jauns plāns - nogaidīt, kamēr policisti aiziet no intensīvās terapijas nodaļas, un tad, ja Klainmans vēl ir dzīvs, vēlreiz mēģināt izdibināt Einheitliche Feldtheorie atslēgu.