Detektors atgādināja gigantisku riteni - vairāk nekā desmit metrus augstu un ar staru cauruli vietā, kur vajadzētu būs asij. Protoni un antiprotoni sadursies riteņa centrā - punktā, ko ieskauj koncentriski instrumentu gredzeni: plūsmas kambari, kalorimetri, daļiņu skaitītāji. Parasti šie instrumenti sekoja dažādu kvarku, mezonu un fotonu trajektorijām - šīs daļiņas tika izgrūstas sadursmēs. Taču šodien no riteņa centra neizplūdīs neviena daļiņa. Sadursmes radīs caurumu mūsu Visumā, lai sterilie neitrīno varētu nonākt papildu dimensijās, un to klātbūtni nevarēs noteikt neviens aparāts uz šīs planētas - līdz brīdim, kad tās gaudodamas atkal nonāks mūsu telplaikā. Gupta bija dzirdējis, kādas koordinātas Semjons nosauc studentiem, tāpēc varēja noteikt atgriešanās punktu. Aptuveni tūkstoš kilometru uz austrumiem. Kaut kur Austrumu krastā.
Profesors pielieca galvu un blenza gridā. Tā bija viņa vaina. Viņš nebija gribējis kādam nodarīt pāri. Protams, viņš jau no paša sākuma bija zinājis, ka šo to vajadzēs ziedot. Sapratis, ka Semjonam nāksies izdarīt spiedienu uz Klainma- nu, Bušē un Makdonaldu, lai izdabūtu no viņiem Einheitliche Feldtheorie. No tā nevarēja izvairīties. Taču, tiklīdz vienādojumi bija viņa rokās, Gupta vēlējās iztikt bez vardarbības, kas aptumšotu apvienotās teorijas demonstrāciju. Bet profesors nejutās vainīgs, ka viņa pavēles netiek pienācīgi izpildītas. Vainojama cilvēku perversitāte. Krievu algotnis viņu visu laiku maldinājis.
Sēdēdams tumsā, Gupta saklausīja citu troksni - attālu bungošanu. Tā bija RF sistēma, kas ģenerēja oscilējošu radio frekvenču lauku, lai paatrinātu protonus un antiproto- nus. Ikreiz, kad daļiņas virzījās pa gredzenu - piecdesmit tūkstošus reižu sekundē -, RF lauks lika tām paātrināties. Apmēram divās minūtēs protonu un antiprotonu kopas sasniegs enerģijas maksimumu, un tad superjutīgie magnēti tās satuvinās. Profesors pacēla galvu un ieklausījās. Telplaika pārraušanas troksni viņš, iespējams, nedzirdēs, taču drīz vien zinās, vai eksperiments izdevies.
Deivids gulēja uz staru tuneļa grīdas. Semjons stāvēja līdzās, ar kāju uzkāpis viņa krūtīm, tāpēc bija grūti elpot un piecelties. Mokoties ar reiboni un cīnoties pēc elpas, Deivids satvēra plikgalvja ādas zābaku un centās nocelt no sava krūškurvja, taču algotnis tikai stiprāk piespieda ar papēdi. Vienlaikus viņš ar savu mašīnpistoli nomērķēja Deividam pierē, taču neizskatījās, ka gatavojas šaut. Varbūt baidījās, ka rikošetā lode ietrieksies staru caurulē. Bet varbūt gluži vienkārši ļauni tīksminājās. Kad Semjons iespieda zābaka papēdi Deivida krūšu kaulā, superjutlgo magnētu dūkoņa kļuva skaļāka un tuneļa grīda sāka vibrēt.
- Dzirdi? - Semjons noprasīja, un viņa sviedriem noplūdušajā sejā parādījās plats smaids. - Pēdējais paātrinājums. Palikušas divas minūtes.
Deivids locījās, svaidījās un ar dūrēm sita pa Semjona kāju, taču nelietis šķita neizkustināms no vietas. Viņš atgādināja cilvēku, kam patīk mocīt savus upurus. Pēc brīža Deivids sāka zaudēt spēku. Galva pulsēja, no brūcēm sejā plūda asinis. Viņš kliedza sāpēs un izmisumā. Tā bija viņa vaina - no sākuma līdz pašām beigām. Viņš bija iedomājies, ka varēs bez problēmām iepazīties ar Visa Esošā teoriju, bet nu tika sodīts par šo grēku, par mēģinājumu izzināt Dieva prātu.
Semjons palocīja galvu.
- Sāp, vai ne? Bet pagājušas tikai dažas sekundes. Iedomājies, kā būtu, ja nāktos ciest visu mūžu!
Par spīti spiedienam uz krūtīm, Deivids centās ievilkt elpu. Lai arī bezcerīgi, viņš tomēr nolēma cinities.
- Nelietis! - viņš izgrūda. - Pretīgais nelietis!
Algotnis ieķiķinājās.
- Tev neizdosies sabojat manu garastāvokli, doktor Svift. Pirmo reizi piecu gadu laikā es jūtos laimīgs. Esmu izdarījis to, ko būtu gribējuši mani bērni. - Semjons pār plecu paskatījās uz staru cauruli. - Jā, viņi to būtu gribējuši.
Deivids papurināja galvu.
- Tu esi jucis!
- Varbūt, varbūt. - Viņš pavēra muti un neķītri izbāza mēli. - Taču es to izdarīju! Kā Samsons un filistieši. Es sagāzīšu viņu māju pīlārus, un tās uzkritis viņiem uz galvas.
Brīvo roku Semjons savilka dūrē. Uz bridi viņš aizgriezās no Deivida un paskatījās uz tuneļa sienu.
- Neviens nesmiesies pie mana kapa, - viņš čukstēja.
- Nebūs ne smieklu, ne nožēlas. Nekā, izņemot… - Viņa balss izplēnēja. Dažas reizes samirkšķinājis acis, viņš saspieda virsdeguni. Tad, atguvis domu gājienu, Semjons atkal pievērsās Deividam un iespieda papēdi viņam krūtīs. - Nekā, izņemot klusumu. Pārējais ir klusums.
Deivids juta grūdienu krūtis, taču tas nebija uzbrucēja zābaks. Viņš cieši vērās algotņa sejā. Tā šķita miegaina. Mute atslāba, acu plakstiņi pagurumā vērās ciet. Tad Deivids paskatījās uz hēlija cauruli, ko bija mēģinājis pāršķelt. Caurules posms pie abiem melnajiem burtiem joprojām bija neskarts, taču dažas pēdas tālāk ta bija saliekusies. Izskatījās, ka savienojumā radusies neliela sūce - ne tik liela, lai pārkarsētu magnētus, taču pietiekama, lai tunelī samazinātos skābekļa daudzums. Tā kā hēlijs bija otrs vieglākais elements, tas vispirms nonāca tuneļa augšdaļā, nevis pie grīdas.
Semjons atkal samirkšķināja acis.
- Ko tu dari? Uz ko tu skaties? - Viņš izstiepa labo roku, un mašīnpistole atradās pēdas attālumā no Deivida pieres.
- Vajadzētu tevi nošaut! Aizsūtīt uz elli!
Algotnis sāka strauji elpot. Viens no skābekļa nepietiekamības simptomiem. Nākamais bija koordinācijas trūkums. Deivids kā padodamies pacēla rokas. Varbūt visas cerības vēl nebija zaudētas.
- Nē, nešauj! - viņš iesaucās. - Lūdzu, nevajag!
Semjons saknieba lūpas.
- Tu, nožēlojamais zemes tārps! Tu…
Deivids nogaidīja, kamēr Semjons atkal samirkšķina acis. Tad viņš ar labo dūri trieca pa mašīnpistoli, un ierocis izkrita nelietim no rokas. Kad tas nodžinkstēja pret betona gridu, Semjons pārlika svaru no kājas, kas spieda Deivida krūtis, uz otru. Satvēris zābaku abās rokās, Deivids pagrieza to kā korķviļķi, un Semjons nogāzās uz grīdas.
Ierocis, Deivids iedomājās. Tam jābūt manās rokās. Bija palikusi tikai viena minūte. Viņš pietrausās no grīdas, taču palika rāpus, lai nebūtu jāieelpo pārāk daudz hēlija. Pēc dažām sekundēm viņš apmēram divdesmit pēdu attālumā ieraudzīja mašīnpistoli, kas bija paslīdējusi zem staru caurules. Deivids sāka virzīties tuvāk, taču bija gaidījis pārāk ilgi - Semjons sagrāba viņu aiz vidukļa. Algotnis trieca upuri pret sienu un skriešus metās pēc ieroča.
Uz bridi Deividu pārņēma šausmas. Tad viņš pagriezās un sāka skriet pretējā virzienā - atpakaļ uz ieeju tuneli. Deividu vadīja instinkts, viņš domāja tikai par glābšanos, taču vienīgā izeja bija kolaidera izslēgšana. Kamēr Semjons pie- tupās, lai paņemtu ieroci, Deivids kā neprātīgs pētīja vārtu paliekas un meklēja kaut ko pietiekami smagu, lai iedauzītu staru cauruli. Tad viņš pacēla acis un ieraudzīja elektro- mobili. Tas pa pusei atradās tunelī un bīstami šūpojās uz salauztajiem vārtiem, taču motors joprojām darbojās un aizmugurējie riteņi griezās.
Nonācis pie elektromobiļa, Deivids aiz muguras izdzirdēja soļus. Semjons bija dabūjis mašīnpistoli un nu skrēja uz izeju. Taču šaut nesāka - tik lielā attālumā bija jābaidās no rikošeta. Nelietis vilcinājās šaut, un tas deva Deividam laiku rīkoties. Ieķēries dzeltenajā braucamajā, viņš rāva no visa spēka, taču aparāts nekustējās. Mašīna bija vismaz četrsimt mārciņu smaga, turklāt iestrēgusi salauzīta tērauda kaudzē. Deivids parāva vēlreiz, taču bez rezultāta. Tā nolāpītā mašīna bija pamatīgi iesprūdusi!