Выбрать главу

"Diez vai to var nosaukt par samierināšanos," Zoja domās sprieda, "ja tu sakod zobus ikreiz, kad mēs cenšamies apiet šo tematu." Bet skaļi viņa teica:

-Skaidrs. Piedod.

Kādu brīdi Rajs staigāja šurpu turpu pa nelielo ģērbtuvi un tad, spēji pagriezies, nobiedēja Zoju. Viņš izskatījās nežēlīgs, draudīgs un bīstams. Zoja sastinga, kad viņš piegāja pie guļamkrēsla.

-   Ļauj vēlreiz apskatīt ikonu, viņš sacīja. Lūdzu. To viņš noteikti piebilda tādēļ, ka saprata Zojas sejas izteiksmi.

Zoja izvilka roņādas maisu no somas, uzmanīgi iztina ikonu un atdeva Rajam. Viņš apsēdās čūsku krēslā un, ik pa laikam pa­grozīdams rokās, nopētīja dārgumu.

Vēlreiz ieraugot šo retumu, Zoja novērtēja tās izsmalcināto skaistumu. Dārgakmeņi uz eļļas krāsas pamata izskatījās ļoti ko­ši, it kā tikai vakar piestiprināti. Šķautnes mirdzēja lampas gais­mā gluži kā kristāla asaras.

-    Neticami, cik tu esi līdzīga viņai, Rajs sacīja.

-   Es neesmu tāda eksperte ka māte, bet droši zinu, ka tā ir vis­maz četrsimt gadus veca.

-    Vai tās vienmēr glezno uz tik bieziem koka dēļiem?

-    Lielākoties.

Rajs novērtēja ikonas svaru.

-    Pietiekami biezs, lai vidus varētu būt tukšs.

Zoja pielēca kājās un noliecās pie Raja, lai ciešāk apskatītu iko­nu.

-    Vidus ir tukšs, jo tajā kaut kas paslēpts? Gluži kā krievu matrjoškās, ko saliek vienu otrā?

Lai gan Rajs ikonu uzmanīgi sakratīja, iekšā nekas nenograbēja. Viņš to atkal apgrieza otrādi, un abi centās sameklēt kādu salaiduma vietu vai eņģīti vispirms aizmugurē, tad sānos, taču neko neatrada. Koks šķita viengabalains.

-    Labi, Rajs teica. Tā bija tikai ideja. Ja ikona tiešām ir tik veca kā izskatās un ja šie akmeņi ir īsti, tā noteikti ir visnotaļ vēr­tīga. Varbūt tā nemaz nav slēptuve. Varbūt tas ir tikai vērtīgs māk­slas priekšmets, kuru savā īpašumā cenšas iegūt negodigi kolek­cionāri. Piemēram, tava māte.

-    Bet paliek tā mikla, kuru Katja uzrakstījusi uz pastkartes, Zoja iebilda, atkal iebāzdama roku audekla somā. Sākumā es domāju, ka tā saistīta ar Dāmu un vienradzi, taču tie gobelēni bi­ja tikai veids, kā aizvilināt mani uz greifa veikalu. Ja nu šī mīkla ir atslēga iekļūšanai kaulu altāri? Varbūt palīdzēs mums noskaid­rot, kas ir šis altāris un kur tas atrodas.

Viņa pasniedza pastkarti Rajam, kurš pārtulkoja tekstu an­gliski un skaļi nolasīja:

Asinis ieplūst jūrā jūra pieskaras debesīm No debesīm krit ledus Uguns izkausē ledu Vētra nopūš uguni Un plosās visu nakti Bet asinis atkal ieplūst jūrā Bezgalīgi.

-   Ko tas, tavuprāt, nozīmē? Zoja vaicāja.

-    Nav ne jausmas.

Pēc sejas vaibstiem Zoja centās uzminēt, vai Rajs nemelo, taču viņš prasmīgi slēpa savas patiesās domas.

-   Un, galvenais, Zoja turpināja, kāds tam visam sakars ar Kenedija slepkavību? Es atsakos ticēt, ka vecmāmiņa bija iesaistī­ta divās atsevišķās sazvērestībās. Vienam cilvēkam nevar tik to­tāli neveikties.

Tanī brīdī Raja acīs parādījās kaut kas nežēlīgs, taču tikpat āt­ri arī nozuda, un Zoja nespēja izprast tādu pārmaiņu. Zoja jau grasījās atgādināt, ka tagad ir viņa kārta stāstīt, bet viņš visnotaļ nevērīgā tonī pajautāja:

-   Vai esi pārliecināta, ka lādītē nekā cita nebija? Papurinājusi galvu, Zoja cieši vērās Rajam acīs.

-   Kad atradu aiz oderes Merilinas Monro fotogrāfiju, tad visu vēlreiz rūpīgi pārmeklēju. Nekā cita nebija. Kāpēc lai būtu? Vai tu domā, ka tur kaut kam vajadzēja būt? Piemēram, kam?

Kad abu skatieni sastapās, Raja acis pauda dziļas, neskaid­ras sāpes. Tās pašas, kas atklājās dzīvoklī, kad viņi bija noskatī­jušies filmu.

-   Amuletam, Rajs paskaidroja.

-    Pag! Kaulu altāris ir amulets? Kā tu zini? Un kas… Rajs pacēla roku.

-   Es tev izstāstīšu visu, ko zinu, Zoja. Kā jau mēs vienojāmies. Bet jāsāk ir no paša sākuma. Ar mana tēva atzīšanos un mana brāļa Dominika noslepkavošanu.

Runādams Rajs staigāja šurpu turpu pa ģērbtuvi. Bridi, kad viņš stāstīja par ierašanos baznīcā, kur uz grīdas ar kritu uzvilk­ta viņa brāļa līķa kontūra, Zojai nācās novērsties, jo Raja sejā at­spoguļojās sāpes un ciešanas.

Viņš atkal apsēdās krēslā, atbalstīja elkoņus uz ceļgaliem un nopētīja savas kopā saņemtās plaukstas. Balss šķita mierīga, taču pirkstu kauliņi no sasprindzinājuma bija kļuvuši gluži balti.

-    Tagad tu zini, kāpēc es neļāvu nošaut to kuci. Jā, mums viņa vajadzīga dzīva, kamēr noskaidrojam, kam viņa kalpo, taču pa­tiesībā es nogalināšanas privilēģiju gribēju iegūt sev. Tobrīd es do­māju tikai par to stundu, ko pavadīju Meksikas līcī, elpodams gai­su no automobiļa riepas. Un par izrāpšanos Portbolivāras krastā, lai noskaidrotu, vai Dominiks paguvis pierakstīt tēva tā saukto atzīšanos. Viņš rūgti iesmējās. Es varēju palikt līča dibenā un domāt par to simts gadus, taču tik un tā man nekļutu skaidrs, kas patiesībā bijis mans tēvs.

-    Man ļoti žēl, Raj, Zoja teica. Man pat iedomāties grūti, kā cilvēks jutas, kad tā zaudē brāli. Un tad uzzina, ka tēvs… Viņas balss apsīka. Tādas emocijas ietērpt vārdos tiešām bija ļoti grūti.

Kādu brīdi Rajs klusēja, raudzīdamies uz dūrēs sažņaugtajam rokām, un tad sacīja:

-    Kamēr cilvēks aug, viņam ne prātā neienāk, ka tētis nav glu­ži tāds, kādu viņš redz katru dienu. Man tika stāstīts, ka viņš dzi­mis nelielā rančo Teksasas austrumos, netālu no Luiziānas štata robežas. Rajs sekli iesmējās un papurināja galvu. Reiz mēs uz turieni aizbraucām, lai apskatītu veco māju, taču tagad es vairs neesmu pārliecināts, kam vispār ticēt. Tā māja taču varēja piede­rēt ikvienam!

-    Raj, nevajag…

-    Nē, tev tiešām jāzina viss. Rajs pasniedzās pēc žaketes, ko bija pakāris uz krēsla atzveltnes, no iekškabatas izņēma dubļiem notašķītu plastikāta maisiņu un pasniedza to Zojai. Bet labāk lai runā mans tēvs.

Zoja izvilka no maisiņa biezu papīru žūksni, atlocīja lapas, ielūkojās Raja nobālējušajā sejā un sāka lasīt.

Raj, te būs viss, ko tētis man izstāstīja pirms nāves. Es spēju vien pēc atmiņas atkārtot viņa vārdus, un jau pēc brīža man likās, ka viņš atkal to stāsta pats ar manu roku stāsta Tev.

Viņš loti gribēja, lai pēdējā stundā blakus esi Tu, taču viņam nācās iztikt ar mani Man ir grūti pateikt, cik daudz šajā stāstā ir no tēva un cik no manis. Par to spried Tu pats. Bet, lūk, ko viņš teica…

Divdesmit devītā nodaļa

r

Viss sākās ar Katju Orlovu un kaulu altāri, bet beidzās ar slep­kavību. Turklāt ne parastu slepkavību, bet īstu slepkavību. Baisu slepkavību.

Redzi, es biju tas cilvēks zālainajā paugurā.

Jā, tu pareizi dzirdēji. Es nošāvu prezidentu Džonu Ficdžeraldu Kenediju. Arī Lī Hārvijs Osvalds uz viņu šāva, varbūt pat trā­pīja, bet varbūt viņa raidītā lode ievainoja Teksasas gubernatoru, jēziņ, kā to puisi sauca? Konorss? Konelijs? Apmēram tā. Jocīgi, ka nevaru atcerēties uzvārdu, lai arī… Bet viņš man vienmēr ir bi­jis vienaldzīgs. Svarīgākais bija paturēt prātā, ka man jāiešauj gal­vā. Un tas prezidentam bija liktenīgais šāviens. Apsūdzēts, pro­tams, tika Lī Osvalds, kaut gan daudzi nenoticēja, ka viņš strādājis viens. Tas tikai pierāda, ka nevar apmānīt vienmēr un visus. Kas tad bija vecais, labais Lī Osvalds? Muļķa komunists, kuru mēs pasviedām kā grēkāzi.