Uz ielas atkal iegaudojās sirēna, kamēr Zoja pārcilāja tukšās pudeles, hdzņemamā ēdiena kārbas, cietinātā ja…
- Vai minerālūdens pudele derēs?
-Jā.
Augša kads aizcirta durvis tik spēcīgi, ka visa eka nodrebēja. Pa iekšējām kāpnēm lejup slāja smagi soļi. Tātad policisti atradās vairs divus vai trīs kāpņu posmus augstāk.
- Raj, viņi nāk!
- Mēs pagūsim. Vispirms viņi pārmeklēs pirmo stāvu. Rajs atkal palīda zem izlietnes un izvilka sarūsējušu uzgriežņu atslēgu. Labi, viņš noteica, iedevis instrumentu Zojai. Tagad darīsim tā. Es pudelē ieliešu Drano un uzlikšu vāciņu. Pēc piecpadsmit sekundēm pudele sprāgs. Tu izmetīsi uzgriežņu atslēgu ārā pa logu un sauksi palīgā: "Aidez-moi! Aidez-moi!" Pagaidi mani un tad steidzies ārā pa durvīm, bet es iešu pirmais, jo viņi var sākt apšaudi.
Zoja pamāja ar galvu, lai gan ceļgali pēkšņi likās ļengani. Viņa noskatījās, kā Rajs ielej balinātāju un amonjaku minerālūdens pudelē. Mazliet šķidruma izlija uz veļas mazgājamās mašīnas, jo viņam nebija piltuves. Tad viņš veikli iebēra pudelē kanalizācijas tīrīšanas līdzekļa pulveri un uzlika vāciņu.
- Izsit logu! Rajs pamacīja Zoju. Tanī brīdī uz ielas kāds vīrietis uzsauca Arrētez, un kāda sieviete iekliedzās.
Atvēzējusies Zoja meta uzgriežņu atslēgu logā. Pēkšņi viņu sagrāba izbailes. "Ja nu es netrāpu?"
Uzgriežņu atslēga sašķaidīja stiklu. Zoja no visa spēka iekliedzās:
- Aidez-moi, aidez-moi!
Jau nākamajā brīdi viņa metās pie durvīm, ar acs kaktiņu manīdama, ka Rajs izsviež paštaisīto spridzekli ārā pa logu, tad pašaujas viņai garām un skrien augšā pa kāpnēm. Viņš attaisīja durvju bultu un izsteidzās ārā. Zoja viņam sekoja cieši pa pēdām.
Kad nogranda šausmīgs sprādziens, viņi jau bija pieveikuši ārējās kāpnes un izkļuvuši aklajā ieliņā.
Zojai šķita, ka visa ēka nodreb līdz pamatiem. Logi norībēja, cilvēki sāka kliegt.
Uz ielas valdīja haoss. Ūdensvads bija sabojāts, un ūdens strūklām šāvās ārā no lūkas gluži kā geizers. Ietvi klāja ķieģeļu un bruģakmeņu drumslas, un vietā, kur pirmīt bija strādājuši gāzes dienesta meistari, tagad ielas segumā rēgojās milzīgs caurums.
Viņi jau pagriezās pa labi, taču uz stūra ieraudzīja kārtības policijas pārstāvjus un viņu automobiļus, tādēļ viņi devās uz kreiso pusi, skriedami lidzi policistam, kurš kaut ko kliedza rācijā. Tobrīd visi skrēja uz visām pusēm, tādēļ Zoja ar Raju neizcēlās uz apkārtējo fona.
Kāds taksometrs bija uzbraucis uz ietves un ietriecies vīna tirgotavā. Vīns no dučiem sadragātu pudeļu urdziņām vien gluži ka asinis plūda notekcaurulē. Zoja pamanīja, ka pavecāks kungs ar maizes kukuli padusē cenšas sasmelt vīnu ar savu bereti.
Rajs sagrāba Zoju aiz rokas un rāva uz laternas staba pusi, kur bija atstāts sarkans motocikls ar "Luidži picērijas" logo uz degvielas tvertnes. Picu piegādātāju tuvumā neredzēja, taču motocikla dzinējs darbojās.
Apsēdies Rajs tik strauji uzsāka braukšanu, ka Zoja tik tikko paguva uzlēkt viņam aizmugurē. Sānu somas, ko viņa saspieda, bija pilnas ar karstām picām. Kad viņi jau griezās ap stūri un slīdēja cauri strūklakai, kas šāvās ārā no Parīzes centrālās ūdensapgādes sistēmas caurulēm, Zoja atskatījusies pamanīja koši sarkano Jasmīnas Pūlas kostīmu.
Zoja apķērās Rajam ap vidukli un iekliedza viņam ausī:
- Tu teici, ka tas nebūs nekas liels!
Viņš atļāvās pasmieties.
- Spridzeklis droši vien ieripoja gāzes vadā, un tur acīmredzot bija kāda atklāta liesma. Tā aizdedzināja ūdeņraža gāzi un… bums\
Tikuši pāri tiltam, viņi aiztraucās augšup pa Kreiso krastu, līkumodami apkārt transporta līdzekļiem, kuri, šķiet, neievēroja ne joslas, ne pienākumu rādīt pagriezienu, ne gravitācijas likumus.
Gribēdama pajautāt, kurp viņi dodas, Zoja tomēr atskārta, ka tādā troksnī sarunāties nav iespējams. Viņai atlika vien vērot garām slīdošās Parīzes ainavas un nedomāt par to, ka galvā nav ķiveres.
Jau krēsloja, un ielās iedegās laternas. Grāmatu tirgotāji gar krastmalu pamazām vāca kopā savu mantu. Cauri ādas žaketei ložņāja auksts februāra vējš. Zojai sala. Pāri upei viņa cauri kailo koku zariem saskatīja pazīstamu siluetu Luvru un Jeo Minpeja projektētās stikla piramīdas virsotni. Garām pabrauca tūristu kuģītis, ar prožektoru izgaismodams ēku akmens sienas un pelēkos mansardu jumtus. Kamēr viņi stāvēja pie luksofora, iespiesti starp autobusu, kas spļāva atmosfērā smirdīgas izplūdes gāzes, un alus vedēju, Zoja pagriezās, lai vēlreiz nopētītu slaveno muzeju, un pēkšņi puskvartālu aizmugurē ieraudzīja sudrabotu BMW markas automobili. Tam pie stūres sēdēja žilbinoša sieviete koši sarkanā kostīmā.
"Nevar but!"
Pēkšņi automobilis uzbrauca uz ietves, lai apsteigtu priekšā stāvošos transporta līdzekļus. Tam tik tikko pietika vietas starp citām automašīnām un granītcietajiem namiem. Gājēji pašķīda uz visām pusēm ka boulinga ķegļi. Sānskata spogulis skrāpējās gar mājas sienu un uzšķīla dzirksteles.
Zoja ar elkoni iedunkāja Rajam sānā un uzkliedza:
- Uz priekšu!
Viņš jau bija pagriezis galvu, lai noskaidrotu pēkšņi saceltās kņadas iemeslu. BMWapstājās, jo tam ceļu aizšķērsoja furgons, kurš tobrīd stūrēja ārā no piebraucamā ceļa. Taču automobilis atradās jau pietiekami tuvu, lai Zoja brīvi varētu cauri loga stiklam saskatīt Jasmīnu Pūlu. Viņa šķita aizkaitināta un slapja kā kanalizācijas žurka. Ja Zoja nebūtu tā pārbijusies, tad noteikti sāktu smieties.
Automobiļa aizmugures durvju stikls pavērās, un logā parādījās roka ar automātu. Garais, pelēkais stobrs kādu brīdi šūpojās, un drīz vien Zojai šķita, ka viņa lūkojas tieši melnajā elles caurumā.
- Šaujamais! Zoja iekliedzās.
- Kur? Rajs pajautāja. Kamēr deg sarkanais…
- Viņi mērķē taisni uz…
Lode aizšvīkstēja Zojai gar ausi un ieurbās blakus stāvošā autobusa korpusā. Nakamās trāpīja pa motocikla sānu somām, sabojājot Luidži picas.
Signāls luksoforā nomainījās, un motocikls aiztraucās uz priekšu tik spēji, ka palēcās. Pāris briesmīgu sekunžu Zoja burtiski karājās gaisā, tikai ar vienu roku ieķērusies Rajam siksnā un tādējādi izglābusies no nokrišanas. Ar galvu viņa gandrīz ietriecās autobusa milzīgajā ritenī, tikai pāris matu ieķērās spārnsargā un tika izrauti ar visām saknēm.
Tieši priekšā asfaltā ieurbās nākamā lode.
Viņa tikko bija paguvusi kārtīgi apsēsties, kad Rajs spēji iegrieza priekšā autobusam un taksometram un spēji parāva stūri pa labi. Aizmugures ritenis saslīdēja, un Zoja atkal gandrīz nokrita no sēdekļa. Viņi uzbrauca uz ietves, par mata tiesu izvairījās no ietriekšanās pastmarku un pastkaršu kioska, tad nonāca uz izliekta tilta un traucās pāri upei.
Zoja palūkojās pār plecu. Sudrabotais BM W automobilis straujā pagriezienā šķērsoja četras joslas. Riepas švīkstēja, citi transporta līdzekļi taurēja, automobiļi būkšķēdami sadurās cits ar citu, taču KMW brīnumainā kārtā sveiks un vesels atkal traucās viņiem pa pēdām.
"Kur ir tā sasodītā ceļu policija?" Zoja prātoja un jau pēc brīža saklausīja sirēnu.
Tilta galā luksoforā iedegās sarkanais gaismas signāls. Zoja jau nodomāja, ka Rajs nogriezīsies kādā no trim vienvirziena ielas joslām, taču viņš atkal uzbrauca uz ietves, izlīkumoja gar ceļa stabiņiem un iestūrēja parkā.
Cilvēki bija devušies pelnītajā vakara pastaigā pa oļiem klāto celiņu, taču Rajs pat nesamazināja ātrumu. Viņiem pa pēdām plūda kliedzienu, niknu dūru un lamuvārdu straume, taču līķu paldies Dievam! nebija.