Toties nāvējošo lodi raidīju es.
Bet es steidzos priekšā notikumiem. Patiesībā viss sākās kādā jūlija naktī gadu pirms Kenedija nogalināšanas. Naktī, kad es pirmo reizi uzzināju par kaulu altāri. Mēs sēdējām sarkanajos Holivudas "Brūnā katliņa" ādas krēslos, ēdām dārzeņu salātus un dzērām apmierinošu, taču neadekvāti dārgu piecdesmit devītā gada St.-Ēmilion. Tur biju es, mana līgava Katja un Merilina Monro.
Jā, tā pati Merilina Monro. Filmu zvaigzne.
Šie divi vārdi tik precīzi raksturo viņu, taču šķiet visnotaļ netaisnīgi. Tāpat kā visi pārējie miljons vārdu, kas uzrakstīti par viņu. Varbūt tāpēc, ka mēs visi skatāmies uz viņu mūsu ilūziju un melu ekrānā.
Vismaz es.
Pirms tā vakara es izspiegoju Merilinu Monro septiņus mēnešus, un ar to es domāju oficiālu, sankcionētu spiegošanu.
Dienā es studijā Tiventieth Century-Fox biju atbildīgais par filmēšanas vietu meklēšanu, taču tas bija tikai aizsegs, ko sagādāja mans darba devējs, Centrālā izlūkošanas pārvalde. Par spīti Makārtija fiasko, spēki Lenglijā bija pārliecināti, ka Holivuda ir īsts antiamerikānisma perēklis. Mans uzdevums bija iedraudzēties ar vietējiem, lai varam nošķirt bīstamo komunistu sēklu no pelavām.
Personīgi es uzskatīju, ka tāds pienākums ir daudz vienkāršāks par aktīvu iesaistīšanos operācijās, tādēļ es velti šķiežu savu laiku un talantu. Pirms tam es strādāju Kongo, kurp mani sūtīja nogalināt paris cilvēku, kas tā arī paliks nezināmi, līdz ar to nozīmējums uz Losandželosu man šķita visnotaļ garlaicīgs.
Bet tas kļuva daudz interesantāks, kad Savienoto Valstu prezidents iesaistījās pārgalvīgajās un valsts drošībai bīstamajās attiecībās un atklatajās sarunās ar aktrisi, kas barbiturātus rij gluži kā konfektes. Varenie ļoti sanervozējās, kad to uzzināja. Varbūt tāpēc, ka Merilina savulaik bija precējusies ar dramaturgu Arturu Milleru, kuram reiz neizsniedza pasi, jo viņš "atbalstījis komunistu kustību".
Līdz ar to iepazīšanas ar Merilinas draudzeni Katju Orlovu, aicināšana uz satikšanos bija tikai pienākums, lai iedraudzētos ar Merilinu pašu. Es pats nolēmu apprecēties ar viņu un joprojām nesaprotu, kādēļ man tas bija vajadzīgs. Varbūt pārsteidzos, garlaicības un Holivudas ārišķīgā spožuma mākts.
Taču domāju, ka tik vienkārši jau nebija. Tolaik es biju tikai divdesmit sešus gadus vecs, dzīves pilns. Biju bārenis bez. ģimenes un draugiem, jo strādāju slepenajā dienestā. Vienīgās sievietes manā dzīvē bija prostitūtas vai gadījuma mīļākās. Katja izrādījās pirmā, kura atzinās, ka tiešām mīl mani. Tā es vēl nekad dzīvē nebiju juties. To laikam sauc par lološanu.
Lai vai kā, man patika but Katjas vīram. Mēs kopā lieliski pavadījām laiku.
Katjai bija astoņus gadus veca meita no cita vīrieša, kas jau sen nozudis no viņas dzīves. Mums izveidojās ģimene, un man tas patika. Anna Larisa, tā sauca meiteni, četru gadu vecumā gandrīz nomira no leikēmijas, man šķiet, tomēr atlaba, un Katja viņu pēc tam šausmīgi izlutināja. Lai gan viņa nebija slikts bērns. Tikai grūti savaldāms.
Tātad, man patika gan Katja, gan viņas meita, gan "darbs" studijā, kur es iepazinos ar slavenām filmzvaigznēm. Taču tas nebija pats labākais. Interesantākais un brīnišķīgi ironiskākais bija kaut kas cits, proti, CIP tik aizņemta komunistu meklējumos aiz katras aktrises brunčiem un zem katra režisora gultas pat nenojauta, ka viņu Holivudas spiegs Maiks O'Melijs patiesībā bija VDK sūtīts kurmis.
"Kāpēc?" tu jautā. Kāpēc es biju kurmis, kas pārdod savas valsts noslēpumus ienaidniekam no komunistu valsts?
Redzi, viss sākas ar mazumiņu. Es pārtērējos ar likmēm zirgu skriešanās sacensībās un nonācu kada augļotāja atkarībā. Viņš piedraudēja iešaut man kājā, ja es nesamaksāšu parādu. Kad termiņš tuvojas un es kritu izmisumā, puisis atnāca un piedāvāja tūkstoti dolāru, ja es uzzināšu dubulta aģenta vārdu Mehiko. Toreiz es vēl nesapratu, ka, spēris pirmo soli, es būšu spiests spert ari nākamos, jo atpakaļceļa vairs nav. Pēc tam bedre, ko tu pats sev esi izracis, kļūst arvien dziļāka un dziļāka.
Nedomāju, ka esmu piedzimis ar sirdsapziņu, jo man bija vienalga, ka es nododu cilvēku un viņu pēc tam nogalina. Un pēc tam? Arī pēc tam man bija vienalga.
Pie reizes es tev pateikšu vēl kaut ko. Man patika spiegu spēles slēpšanās un meli, ziņu pienešana abām pusēm. Jā, patika arī nogalināt. Man tā bija tikai spēle, un es labprāt tajā piedalījos.
Tātad mēs ar Katju un Merilinu kādā brīnišķīgā sešdesmit otrā gada vasaras vakarā sēdējām "Brūnajā katliņā".
Merilina bija, kā pati mēdza teikt, "nomaskējusies", turklāt jāatzīst, ka veiksmīgi. Platīnblondos matus viņa bija nosegusi ar šalli, iztikusi vispār bez kosmētikas, atklājot vasarraibumus un skaidrās brūnās acis, un man nemaz nelikās tik salkana. Mugurā viņai bija pavisam lēta kleita ar sīkām sārtam puķītēm. Dievs vien zina, kur viņa tādu izrāvusi, varbūt iegādājusies Mnci/'s universālveikala nocenoto preču nodaļā. Bet viņa tajā izskatījās ļoti valdzinoša, un dažās pozās viņu pat varētu arestēt par piedauzīgumu sabiedriskā vietā.
Taču vislabākā, ģeniālākā maskas daļa, manuprāt, bija izmainītā gaita. Viņa vairs negrozīja gurnus, kā parasti mēdza darīt. Nē, šoreiz tas bija īsts, simtprocentīgs seksapīls. Viņa bija vienkārši Merilina Monro. Ja šo kustību varētu patentēt, to pārdotu gluži kā vingrošanas riņķi, un viņa nopelnītu kaudzi naudas.
Un smieklīgākais ir tas, ka naudas viņai netrūka. Par piedalīšanos filma "Kaut kam ir jānotiek" viņa saņēma simts tūkstošus, kas tolaik bija liela summa, lai gan Elizabetei Teilorei par "Kleopatru" maksāja miljonu un filmzvaigznei ir jādzīvo kā īstai filmzvaigznei…
Tātad, tovakar Merilina bija "nomaskējusies", taču nokārtojusi, ka zāles pārzinis mūs nosēdina netālu no viņas vietas pie "Slavas sienas" tām ierāmētajām slavenu un varbūt ne tik slavenu filmzvaigžņu un citu ievērības cienīgu Holivudas personu karikatūrām, kas aizsākās tūkstoš deviņsimt divdesmit devītajā gadā. Vēl viņa parūpējās, lai nodalījumā var pieslēgt tālruni un viesmīlis var atnest aparātu, ja gadīsies kāds svarīgs zvans. Mēs tikko bijām apsēdušies, kad pienāca kāda meitene, piedāvādama nopirkt cigaretes un par dolāru uzņemt fotogrāfiju. Merilina teica:
- Protams, mīļumiņ! Kāpēc gan ne?
Man tas izklausījās neloģiski aiziet inkognito uz kādu vietu, kur tevi tāpat visi pazīst. Ikreiz, kad biju kopā ar šo sievieti, es to nekādi nespēju saprast. Bet varbūt es gluži vienkārši nebiju viņu redzējis brīdī, kad viņa netēlo.
- Pietiek ar vienu skatienu uz viņu, lai saprastu, ka tā ir slavena filmzvaigzne, Katja reiz man teica. Bet sirdī viņa jūtas kā pārbijies skuķēns, kas bažījas, ka, palikusi bez blondajiem matiem un izcilajām krūtīm, viņa būs tukša vieta. Viņa grib, lai viņu mīl tādu, kāda viņa ir, bez nosacījumiem, nevis kā seksa objektu.
Mīlestība bez nosacījumiem. Jā, izklausījās pareizi, bet es jau sen biju atklājis, ka savi nosacījumi ir it visam. Bet varbūt tieši tā var izskaidrot, kāpēc pasaulslavenā zvaigzne kļuva par operatora izsūtāmās labāko draudzeni.
Jo Katja Orlova mīl bez nosacījumiem.
Tovakar "Brūnajā katliņā" mēs ēdām dārzeņu salātus, un Merilina tik raksturīgajā čukstu manierē sāka runāt par seksu.
- Ja "Oskarus" dāļātu par izlikšanos gultā, viņa sacīja, tad man uz kamīna malas vairs nebūtu vietas galvenajām balvām. Dažkārt es izcili notēloju, un mīļākie tiešām notic, ka esmu pabijusi baudas virsotnēs.
- Nedomāju, ka viņi tic no sirds, es iebildu, domās nospriezdams, ka daudziem Merilinas mīļākajiem patiesībā bijis vienalga, vai viņa sasniedz orgasmu vai dzied "Aleluja".