Sirēnas kauca jau pavisam tuvu, un Zoja saskatīja bākuguņu mirgu. Ņemot vērā tikko pārkāpto satiksmes noteikumu punktu skaitu, viņa vairs nebija pārliecināta, ka grib saņemt policijas palīdzību.
Viņi traucās garām līdzenās rindās sastādītiem kokiem, rožu dzīvžogiem un ģeometriski pareizām puķu dobēm un aplieca kolonnām rotātu strūklaku, kur kāds zēns peldināja rotaļu kuģīti. Tad viņi izšāvās ārā no parka un nonāca lielākajā laukumā, kādu Zoja vispār jebkad redzējusi. Tam bija astoņi stūri, bet centrā ēģiptiešu obelisks.
No laukuma gluži kā stari uz visām pusēm stiepās ielas, kur lēni vilkās simtiem automobiļu, autobusu, smago mašīnu, motociklu un velosipēdu. Rajs līkumoja starp tiem gluži kā slalomā, nelikdamies ne zinis par luksoforiem un ceļu policistiem. Uz Losandželosas atrgaitas maģistrāles viņu par šādiem manevriem nošautu.
Zoja pārlaida skatienu automobiļu starmešu kaleidoskopam, meklējot sudraboto SMW un sarkanmati. "Mēs esam atrāvušies!" viņa domās uzgavilēja, lai gan pati neticēja tādai laimei.
Kad viņi bija pieveikuši ceturtdaļu laukuma garuma, Rajs nogriezās kada plataka ielā. Ātrums joprojām bija visnotaļ ievērojams, taču viņš vairs nepārkāpa labas braukšanas prakses noteikumus. "Taisni jābrīnās, ka mūs neapturēja neviens no Parīzes ceļu policistiem!"
Tā bija iela, kur mirgoja naktsklubu, veikalu un kafejnīcu neona izkārtnes. Rajs apturēja motociklu, kad luksoforā iedegās sarkanais signāls. Priekšā vidēja laukums ar baznīcu, kas vairāk atgādināja grieķu templi. Tam apkārt bija redzamas sastatnes, taču durvis bija vaļā un uz marmora pakāpieniem, par spīti aukstumam, sēdēja vīrietis lietišķā uzvalkā. Viņš ēda McDonald's burgeru un lasīja avīzi.
Pēkšņi aiz muguras atdzīvojās automobiļu tauru kakofonija. Zoja pagriezās un ieraudzīja sudraboto RM W, kas apdzina japāņu tūristu autobusu. Puisis zilajā kreklā bija izliecies ārā pa logu un tēmēja ar automātu. Acīmredzot bija nolēmis šoreiz nekļūdīties.
Viņi atkal ir klāt! Zoja iekliedzās.
Divdesmit septītā nodaļa
Rajs krustojumu šķērsoja, kamēr luksoforā vēl dega sarkanā gaisma. Viņš izspraucās starp smago automobili, kas veda neglazētus ķieģeļus, un dzeltenu Mini Cooper. Atkal kauca bremzes, dūca automobiļu taures, taču Zoju vairāk biedēja maiznīcas furgons, kurš bija nostājies blakus kādai ielas malā novietotai automašīnai un aizšķērsoja viņiem ceļu.
Divi vīri tuvojās furgona aizmugurei ar atvērtām durvīm, nesdami septiņstāvu kāzu torti. Ieraudzījuši negantā ātrumā braucošu picērijas motociklu, abi iepleta acis. Viņi spēji apstājās, un torte bīstami sašūpojās. Kad vīri spēra divus soļus sānis, tā salīgojās vel vairāk.
Jau stūrēdams blakus joslā, Rajs tomēr atskārta, ka tur ceļu nosprostojis kārtējais tūristu autobuss. Viņam nācās atgriezties savā joslā un censties veiksmīgi izmantot neiedomājami šauro vietu starp maiznīcas furgonu un ielas malā novietoto automobiļu rindu. Vietu, kur tobrīd stāvēja maiznieki ar torti.
Aiz muguras noblīkšķēja skaļš šāviens, it kā būtu izšauta svētku raķete. Kāda Fiat markas automobiļa logs sabira drumslās.
Maiznieki nometa torti zemē un bēga. Rajs pārbrauca tai pāri. Gaisā pašķīda sudrabota un balta garnējuma bumbiņas, notašķot abiem seju. Viņi patraucās garām furgonam, saliecot tam sānskata spoguli, un iebrauca laukumā.
Gar baznīcas austrumu puses kolonādi rindojās ziedu pārdevēju stendi, ko apgaismoja baltas mirgojošas lampiņas. Viņi patraucās apakšā zemam oranžam kupolam, un Zoja atskatījās. Varēja redzēt vien policijas patruļmašīnas, taču sudrabotais BMW un bruņotie vīri bija nozuduši.
Viņi apbrauca apkārt baznīcai un gandrīz sadūrās ar ienaidnieku sudrabotajā automobilī.
Rajs parāvās sānis, un viņi veica pagriezienu braukšanai pretējā virzienā, aizķerdami ratiņus ar celofānā ietītām buķetēm un apgāzdami lejkannu, kuras snīpis iesprūda starp motocikla spieķiem. Viņi vilka to līdzi, šķildami dzirksteles un piespiedu kārtā samazinādami ātrumu. Beidzot lejkanna atkabinājās, un motocikls rēkdams metās uz priekšu taisni šokolādes veikala spoguļstikla skatlogā.
Pēdējā bridi Rajam izdevās cieši ieķerties stūrē, un motocikls ietraucās dekoratīvā stilā būvētā ailā, kas veda uz iepirkšanās centru. Ka miglā viņi pašāvās garām apaļām laternām, kafejnīcu galdiņiem un pārbiedētiem cilvēkiem, tad izbrauca cauri vēl vienai ailai un nokļuva rosīgā, šaurā vienvirziena ielā.
No sudrabotā BM W automobiļa nebija ne miņas, un Zoja atvieglota uzelpoja, taču jau nākamajā mirklī atkal pamanīja ienaidnieku kādā sānieliņā viņiem priekšā.
Tas traucās tik ātri, ka neatstāja vietu taksometram, kurš ietriecās apgaismes stabā. Jau pēc sekundes šaurajā ielā valdīja haoss tika ielauzti buferi un rībinātas taures, bet garāmgājēji skaļi klaigāja. Rajs bēgšanai izvēlējās šauru spraugu starp BMW priekšējo buferi un zaļu, plakātiem aplīmētu kiosku.
Taču sprauga kļuva arvien šaurāka. Bija palikušas vien piecas pēdas. Zoja bija pārliecināta, ka manevrs neizdosies. BMW starmeši apspīdēja kiosku. Sprauga kļuva vēl mazāka tikai četras pēdas. Zoja stingri apķērās Rajam ap vidukli un sajuta, ka viņš ir pagalam nosvīdis un sasprindzis.
Trīs pēdas.
Divas ar pusi.
Viņi tomēr izšāvās cauri. BMWietriecās kioskā. Metāls nobrīkšķēja, stikls plīsa, kāds iekliedzās, un iegaudojās automobiļa signalizācija.
Slīdēdami un aizķerdami avīžu kiosku, viņi nogriezās ap stūri un iekļāvās automašīnu straumē.
Ielas galā vidēja vēl viens laukums, kurā stāvēja autobusi un taksometri. Turpat bija arī masīva, no akmens būvēta dzelzceļa stacija gluži kā piemineklis no gāzes apgaismojuma laikiem. Rajs stūrēja cauri satiksmes ņudzeklim, neievērodams ceļa zīmes un gājēju pārejas un brāzdamies garām stacijas ēkai. Drīz viņi ieraudzīja segtas dzelzceļa platformas un beidzot ari vismaz duci sliežu ceļu, kas šķērsoja plašu teritoriju, ko caurauda elektrisko vadu tīkls, komunikāciju skapji un semaforu stabi.
Rajs pagrieza galvu. Vārdus Zoja saklausīt nespēja, taču no lupām varēja nolasīt pamudinājumu turēties ciešāk.
Viņa ieķērās stingrāk, lai gan labāk, iespējams, būtu nolekt no motocikla un riskēt, satiekoties ar sliktajiem zēniem un franču policiju, kas strauji tuvojās.
Jo viņi šķērsoja ietvi un lidoja uz augšu un slaidā loka prom, tālu, tālu, tālu… Zoja kliedza, laizdamās pāri elektrisko vadu līnijām. Strāva tajās noteikti bija tik varena, ka izceptu pat ziloni.
Piezemējās viņi tik smagi, ka Zojai noklabēja zobi un motociklam aizmugurē kaut kas ar skaļu tinkšķi nokrita. Brīnumainā kārta riepas palika veselas.
Rajs joprojām spieda akseleratora pedāli, un viņi lēkāja pāri sliedēm un gulšņiem. Riepas kauca, grants šķīda uz visām pusēm. Zoja paskatījās uz stacijas pusi un ieraudzīja, ka no viena tumšā tuneļa parādās koši balta starmeša gaisma.
Šoreiz viņas kliedzienu apslāpēja skaļa svilpe. Vilciens strauji tuvojās viņiem, un spalgā rēkoņa satricināja gaisu. Šķita, ka pasaule tūdaļ saplīsis sīkās drumslās.
Viņi tika pāri atlikušajām sliedēm, un vilciens patraucās garām, saceldams vēja virpuli un iesvilpdamies apdullinošā skaļumā.
Rajs veda viņus pa sarežģītu vienvirziena ielu labirintu. Zojai nebija ne jausmas, vai viņš zina, kurp dodas, un viņa nebūt par to neraizējās. Viņi brauca pa bruģētām ieliņām, kur valdīja bohēmas gaisotne, taču Zoja to tik tikko pamanīja. Viņa visu laiku grozīja galvu un ar acīm meklēja sudraboto BM W automobili.