Viņa saviebās, taču acīs dejoja jautras liesmiņas, jo viņai patika tāda ķircināšanās. Varbūt tanī brīdī viņa pat iztēlojās, ka es gribu mesties ar viņu gultā. Jā, varu atzīties. Es tiešām par to domāju. Neesmu taču mironis.
Tad smaids izplēnēja, un pie galdiņa iestājās savāds klusums, ko pārtrauca Katja, Merilinas glābēja:
-Tu, mīļā, šodien nemaz neēd salātus, tikai stumdi tos pa šķivi. Tev jāpaēd, citādi novājēsi.
Merilinai tādi vārdi patika, un viņa pasniedzās, paspieda Katjai roku un atkal iesmējās.
- Džekam patīk, ka esmu vāja. Atklāti, protams, viņš to nekad nav apgalvojis, bet esmu pārliecinātā, ka vēl nesen viņš uzskatīja mani par pārāk resnu. Viņam patīk, ja pozēju viņam, ģērbusies vienīgi kažokā. Tad es tā papurinu plecu, un kažoks noslīd…
Mēs ar Katju saskatījāmies, taču neko neteicām. Merilinai mūsu klātbūtne netraucēja, vai ari viņa bija pārāk aprobežota, lai aizdomātos, cik savādi skan tāda bezrūpīga pļāpāšana par milēšanos ar Savienoto Valstu prezidentu.
- Atklāti sakot, Džeks mīlējās kā puišelis, Merilina turpināja, taču tas sanāk tik mīļi. Turklāt tam ari nav nozimes, jo viņš gandrīz vienmēr runā ar mani par politiku un tamlīdzīgi. Viņš pret mani izturas kā pret cilvēku ar smadzenēm, lai gan man ir tikai pupi un pakaļa.
Es iepletu acis. Mana roka ar dakšiņu sastinga pusceļā līdz mutei, bet prāts centās apstradāt šo nejaušo informāciju. Atcerējos slepenos failus, ko biju lasijis par prezidenta mīlas dēkām. Par orģijām Baltā nama peldbaseinā, neskaitāmajām vienas nakts jeb, precīzāk sakot, trīsdesmit minūšu draudzenēm, teju nebeidzamo elegantu un ne tik elegantu sieviešu straumi. Atsaucu atmiņā viņa izteikumus par šim sievietēm. Viņš tās sauca par "vāveritēm", kam ir pupi un pakaļas.
Un te nu man pretī sēdēja Mis Seksapila Iemiesojums, kura uzskata, ka prezidents pratis novērtēt viņas smadzenes!
- Džeimss Džoiss tiešām izpratis cilvēka dvēseli, kā tev šķiet? Merilina vaicāja, un neprasi man, kā viņa no stāsta par milēšanos ar prezidentu tika līdz angļu literatūrai. Es lasīju Mollijas Blūmas psiholoģiskās pārdomas… redzi, es vārdos varu but tikpat gudra ka tu, Maik… Jā, Džoiss ir vīrietis, kas raksta par izjūtām, ko sieviete allaž patur pie sevis, bet viņš tās izprata, vai ne? Visas mūsu sāpes un nedrošību. Es lasīju ari Šekspīru, gabaliem mācījos no galvas, jo domāju, ka varētu uzstāties ar priekšnesumu Merilinas Monro Šekspīra filmu festivālā. Es parādīšu visas viņa slavenākās lugas no sievietes skatupunkta.
- Ak, mīļā, lieliska ideja! Katja iesaucās. Un es sapratu, ka aizrautība viņas balsī nav tēlota. Viņai bija plaša sirds; ja viņa ticēja cilvēkam, tad no matu galiņiem līdz papēžiem. Sievietes Šekspīrs. Tā noteikti ir iespēja parādīt visiem, cik lieliska aktrise tu esi!
Merilina plati pasmaidīja.
- Esmu pārliecināta, ka iegūšu "Oskaru" par vienu vai pat vairākām Šekspīra sieviešu lomām. Nesmejies, Maik!
- Nemūžam, es atbildēju. Ja kāds arī ir pelnījis šo balvu, tad tas noteikti biju es tanī brīdī.
- Ak, Katja, Merilina sacīja manai sievai, tu pat iedomāties nevari, cik ļoti es par to gribu aprunāties ar Džeku, uzklausīt viņa viedokli. Reiz es mēģināju sazināties ar viņu, bet noskaidrojās, ka viņam mainīts numurs, tas īpašais, ko viņš man iedeva zvanīšanai uz Ovālo kabinetu. Piezvanīju uz komutatoru, taču mani nesavienoja.
"Tā, tā, tā," es domās spriedu. "Vakars kļūst arvien interesantāks."
Es atcerējos pirms dažām nedēļām sarīkoto demokrātu partijas ziedojumu vākšanas pasākumu Medisona laukumā. Protams, piedalījās arī Merilina savā garajā palantīnā un divpadsmit tūkstošus dolāru vērtajā Žana Luī pērlīšu kleitā, burtiski izstarodama seksu un nuligi dziedādama "Daudz laimes dzimšanas dienā, prezidenta kungs". Vēl atklātāk un tiešāk par savām attiecībām viņa paziņotu vien tad, ja aizietu uz šovu "Kas es esmu?" un pateiktu: "Es mīlējos ar Džonu Ficdžeraldu Kenediju."
Tādēļ nav jābrīnās, ka pēc tās nakts prezidenta komanda reaģēja tik strikti. Labāk vēlāk nekā nekad. Dēka sākās decembri, un Vašingtonā viss kļuva zināms visiem. Arī presei, taču pirmajās lappusēs tādas ziņas nelika, baidīdamies aptraipīt valdības labo slavu. Nu, vismaz tā viņi apgalvoja. Pie velna, varbūt viņiem gluži vienkārši patika Džeks, un viņi sapņoja par viņa pārvēlēšanu amatā. Turklāt vairāki žurnālisti, tostarp puiši no Washington Post, tika aicināti uz Balta nama peldbaseina ballītēm.
Un pēkšņi uzradās Merilina, kas visiem iegrūž sejā tādu notikumu. Toreiz septembri bija gaidāmas senatora vēlēšanas, kurās startēja ari brālītis Tedijs, bet administrācijā vēl nebija atguvusies no Cūku līcī piedzīvotā fiasko, tādēļ skandāls ap Baltā nama mīlas dēkām noteikti nebija vajadzīgs un nedrīkstēja pieļaut, ka pasaules slavenākā sieviete aptraipa nevainojamo Kamelotas tēlu.
- Beigu beigās man izdevās aprunāties ar Bobiju, Merilina turpināja. Mēs satikāmies tovakar, kad dziedāju "Daudz laimes". Viņš pēdējās nedēļās man daudz palīdzēja. Viņš ir lielisks cilvēks, kam var stāstīt par savām bēdām un sapņiem.
Kopā ar bekona gabaliņu es noriju ari smieklus un gandrīz aizrijos. Katja mēģināja draudzeni mierināt, taču viņas pierē parādījās raižu rieva.
Merilina uzlika elkoņus uz galda, paliecās mums tuvāk un zagšus palūkojās apkārt, it kā aiz podos sastādītajām palmām slēptos kāds spiegs.
- Jūs jau droši vien esat dzirdējuši tās baumas par mani un Bobiju. Tā vien liekas, ka pēkšņi Holivudā aptrūcies sarunu tematu.
- Bet viss ir miglā tīts, es sacīju. Katja man iespēra pa apakšstilbu.
- Tie ir meli. Protams, mēs mīlējāmies, bet tad es uzzināju, ko par mums runā… nē, tie ir meli.
Roberts Kenedijs, prezidenta brālis un Savienoto Valstu tieslietu ministrs, tovasar bieži uzturējās Holivudā, lai aicinātu ekranizēt savu grāmatu "Ienaidnieks starp savējiem", bestselleru par viņa krusta karu pret organizēto noziedzību. Es droši zinu, ka Santamonikas pludmales namā, kas piederēja Bobija svainim Pīteram Lofordam, tika sarīkotas dažas trakulīgas ballītes. Namā ir daudz guļamistabu, taču mēļoja, ka Bobijs un Merilina vislabprātāk to darīja vannā.
- Manuprāt, tās baumas nākušas ausīs arī Bobijam, Merilina stāstīja. Jo pēdējā laikā ar viņu notiek jocīgas lietas. Tā vien šķiet, ka mūs mēģina izšķirt, tāpat kā mani un prezidentu.
Es jau pavēru muti, taču Katja atkal man iespēra, un es neko neteicu.
Bet Merilina šķita nolasījusi manas domas, it kā tās komiksu zīmējumu veidā butu parādījušās man uz pieres.
- Maik, es neesmu stulba, viņa sacīja un vienlaikus izskatījās gan sapņaina, gan skarba. Es vēl nodomāju, ka tas ir īsts tēlošanas meistardarbs. Manuprāt, viņi pārliecinājuši Bobiju, ka es par visu izpļāpāšos preses konferencē, jo viņš teica… Es varēju apzvērēt, ka viņa gribēja pavēstīt kaut ko sevišķi sulīgu, bet tad pārdomāja un turpināja: Džeks atsūtīja pie manis uz māju cilvēku, lai tas paziņo, ka viss ir beidzies. Būtu vismaz saņēmis drosmi un atvadījies pats.
- Ak, Merilina! Katja pasniedzās un pieskārās viņas rokai. Tu taču zini, kādi ir vīrieši. Viņiem nepatīk scēnas.
- Vai tiešām visi vīrieši ir tādi, Maik?
Man bija grūti skatīties viņai acis. Tā vien šķita, ka viņai tūdaļ lūzis sirds. Tiešām lūzīs, un mani tas pārsteidza. Biju pārliecināts, ka sievietes, kam ir tik daudz mīļāko, skaidri apzinās realitāti. Vai tiešām Merilina domāja, ka Džeks šķirsies no Žaklīnas un apprecēs viņu?