- Kas ir? Tu sēdi un smaidi plati kā idiote.
- Atcerējos, kādi izskatījās tie puiši, kad tu pārbrauci pāri kāzu tortei. Zoja iesmējās. Tu iesaistīji mani trakā braucienā, O'Melij. Domāju, ka…
Viņa aprāvās, jo pie durvīm atskanēja klauvējiens un ģērbtuvē ienāca Aņa Blotska, nesdama paplāti ar sudraba traukiem, glāzēm un pusduci baltu kartona kārbu līdzņemamam ēdienam.
- No "Igora delikatesēm", Aņa paskaidroja. Mums ir "Cālis tabakā", marinēti kāposti un kotlete. Man solīja, ka tā esot no jēra, nevis zirga gaļas, tātad jums nevajag baidīties. Un tepat būs arī rudzu maize. Garšo?
- Jā, Rajs atbildēja. Spasibo.
Pēkšņi Zoja atskārta, ka mute ir tik pilna siekalām, ka tās tūliņ tecēs pāri lūpai.
- Izklausās brīnišķīgi. Spasibo.
- Vienmēr laipni. Un, lūdzu, vodku sev ielejiet paši. Aņa nolika paplāti uz skapīša, kas patiesībā esot ledusskapis, noglāstīja Rajam vaigu un sacīja: Ēdiet, ēdiet. Bet es tikmēr sapratīšu mājienu, kuru jus, bērniņi, savā bezgalīgajā pieklājībā man nemaz nedodat, un atstāšu jūs divatā.
Zoja nogaidīja, kamēr Aņa aiziet un aizver durvis. Tad viņa palūkojās uz Raju. Abi pasmaidīja.
- Bērniņi? Kur mēs vispār atrodamies?
- "Kasbā". Tas ir naktsklubs, ko atvēra kāds baltkrievu emigrants vēl pirms Otrā pasaules kara un kas kopš tā laika acīmredzot vairākkārt mainījis īpašniekus. Kad sabruka Padomju Savienība, Aņa bija dziedātāja Maskavas naktsklubā. Viņa emigrēja un nopirka šo iestādījumu.
"Varbūt ar mafijas finansiālu atbalstu," Zoja prātoja, taču jutās pārāk izsalkusi, lai turpinātu sarunu par šo tēmu. Sniegdamās pēc kartona kārbas, no kuras uzvēdīja kartupeļu zupas smarža, viņa pamanīja, cik netīras ir viņas rokas, un nodrebēja.
Iznākdama no vannas istabas, Zoja ieraudzīja, ka Rajs stāv ar muguru pret viņu un runā pa mobilo tālruni.
- Jā, pahan, viņš teica. Nē, pahan. Pēc tam viņš aizvēra aparāta vāciņu.
- Tu runāji ar manu māti, Zoja secināja, pēkšņi sajutusi nelabumu.
Rajs pagriezās un ielika tālruņa aparātu bikšu aizmugures kabatā.
- Viņa taču uzskata mani par savu padoto, vai atceries? Ja es katru dienu neatskaitlšos, viņa kļūs aizdomīga.
- Ko… Zojai aizlūza balss, tādēļ vajadzēja nokremšļoties. Ko tu viņai teici?
- Ka tevi kads vakar gribēja nogalināt, bet es tev izglābu dzīvību un tu tagad man uzticies.
- Vai tā tu domā? Ka tagad es tev uzticos?
- Nezinu, Zoja. To pateikt vari tikai tu pati. Rajs smagi nopūtās un atglauda matus. Klau, mums jāaprunājas.
- Es labāk paēstu.
- Vispirms aprunāsimies, tad paēdīsim. Apsēdies! Tu līdzinies dzīvam mironim.
Zoja atskārta, ka dusmas un neuzticēšanās izplēn. Viņa jutās pārāk nogurusi, lai uztrauktos par tādām lietām, turklāt Rajam bija taisnība ja viņš nepiezvanītu, Anna Larisa kļūtu aizdomīga.
Viņa piegāja pie guļamkrēsla, savukārt Rajs pievilka tuvāk krēslu, kura roku balsti bija izgrebti čūsku veidolā, un apsēdās ar seju pret Zoju.
- Izstāsti man par kaulu altāri! viņš lūdza.
Klusēdama Zoja nopētīja šo vīrieti. Stingrie vaibsti pauda spriedzi un nogurumu, jo viņš taču bija vadījis motociklu cauri dzīvajai satiksmes straumei, puķu tirdziņiem un veikaliem, bet viņa tikai sēdēja aizmugurē. Iepriekšējā nakti viņš droši vien gulējis ļoti maz Zoja atcerējās, ka Rajs turējis viņu zem karsta ūdens strūklas, lai viņa nenomirtu no hipotermijas.
- Varbūt vispirms lauzīsimies uz rokām, lai noskaidrotu, kuram jārunā pirmajam, Zoja ierosināja.
Rajs iepleta acis, apmulsis brīdi raudzījās uz Zoju un tad iesmējās.
- Tu esi trakākā sieviete, kādu es jebkad esmu saticis.
- Trakākā? No visiem īpašibas vārdiem pasaulē tu izvēlies šo? Kāpēc tev nepatīk "lieliska", "žilbinoša", "apburoša", "valdzinoša"?
- Varbūt "iedomīga"?
Viņa acu kaktiņos atkal paradījās smieklu grumbiņas, un arī Zoja pasmaidīja.
- Labi. Ja tu mani apsmiesi un apsaukāsi, tad es laikam sākšu pirmā. Viņa dziļi ievilka elpu un klusībā lūdzās, lai šī nebūtu lielākā kļūda viņas mūžā. Viss sakās ar manas vecmāmiņas noslepkavošanu Zelta Vārtu parkā.
Zoja izstāstīja par inspektoru Makeju, kurš pavēstīja par papīra gabaliņu, kuru vecmāmiņa pirms nāves centusies norīt un uz kura bijis viņas vārds un adrese. Par fotogrāfiju un vecmāmiņas pirmsnāves vārdiem, ko policijai atkārtojis puisis, kurš nejauši gadījies nozieguma vietā. Arī par murgam līdzīgo sarunu ar māti.
- Pirmo reizi par kaulu altāri es dzirdēju no Makeja. Es par to ieminējos mātei, bet viņa izturējās pārāk piesardzīgi un tieši tādēļ sevi nodeva. Kā tu domā, vai viņai zināms arī par filmu?
- Iespējams, lai gan es tā nedomāju. Viņai vajadzīga tava ikona. Pirmīt es šo to noklusēju. Tava māte sūtīja mani, lai aizstāvu tevi, jo uzskatīja, ka tev draud briesmas. Taču vienlaikus piekodināja, ka jāpavedina tevi un jānozog ikona, ja vien tā ir pie tevis.
- Tu taču negrasījies… Zoja tumši pietvīka.
Rajs paliecās uz priekšu un satvēra Zojas plaukstas. Tikai tad Zoja atskārta, ka sažņaugusi tās dūrēs un ka tās ir biedējoši aukstas.
- Es esmu tavā pusē, Zoja. Vienmēr.
Viņam bija lielas un stingras rokas, tulznainas, taču maigas. Aizmirsusies Zoja piekļāvās viņam, taču tūdaļ atrāvās un pasniedzās pēc tējas.
- Varbūt iedzersim ko stiprāku, Rajs ierosināja, piecēlās un devās pie ledusskapja.
Zoja skaļi nopūtās.
- Ak Dievs, vai es… Vienalga. Pēc tradicionāli asās sarunas ar Annu Larisu es aizbraucu uz morgu un apskatīju vecmāmiņas līķi. Man vajadzēja viņu redzēt, saproti, lai noticētu, ka viņa ir īsta. Kad devos prom, man pirmo reizi uzbruka tas vīrietis ar zirgasti. Viņam tik ļoti vajadzīgs kaulu altāris, ka viņš solījās izdurt man acis.
Kamēr Rajs salēja glāzītēs vodku, Zoja izstāstīja, kā viņa izglābusies no uzbrucēja, atgriezusies mājās un atradusi vecmāmiņas sūtījumu atslēgu, pastkarti un vēstuli, kas pilna brīdinājumiem un noslēpumiem.
Apklususi viņa iedzēra krietnu malku vodkas un nopurinājās, jo dzēriens izdedzināja rīkli un acīs sariesās asaras.
-Tādējādi viņa aizvedināja mani līdz vecajam vīram greifa veikalā, kur es saņēmu filmu un ikonu. Un pēc tam sākās īstā elle.
- Kad pārmeklēju tavu somu, es vēstuli neatradu, Rajs atzinās. Piedod, starp citu, bet…
Zoja atvēcinājās, izlaistīdama vodku uz rokas un tūdaļ nolaizīdama, lai nekas neiet zudumā.
- Aizmirsīsim visu, kas bijis, kā teiktu Jasmīna Pūla. Tu meklēji Kenedija filmu, un tas ir saprotams, ņemot vērā… Nu, to apspriedīsim vēlāk. Kad es ielēcu Sēnā, vēstule bija man kabatā un tāpēc pamatīgi izmirka. Taču es to biju pārlasījusi tik daudzas reizes, ka lielāko daļu atcerējos no galvas un pierakstīju uz bankas veidlapas.
Viņa izņēma papīra lapu no somas un pasniedza Rajam. Pārskatījis to, viņš brīdi klusēja un tad teica:
- Skaidrs. Tātad tu esi kaulu altāra Glabātāja, taču tas ir tik bīstams uzdevums, ka tava vecmāmiņa neuzdrošinājās visu atklāt vēstulē, kas var nonākt nepareizās rokās. Un tādēļ iedeva tev pastkarti ar mīklu un atslēgu…
- Ar kuru atvērt lādīti, kurā glabājas ikona, Merilinas Monro fotogrāfija un filma, kurā tavs… Kenedija filma.
- Nevajag apiet šo tematu, Zoja. Es esmu samierinājies ar realitāti un saprotu, ka tas otrais šāvējs zālainajā paugurā… tas nelietis bija mans tēvs.