Par spīti šai rūgtajai atziņai es joprojām vilcinājos. Tad mani ķēra vissmagākais sitiens. Bija pazudis Krīgers!
Kad viņš trīs vakarus pēc kārtas neatnāca, es kļuvu nemierīgs. Vai tikai viņam nav atgadījusies nelaime ar motociklu, jo puisis parasti brauca kā traks. Varbūt viņš bija saslimis? Beidzot es saņēmos un, pārvērtis balsi, no Grīnbahas piezvanīju uz universitāti. Man teica, ka Krīgers nu jau trīs dienas nenākot uz lekcijām un istabu studentu kopmītnē esot uzteicis, līdzi paņemot visas mantas. Tajā pašā vakarā pastnieks uznesa man bēniņos telegrammu. Tā bija nosūtīta no Hanoveras, un tās saturs bija šāds: «Piedodiet. Es vairs nevarēju. Krīgers.» Vairāk nekas. Ar šo lapu rokā es kādu laiku sēdēju mēms. Tagad tumsa bija kļuvusi vēl dziļāka. Tagad es biju pilnīgi viens.
8
Varēja nojaust, ka klīnikā gaidāmas pārmaiņas — vai nu revīzija, vai izmaiņas manā liktenī. Vai man no tā kļūs labāk vai sliktāk — pagaidām grūti pateikt.
Pirms kādas pusstundas profesors daktera Bendera un māsiņas pavadībā bija šefvizītē pie manis. Pēc pārsteidzoši pamatīgas mana miesas stāvokļa apskates profesors tik lietišķā tonī, it kā lasītu oficiālu apkārtrakstu, paskaidroja:
— Kā jūs laikam zināt, doktor Vulfa kungs, katrs, kas pret savu gribu uzturas tādā slimnīcā kā mūsējā, pēc zināma laika ir vēlreiz jāpārbauda. Attiecīgo ārstu, uz kura rīkojuma pamata jūs šeit ieveda, kā arī attiecīgās iestādes es jau informēju par to, ka, pēc manām domām, šis laiks nu ir apkārt. Tieši jūsu gadījumā man negribētos pārkāpt likuma noteiktos termiņus vai arī iztulkot tos pārāk plaši.
Virsārsts dakters Benders stāvēja savam šefam blakus ar tādu seju, it kā būtu iedzēris etiķi. Es sasprindzināti gaidīju, kas būs tālāk, bet profesors pagriezās pret durvīm un sacīja:
— Diemžēl, man patlaban nav laika sīkākiem paskaidrojumiem. Šodien ievesti vairāki smagi slimnieki, par kuriem jāparūpējas. Bez tam man jānolasa lekcija. Bet šovakar, teiksim, ap sešiem vai septiņiem, es vēlreiz ienākšu pie jums.
Procesija attālinājās ierastajā kārtībā un atstāja mani vienu ar savām pārdomām. Man palika iespaids, ka profesors daktera Bendera un māsiņas klātbūtnē negribēja atklāti runāt. Es biju gandrīz vai gatavs derēt, ka šovakar viņš atnāks viens.
Jo biežāk es pārdomāju pagātni, jo skaidrāka man kļuva notikumu kopsakarība, tomēr vienā punktā man vēl trūka skaidrības. Protams, daudzu iemeslu dēļ bija ļoti ērti mani šeit iebāzt. Bet kā lai izskaidro privilēģijas, ja es pats ar savu nepārdomāto izturēšanos ne vienreiz vien biju sniedzis šiem kungiem attiecīgus argumentus? Viņu uztverē taču viss iznāca daudz labāk, nekā vispār varēja sapņot. Viņi iedabūja mani šai klīnikā tik viegli, kā, rokas plaukšķinot, kūtī iedzen tītaru — jāpieliek tikai nedaudz pacietības. Gandarījums, ko es viņiem ar to sagādāju, sanikno mani vēl šodien. Es izrādījos pilnīgi akls, jo, ja es būtu bijis kaut cik gudrāks, man vajadzēja saprast, ko viņi nodomājuši darīt ar mani. Vienīgais, ar ko es varēju attaisnoties, bija mans garastāvoklis tajā brīdī. Janeks bija arestēts, un sev par kaunu man jāatzīstas, ka par viņa likteni es nebiju vairs interesējies. Mana sieva bija galīgi izmisusi par to, ka viņu, cienījama ierēdņa meitu, Grīnbahā gandrīz neviens vairs nesveicina. Krīgers bija pazudis, un institūtā pret mani bija ievadīta disciplinār- iieta. Visjaunākais bija tas, ka mans pētniecības darbs stāvēja uz vietas, un neatlika nekas cits kā pārdomāt kļūdas un trūkumus.
Signālus tagad nemaz vairs nevarēja dzirdēt. Varbūt nepazīstamās būtnes, atbildi nesaņēmušas, bija pārtraukušas savus veltīgos mēģinājumus? Varbūt viņas bija atteikušās no cerības saprasties vai arī viņas — un tas bija visdrošākais —tagad raida signālus citā debesu telpas virzienā? Vismaz man šie signāli bija apklusuši. Kā jau teicu, nekā iepriecinoša šai situācijā nebija.
Pēc ilgām pārdomām es nolēmu glābt, kas vēl glābjams. Es vēlreiz sakārtoju visas savas piezīmes. Ar tām es gribēju aizbraukt pie sava vecā skolotāja, viņam visu pastāstīt un lūgt padomu, ko darīt tālāk. Viņam joprojām bija sakari ar visu valstu ievērojamākajiem zinātniekiem, viņš bija dažādu zinātnisko biedrību goda priekšsēdētājs … Kaut arī dažādi ļautiņi no «Mainas Mer- kura» sugas bija viņu nozākājuši, zinātnes pasaulē viņu tik ļoti cienīja, ka viņam neviens neuzdrošinātos ķerties klāt. Apriet viņu varēja, bet ne vairāk. Visus šos gadus gan nebiju par viņu interesējies, nebiju pat apsveicis astoņdesmitajā dzimšanas dienā, bet es nešaubījos, ka viņš man to neņems ļaunā, ja es ieradīšos izsūdzēt bēdas. Es zināju, ka viņš ir tikpat liels cilvēks, cik zinātnieks — ar to viņš stipri atšķīrās no manis, kā es paškritiski spriedu.
Pārsteidzoši ātri saņēmu atbildi no Anglijas Karaliskās zinātņu biedrības. Vēstuli laikam biju nosūtījis visai kļūdainā angļu valodā, un arī atbildi saņēmu angļu valodā. Vēstule bija visai pieklājīga, taču skeptiska. Pārtulkota pēc satura, tā vēstīja:
«Pateicamies par jūsu ziņojumu. Mūs tas ārkārtīgi ieinteresēja, un tajā izteiktie ierosinājumi ir, bez šaubām, nozīmīgi. Diemžēl, ziņojums neatbild uz vairākiem jautājumiem, kuri mums/šķiet ļoti svarīgi. Tāpēc mēs atļaujamies būt tajās domās, ka tikai nopietnas pārrunas ar attiecīgiem speciālistiem dotu vajadzīgo skaidrību. Ja Jūs vēiēios, mēs esam gatavi paziņot attiecīgo kungu vārdus un adreses. Bet vēl vairāk mūs iepriecinātu, ja Jūs personīgi apciemotu mūs un ar izvēlētiem mūsu biedrības locekļiem padiskutētu par savu atklājumu. Ja kaut kādu iemeslu dēļ Jums būtu grūtības ar iebraukšanu, lūdzam griezties pie mūsu konsula. Mēs tad no savas puses darīsim visu …»
Vārdu sakot, tas nozīmēja, lūk, ko. Ziņojumu viņi gan uzklausījuši, taču ticēt netic. Ņemot vērā lietišķo pieeju faktiem, kas raksturīga šai tautai, es viņu skepsi neņēmu ļaunā, it īpaši tāpēc, ka zinātniskajos pētījumos ņem vērā tikai neapgāžamus pierādījumus. Kāpēc lai viņi pēkšņi noticētu kādam viņiem pilnīgi nepazīstamam doktoram Vul- fam? Šāds cilvēks taču tiešām varēja būt prātu izdzīvojis fantasts. Būtu es pazīstams zinātnieks, tad tas viss izskatītos daudz savādāk. Varbūt arī šai ziņā mans skolotājs varēja palīdzēt? Braucienam uz Angliju man patlaban nepietiktu līdzekļu, bet līdz Bode- nes ezeram es varētu tikt. Starp citu, arī tikai tad, ja nākamajā dienā pastnieks atnestu manu algu.
Es tik daudz domāju par šo braucienu, it kā pie Bodenes ezera — pie mana vecā skolotāja jau gaidītu gatava atbilde, gatava recepte, kā atrisināt visas grūtības, un man tikai vajadzētu no pēdējo dienu tumsas iesoļot gatavā Ēdenes dārzā. Sirds dziļumos es biju nodomājis uzvelt visu atbildību par tā
lāko rīcību savam vecajam skolotājam, atkal novelt visu uz cita pleciem. Tiesa, pēdējo reizi, jo šis brauciens vairs nenotika.
Mana alga tika atsūtīta. Es biju domājis nākamajā rītā aizbraukt, kad pulksten četros pēcpusdienā ieradās trīs kungi. Viņi izkāpa no mašīnas, kas līdzīga lielam, melnam zārkam stāvēja mājas parādes durvju priekšā.
— Mēs gribam runāt ar doktoru Vulfa kungu, — viņi paskaidroja manai sievai un nelūgti ienāca gaitenī.