Monika norādīja uz ēku.
- Tā ir viena no ieejām tunelī. F-divi ieejas punkts.
- Nolādēts, - Deivids sodījās. - Vārti, iespējams, aizslēgti. Kā, pie velna, mēs iekļūsim iekšā?
- Ar ugunsdzēsēju cirvjiem, - Monika atbildēja. - Tie ir pie katras ieejas - gadījumam, ja tunelī sākas avārija. Atceros to kopš pēdējās reizes, kad šeit piedalījos eksperimentā.
- Un vadības paneļus staru pārtraukšanai tu arī atceries?
- Manuālie slēdži ir tunelī, taču Gupta tos, iespējams, atvienojis. Varu derēt, ka tas bija pirmais, ko viņš izdarīja.
Aizskrējuši līdz izdedžu betona bloku ēkai, viņi ātri vien uzmeklēja ugunsdrošības skapīti - tas atradās pie ārējās sienas. Monika izņēma cirvi un devās pie ieejas ēkā. Caur ķēžu vārtiem Deivids saskatīja kāpnes, kas veda tunelī. Viņš satvēra Monikas elkoni.
- Pagaidi! Kā tu izslēgsi paātrinātāju, ja slēdži atvienoti?
Monika pacēla cirvi.
- Ar šo te. Pietiks ar vienu pamatīgu sitienu pa staru cauruli.
- Bet, ja stars jau plūst, protoni izsmidzināsies pa visām malām! Tu dabūsi radiācijas lietu!
Viņa drūmi palocīja galvu.
- Tāpēc tev jāpaliek šeit un jāsargā ieeja. Nebūtu prātīgi uzcepties abiem.
Deivids vēl ciešāk satvēra Monikas elkoni.
- Ļauj man! Iekšā iešu es.
Viņa sarauca pieri un paskatījās tā, it kā Deivids tikko butu pateicis kādu muļķību.
- Tas nu gan ir smieklīgi! Tev ir bērns, ģimene. Man neviena nav. Rēķins skaidrs. - Viņa izrāva elkoni no Deivida rokas un nostājās vārtu priekšā.
- Nē, pagaidi! Varbūt mēs varam…
Monika pacēla cirvi virs galvas un jau gatavojās pārcirst vārtu slēdzeni, kad viņu ķēra lode. Deivids dzirdēja šāvienu un ieraudzīja, ka viņai mazliet virs vidukļa sāk sūkties asinis. Viņa izdvesa pārsteiguma pilnu "oho" un nometa cirvi. Deivids satvēra viņu aiz pleciem un veikli aizvilka aiz ēkas stūra.
- Jēzus! - viņš kliedza. - Monika!
Viņa sāpēs saviebās un ieķērās Deivida rokās. Viņš noguldīja sievieti un pacēla viņas kreklu. Lode bija trāpījusi vēdera kreisajā pusē, bet tās izeja bija redzama labajā. No abām brūcēm plūda asinis.
- Sasodīts! - viņa izdvesa. - Kas notika?
Deivids paskatījās ap stūri. Aptuveni piecdesmit jardu attālumā viņš pamanīja pāri Guptas studentu, kas stāvēja, piespiedušies citam ēkas stūrim. Lai gan abiem bija mašīnpistoles, studenti vienkārši stāvēja kā sastinguši - acīmredzot šokēti pēc pirmajām ugunskristībām. Viens no viņiem runāja pa rāciju.
Deivids atkal pievērsās Monikai.
- Viņi ir divi, taču pārējie tuvojas, - viņš čukstēja. Notupies līdzās, viņš vienu roku paslidināja Monikai zem muguras, bet otru zem ceļiem. - Es tevi aiznesīšu prom no šejienes. - Kad Deivids mēģināja Moniku pacelt, viņa iekliedzās. Asinis no brūces sāka plūst vēl straujāk.
- Liec mani zemē, liec mani zemē! - viņa vaidēja. - Tev tas jāizdara pašam. Pusjūdzi uz dienvidiem ir vēl viena ieeja.
- Es nevaru…
- Nav laika strīdēties. Ņem cirvi un ej!
Semjons ieslēdza profesoru Guptu Sadursmju ēkas pieliekamajā. Ticis prom no vadības telpas, viņš mierīgi, nevienam nezinot, varētu nogalināt veco viru, taču nolēma, ka būs labāk, ja profesors piedzīvos eksperimenta rezultātu.
Izgājis no Sadursmju ēkas, Semjons pa rāciju saņēma ziņojumu no studentiem, kas patrulēja pie staru tuneļa. Pēc trim minūtēm Semjons jau stāvēja pie F-divi ieejas. Studenti atradās aptuveni desmit metru attālumā no Reinoldsas un nervozi mērķēja uz viņu ar automātiem, lai gan sieviete acīmredzot nebija spējīga pretoties. Viņa gulēja uz muguras asiņu peļķē, taču joprojām bija dzīva.
- Viņa bija viena? - Semjons jautāja. - Vai redzējāt vēl kādu?
Tuklais students papurināja galvu, savukārt tievais nešķita pārliecināts. Viņš noslaucīja sviedrus no pieres un pagrūda brilles augstāk uz deguna.
- Kad Gerijs izšāva, man liekas, sievieti kads aizvilka aiz stūra. Taču es to cilvēku neredzēju.
Semjons piegāja klāt tuvredzīgajam nejēgam.
- Uz kurieni viņš aizskrēja?
- Nezinu, es neredzēju. Es tūdaļ sazinājos ar jums pa radio, un pa to laiku…
Nospiedis gaili, Semjons apklusināja šo idiotu. Tad pagriezās uz papēža un izrēķinājās ari ar resno. Šie studenti nekam nederēja. Tātad Svifts ticis brīvībā - iespējams, skrēja uz ieeju tunelī. Taču Semjonam nebija ne jausmas, uz kuru četru jūdžu garā apļa punktu tas devies. Neganti nikns, viņš uzkāpa mirušajam studentam un sadragāja viņa brilles.
Tad ievaidējās ievainotā sieviete. Tas bija aizsmacis, aizlauzts: "Deivi-i-i-d!" Acis bija ciet, taču viņa joprojām bija pie samaņas. Iespējams, Semjons nodomāja, viņa zina, kur meklēt Sviftu.
Viņš izņēma no maksts savu dunci. Lai sāpes būtu briesmīgākas, vislabāk sākt ar pirkstiem.
Karena nespēja noticēt tādai veiksmei. Kopā ar Jonu skriedama pa ceļu, ko bija norādījis Deivids, viņa ieraudzīja tuvojamies trīs ugunsdzēsēju mašīnas un sarkanbaltu džipu. Ugunsdzēsēji, sirēnām kaucot, pabrauca garām, bet džips apstājās. Tam uz šofera puses durvīm bija uzraksts "Fermi laboratorijas ugunsdzēsības priekšnieks". Pa logu izliecās vīrs ar patīkamu apaļu seju un noslieci uz plikgalvainību.
- Kā varu jums palīdzēt, kundze?
Karena centās atgūt elpu.
- Ugunsgrēks! Staru tunelī! Jāatslēdz strava!
Ugunsdzēsēju priekšnieks nesatricināmi pasmaidīja.
- Nu, nu, lēnāk! Mēs saņēmām ziņojumu, ka neitrīno detektorā aktivizēta ugunsdzēšanas sistēma. Tāpēc nosūtīju turp mašīnas.
- Nē, nē, tas ugunsgrēks jau likvidēts. Jums jādodas uz staru tuneli! Un jāatslēdz strāva, iekams viss nav uzgājis gaisā!
Priekšnieka smaids noplaka. Viņš cieši nopētīja Karenu un Jonu, kas joprojām raudāja.
- Piedodiet, kundze, vai jums ir Fermi laboratorijas apmeklētāja caurlaide?
- Nē! Mūs šurp atveda ar mašīnu.
- Baidos, ka bez caurlaides jūs nedrīkstat atrasties laboratorijas teritorijā. Jums jā…
- Jēziņ! Objektu pārņēmuši teroristi, bet jūs uztraucaties par kaut kādu caurlaidi!
Smaids pazuda pavisam. Priekšnieks nobrauca džipu malā un atvēra durvis.
- Jūs pārkāpjat likumu, kundze. Domāju, ka jums labāk…
Karena sagrāba Jonu aiz rokas un metās prom pa ceļu.
Deivids izskrēja cauri ozolu alejai, kas, jožot gar staru tuneļa gredzenu, nodrošināja aizsegu. Viņš neatskatījās uz to vietu, kur bija atstājis Moniku. Viņš bija noskrējis jau pusjūdzi, tātad, visticamāk, vairs nevarēja redzēt ievainoto, taču joprojām baidījās paskatīties pār plecu. Jāizmet no galvas viss, izņemot staru tuneli.
Turēdams rokā cirvi, viņš skrēja uz E-nulle ieeju - uz izdedžu bloku ēku, kas līdzinājās tai, pie kuras viņš tikko bija stāvējis. Līdzās ēkai bija novietots masīvs elektromobilis. Iespējams, to izmanto, lai pārvadātu tehniskos darbiniekus vai aprīkojumu no vienas ieejas līdz otrai, taču šorīt neviens vēl nestrādāja. Bija dzirdama tikai putnu čivināšana un klusa dūkšana, kas skanēja no kāpnēm, kuras veda uz staru tuneli.
Deivids aši nopētīja vārtus kāpņu galā. Tiem priekša aizlikta ķēde un slēdzene, taču ķēde bija lēta un neizturīga. Deivids ciešāk sagrāba cirvja kātu - kā beisbola nūju - un pāris reižu pavēcināja. Tad viņš atvēzējās un trieca asmeni pret ķēdes posmiem. Sitiens bija spēcīgs, un viņš gandrīz izlaida cirvi no rokām, taču ķēde bija pušu.