Vispirms viņa to sadzirdēja, nevis ieraudzīja. Skaļi ierēcās spēcīgais dzinējs, un automobilis parādījās ap stūri viņiem aiz muguras, taču šoreiz šāvējs pat necentās netrāpīt nevainīgajiem garāmgājējiem. Lodes ieurbās bruģi, sadragāja stiklus un nozuda atkritumu konteineros.
Kā viņai tas izdodas? Zoja nokliedza. Šķita neiespējami, ka viņi, izbraukuši cauri iepirkšanās centram, izmantojuši tik daudzas vienvirziena ielas un šķērsojuši dzelzceļa sliedes, joprojām nebija atrāvušies no Jasmīnas Pūlas.
Darbinādams motociklu uz pilnu jaudu, Rajs šāvās uz priekšu, lai tiktu pēc iespējas tālāk no šāvēja. "Labi tomēr," Zoja prātoja, "ka ir tik sarežģīti no viena kustīga objekta trāpīt pa otru kustīgu objektu."
Viņi traucās augšup pa līkumotu ielu, izmantodami ēkas aizsegam. Ielas galā vidēja kokiem apstadlts laukums, kurā daži ielu mākslinieki gatavojās vakara priekšnesumiem. Kad viņi bija tikuši garām krāsās izgaismotiem restorāniem un galerijām, Zoja priekšā ieraudzīja naksnīgajās debesīs slejamies baltu milzīgas bazilikas kupolu un torņus.
Laukumā pie masīvajām bronzas durvīm drūzmējās tūristi, bet arābi tirgoja rokassomas, zem kurām turpat uz ietves paklātas dažādas segas. Viņi traucās garām viltotiem Gucci un Chanel somu modejiem. Motocikla starmetis apspīdēja zemu akmens balustrādi. Aiz tās jūdzēm tālu pletās pilsētas jumti un mirdzošais apgaismojums.
Tālu jo tālu no viņiem.
Lodes caurauda akmens margas, saceldamas sīku šķembiņu vētru.
Uz bridi Zoja pārbijās, jo nodomāja, ka Rajs apņēmies mesties pāri balustradei un nolēmis abus nāvei uz kāda mansarda jumta. Jau nākamajā mirklī viņa ieraudzīja lēzenu terasi ar pakāpieniem, ko izgaismoja apaļu laternu rinda.
Mežonīga ātrumā viņi laidās lejup pa kāpnēm. Motocikls lēkāja, grabēja un klabēja, vairākas picas izvēlās no sānu somām. Nonākuši kāpņu posma apakšgalā, viņi spēji pagriezās pa labi zem funikulera un laidās lejup pa vēl garāku posmu.
Rajs uzkliedza:
- Kad es teikšu "tagad", tu lec! Ātrumu es nesamazināšu. Saprati?
Pārbijusies Zoja nespēja atbildēt un tikai palocīja galvu.
Viņi patraucās garām papeļu rindai, un tad Rajs uzsauca:
- Tagad!
Abi reizē viņi nolēca no motocikla. Tas aizbrāzās tālāk, slīdēdams un šūpodamies uz visām pusēm.
Zoja piezemējās uz kreisajiem sāniem kādā krūmu audzē, un ērkšķi viņai saskrāpēja vaigu. Elkonis atsitās pret krūtīm, un viņai aizcirtās elpa.
Pēkšņi blakus uzradās Rajs. Viņš sagrāba Zoju aiz rokas un piecēla kājās. Jau tūdaļ viņi laidās skrējienā lejup pa kāpnēm, sekodami picērijas motociklam. Zoja vēl dzirdēja, kā tas grabēdams traucas tālumā. Ilgi gan viņi neskrēja. "Paldies Dievam, jo pēc cietas sēdēšanas uz motocikla ar salauztiem amortizatoriem es vairs nejūtu savas kājas," Zoja nosprieda.
Rajs aizvilka viņu līdz akmens solam un pasniedzas pēc audekla somas.
- Dod man.
- Kāpēc? Zoja piespieda somu sev pie krūtīm.
- Pēcpusdienā, kad jūs satikāties kafejnīcā, Jasmīna Pūla noteikti slepus iemetusi somā izsekošanas ierīci. Tikai ta viņi visu laiku spēj turēties mums līdzi.
Zoja izbēra somas saturu uz sola. Pirmais izkrita roņādas maiss ar nenovērtējamo ikonu un filma, kas bez kārbas bija satinusies šausmīgā murskulī. Tai sekoja lūpu krāsa un kompaktpūderis, matu suka, acu zīmulis, vairākas pildspalvas, naudasmaks, pase, atslēgas, sakaltis šokolādes batoniņš, saulesbrilles un pretiedeguma krēms, kastīte ar tamponiem, sauja vecu kvīšu, mobilais tālrunis, personālais ciparasistents, kam droši vien izlādējusies baterija… jau nederīgs kupons bezmaksas kafijas saņemšanai Pīta kafejnīcā, asaru gāzes baloniņš, svilpe…
- Jēziņ, ko tik sievietes…
- Labāk paklusē.
Sarkanas mežģīņu biksītes un pieskaņots krūšturis…
- Glīts, Rajs komentēja.
Apakšveļu Zoja veikli iebāza ādas žaketes kabatā un aizvilka rāvējslēdzēju.
- Muti ciet, viņa noskaldīja, un Rajs iesmējās. Viņa izgrieza somu uz otru pusi. Uz sola izbira drupačas, auduma plūksnas un putekļi, taču izsekošanas ierīces nebija. Ak Dievs! Varbūt viņa to piestiprinājusi manam apģērbam… Zoja pielēca kājās un aptaustīja sevi no matu galiņiem līdz žaketei un džinsiem, pārbaudīja arī kabatas.
Pirmais to pamanīja Rajs iesprudušu starp matu sukas zariem un pacēla gaisā. Ierīce bija tikpat liela un pretīga kā vilkzirneklis, aprīkota ar sarkanu mirgojošu lampiņu, kas līdzinājās ļaunai acij.
- Modernākā tehnoloģija, Rajs secināja. Nekad agrāk neesmu redzējis, tikai lasījis par to. Pirmīt es tai pasaciņai nenoticēju, taču iespējams, ka Jasmīna Pūla tiešām ir CIP aģente. Un tādā gadījumā mēs esam nopietna…
- …ķezā, Zoja pabeidza teikumu. Es gan lietotu citu vārdu, taču franciski tikpat kā nerunāju.
Viņa nosprieda, ka Rajs tūdaļ iemetīs ierīci krūmos vai samīdīs ar papēdi, taču viņš to saspieda dūrē un pielēca kājās.
- Ejam, viņš uzsauca un lēnā riksī devās lejā pa kāpnēm.
Savākusi mantas, Zoja viņam sekoja.
Tikuši lejā, viņi paskrēja garām atkritumu vedējam, kas gaidīja pie luksofora. Rajs iemeta izsekošanas ierīci atvērtajā tvertnē.
Zoja nolūkojās, kā automobilis pazūd aiz stūra.
- Mes taču nepakļāvām briesmām šofera dzīvību, vai ne?
Rajs papurināja galvu.
- Tiklīdz viņi noķers atkritumu vedēju, tā sapratīs, ka apmuļķoti.
/
Viņi noīrēja taksometru un devās pretējā virzienā. Zoja atslīga saplaisājušajā melnas ādas sēdeklī un aizvēra acis. Vēl pirms brīža viņai bija licies, ka asinīs riņķo pusducis dubultās espresso kafijas; tagad viņai šķita, ka vispār vairs nevarēs pakustēties. "Kad būsim nonākuši galapunktā, Rajam vajadzēs ar domkratu vilkt mani ārā no taksometra. Un uz kurieni mēs braucam?" Viņa bija dzirdējusi, ka Rajs kaut ko franciski nober šoferim droši vien adresi. "Ja man kaut reizi būtu ienācis prātā, ka vajadzēs neprātīgā ātrumā joņot pa Parīzes ielām un no tā būs atkarīga mana dzīvība, tad es skola būtu mācījusies franču, nevis spāņu valodu. Es noteikti…"
Viņu pamodināja šāviens.
Zoja izslējās un ar skatienu jau meklēja sudraboto BMW automobili, taču priekšā pie luksofora gaidīja vien sagrabējis Citroen. Citādi iela šķita tukša.
Pieskāries viņas ceļgalam, Rajs sacīja:
- Tas bija tikai priekšlaicīgas aizdedzes izraisīts troksnis.
Sirds pukstēja kā negudra, un Zoja neveiksmīgi mēģināja izmocīt smaidu.
- Piedod. Laikam kļūstu nervoza, kad kāds grib mani nogalināt.
Taksometra salonā bija tumšs, taču Zojai šķita, ka viņa redzējusi smaida atblāzmu Raja lūpās.
- Tu lieliski turies, Zoja. Tiešām lieliski. Tu nepadodies un proti pretoties.
Lai arī saprazdama, ka tik uzmundrinošas frāzes ikviens komandas vadītajs velta saviem padotajiem, Zoja tomēr jutās patīkami. Un arī rokas pieskāriens šķita jauks. Kamēr viņa pratoja, ko tas varētu nozīmēt, Rajs sacīja:
- Jau gandrīz esam klāt.
Zoja palūkojās ārā pa logu. Laternu stabi izrādījās patālu c its no cita, tomēr viņa saskatīja savādu vecmodīgu tabakas veikaliņu ar koka indiāni pie ārdurvīm, drēbnieka darbnīcu ar kailu manekenu logā un pussagruvušu garāžu. Tik nabadzīgā rajonā viņa vēl nekad nebija uzturējusies, ēkas zem gadsimtu nastas likās šķības un greizas.