- Un kur tieši mēs esam? Zoja vaicāja, kad taksometrs iegriezās vēl šaurākā ieliņā un apstājās.
Rajs paliecās tuvāk, un Zoja bija pilnīgi pārliecināta, ka viņš smaida.
- Nāc līdzi, Rajs teica, vāji atdarinādams skunksa Pepes balsi, uz kasbu.
Divdesmit astotā nodaļa
/
Tā tiešām bija kasba. Burtiski, jo tā bija rakstīts uz violetas neona izkārtnes virs ārdurvīm.
"Laikam kāds specializētais naktsklubs," Zoja sprieda, turklāt šī specializācija šķita acīmredzama. Ēka bija būvēta kā mošeja, rotāta ar mauru stila flīzēm un mozaīkām. Tai nebija logu, tikai koka durvis ar dzelzs stiprinājumiem. Tām abās pusēs spīdēja zaļas neona palmas.
Rokturi Zoja nemanīja, bet pašā vērtnes vidū acu augstumā varēja saskatīt lūku. Rajs nospieda zvana pogu, un pēc brīža lūka atvērās, tad atkal aizvērās.
Tūdaļ durvis atsprāga vaļā. Zoja gaidīja parādāmies vīru feskā vai kādu vēderdejotāju harēma biksēs, taču uz sliekšņa neona palmu mestajā gaisma stāvēja sieviete "cienījamā vecumā". Viņa šķita nākusi no divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem šansonete ar taisniem, īsiem melniem matiem un iespaidīgiem vaigu kauliem, ģērbusies melnos zīmuļsvārkos, sarkana zīda blūzē, divos pirkstos eleganti satvērusi garu iemuti no ziloņkaula.
- Railuška? viņa sacīja krievu valodā, ko izkropļoja sliktas vodkas atstātais iespaids. Jau divus gadus neesmu tevi ne redzējusi, ne dzirdējusi, bet pēkšņi tu klauvē pie manām namdurvīm? Tad jau laikam esi baigajā ķezā.
- Bet… vai tad kādreiz pienāks tādi laiki, kad tu nebūsi ķezā? sieviete turpināja jau angliski. Iekams Rajs paguva atbildēt, viņa pacēla roku. Nē, labāk neko nesaki, lapuška, klusē. Tad es pilnīgi droši varēšu apgalvot, ka neko nezinu.
- Iedomājāmies, ka varētu pie tevis paēst vakariņas, Rajs skaidroja un pievērsās Zojai. Blotskas kundze gatavo labāko boršču, kāds vien sastopams uz rietumiem no Urāliem.
- Viņš melo. Sieviete uzsmaidīja Zojai, taču piemiedza tumšās acis un nopētīja svešinieci no galvas līdz kājām, it kā novērtētu potenciālu sāncensi. Es neprotu pat kartupeli uzvārīt. Taču vienmēr var dabūt ēdienu promnešanai, vai ne? Nāciet vien, nāciet. Viņa pakāpās malā un ar cigareti pamāja uz atvērtu durvju pusi. Un nekādas kundzes. Sauciet mani par Aņu.
- Očeņ prijatno. Priecājos iepazīties. Esmu Zoja…
- Ņet, riet. Nesakiet neko! Atcerieties, ka es neko negribu zināt. Taču priecājos, ka runājat krieviski. Un labi, ka uzreiz izradījāt savas spējas, iekams es te kritu kaunā, varbūt pateikdama kaut ko rupju, nekorektu un iedomādamās, ka jus… ka amerikāņi saka? Ne vārda nesaprotat. Railuška, kur tu atradi šo meiteni?
- Izzvejoju no Senas.
- Ak tā. Tas nu gan ir labs joks. Lai gan viņa tiešām izskatās pēc slapjas krisas. Taču man ir vannas istaba, un par to viņai jābūt pateicīgai. Un kāpēc mēs joprojām stāvam uz sliekšņa? Ja nu kāds tevi ierauga un sāk šaut?
Zoja piesardzīgi nopētīja ielu, jo negribēja sagādāt nepatikšanas šai sievietei.
- Paldies, Blotskas kundze, bet varbūt mēs…
- Aņai, Rajs viņu pārtrauca, patīk izlikties, ka viņa dzīvo Džona Lekarē spiegu romānā. Ja tu pateiktu, ka mums pakausī pūš VDK, tad viņa šo dienu uzskatītu par izdevušos.
- Ieklausies pats sevī, Railuška! Aņa iesmējās. Tieši tu mūžīgi gribi spēlēt labajos un sliktajos zēnos.
Zoja palūkojās uz Raju. No rīta, pamodusies ar sāpošu galvu un nelabumu kaklā, viņa bija nospriedusi, ka tas ir sliktais zēns. Tagad viņa tā vairs nedomāja, taču apzinājās, ka Rajs no viņas vēl daudz ko slēpj.
Taču ari viņa visu nebija izstāstījusi. "Atceries, ka nedrīkst uzticēties nevienam. Nevienam!" brīdināja vecmāmiņa savā vēstulē. Zoja bija Glabātāja vien četrdesmit astoņas stundas, bet jau apsvēra iespēju pārkāpt noteikumu numur viens.
Smiedamās Aņa Blotska satvēra Raju aiz rokas un ieveda mājā. Zojai nācās sekot vienai. Aņa pieliecās Rajam cieši klāt un ar krūtīm pieskārās viņa rokai. "Skaidrāks par skaidru," Zoja smaidīdama secināja, "ka šiem diviem reiz kaut kas bijis."
Zoja palūkojās apkārt uz palmām podos; uz rotājumiem, kas krāsoti pēc šablona dekoratīvajā stilā; uz zeltījumu, kurš klāj kobaltzilās sienas, un nosprieda, ka Hamfrijs Bogarts te justos kā mājās.
Viņi gāja garām pītiem krēsliem un apaļiem galdiņiem ar nevainojami baltiem galdautiem, sarkanām lampiņām un oniksa pelnutraukiem un šķērsoja parketa deju grīdu pie nedaudz paaugstinātas skatuves, kur jau salikti džezistu mūzikas instrumenti un notis. Muzikantus Zoja neredzēja; telpā vispār nebija nevienas dzīvas dvēseles. "Vēl taču ir agrs. Varbūt dzīvība te mostas tikai ap pusnakti," viņa sprieda.
Pa divpusēji veramām durvīm Aņa Blotska ieveda viņus dziļāk ēkā, tad tālāk pa īsu gaiteni līdz vēl vienām durvīm, kuras viņa atslēdza vaļā.
- Šī ir dziedātāju ģērbtuve. Un es esmu dziedātāja, tādēļ atļauju jums to izmantot. Jūtieties kā mājās. Tā kaste pie sienas patiesībā ir ledusskapis. Asprātīgi, vai ne? Un iekšā ir vodka. Es tikmēr sadabūšu līdzņemamo ēdienu. Viņa ar vēsu, sausu roku noglāstīja Zojai vaigu. Nabadzīte! Šķiet, ka tu esi izbadējusies un pārsalusi. Tad Aņa izgāja no telpas, atstājot aiz sevis Opiutn smaržu mākoni.
Visa ģērbtuve oda pēc tām. Interjers bija veidots turku harēma stilā. Koka grīdu sedza turku paklāji, pie galdiņa spogulis apzeltīta ietvara, bet netālu stāvēja guļamkrēsls ar pērļainiem un bārkstainiem spilveniem. Blakus uz galdiņa burbuļoja patvāris.
- Man laikam tagad vajadzētu griezties "Septiņu plīvuru dejā", Zoja bilda.
Rajs piegāja viņai klāt un aizlika atrisušu matu šķipsnu aiz auss.
- Vai viss kārtībā? Tu izskaties nogurusi.
Pasmaidījusi Zoja tomēr atkāpās. Šo pieskārienu viņa bija izjutusi ar visu augumu, taču nevēlējās piedzīvot turpinājumu. "Es būtu muļķe, ja ļautos."
-Ja neņem vērā iekšas, kas vairāk līdzinās omletei, tad viss ir kārtībā. Kad nākamreiz zagsi transportu bēgšanai, izvairies no picēriju motocikliem, labi?
Viņa acu kaktiņos parādījās smieklu grumbiņas.
- Tad es izvēlēšos kaut ko superīgāku, piemēram, BM W.
- Tikai ne sudrabotu. Ja es vēl kaut reizi mūžā redzēšu sudrabotu BM VV, tad metīšos atpakaļ Sēna.
- Vai tāds nav arī tavai mātei?
- Paldies, ka atgādināji.
Smiedamies Rajs piegāja pie galda ar patvāri. Zoja vēroja, kā viņš ielej tēju augstās krievu glāzēs, kas ievietotas īpašos turētajos uz šķivīša, kur viņš nolika divus gabaliņus cukura. "Kā sagadījies, ka viņš krieviski runā labāk par mani?" Zoja prātoja. "Un naimita lomu viņš tēloja tik lieliski, ka apmuļķoja pat manu māti, krievu mafijas pakārtu. Narkotiku apkarošanas pārvaldes skolā tādās lietas nemāca. Jā, es pārāk maz par viņu zinu un esmu traka, uzticēdamās tādam cilvēkam. Protams, viņš jau vairākkārt ir glābis man dzīvību, tomēr…"
Zoja atlaidās guļamkrēslā. Somas lence griezās plecā, acis grauza, ik kauls viņas ķermenī šķita sabirzis pulverī. Kuņģis bija tik tukšs, ka ikviens rūciens šķita atbalsojamies visumā. Viņa atglauda matus un secināja, ka pirksti kļuvuši lipīgi. "Nevar taču būt, ka…" Tad viņa atcerējās kāzu torti, ko Rajs bija sašķaidījis trakajā braucienā pa Parīzes ielām.
Rajs pagriezās, turēdams rokā tējas glāzes, un droši vien pamanīja Zoju smaidām, jo teica: