- Godīgi? es pārvaicāju. Mēs drīzāk ļausim, ka mūs sacepina eļļā, uzdur uz mieta un dzīviem nodīrā ādu. Kad runa ir par sievietēm, mēs visi esam gļēvuļi. Ikviens no mums.
Merilina nopietni palocīja galvu, it kā es tikko būtu atklājis dzīves lielāko noslēpumu, un pirmo reizi man, Maikam O'Melijam, kļuva viņas žēl. Katja bija man izstāstījusi par Merilinas bērnību. Dzimusi ārlaulībā, māte bieži vien ārstējusies trakomājās, bet viņa mētāta no viena bāreņu nama uz otru, no vienas audžuģimenes uz otru. Negribēta un nemīlēta. Un tādēļ viņa kļuva par seksa dievieti, par sievieti, kuru vīrietis nespēj atstāt. Bet nu viņa pamesta kā vakardienas ēdiena palieka. Jā, stulbi, bet vienlaikus skumji, ka viņa nav sapratusi, ar ko tas viss beigsies.
Tad viņa pateica kaut ko tādu, kas mani gandrīz notrieca no kājām.
- Es tikšu tam pāri, jo pirmo reizi mūžā jūtos garā stipra. Jā, es zinu, ka nav mūžīgs tas, kas man pieder… slava nāk un iet, kā mēdz teikt. Ja tā iet, lai aiziet, bet es izdzīvošu, jo zinu savu patieso vērtību. Zinu ne tikai to, ko varu izdarīt, bet arī to, kas man obligāti jāizdara.
Katja pasniedzās pāri galdam un satvēra Merilinas roku.
- Tu vienmēr esi bijusi stipra. Un sīksta. Citādi nebūtu tikusi tik tālu.
Merilina veltīja draudzenei drebošu smaidu.
- Tu allaž saskati mani labo, Katja. Tāpēc es tevi mīlu. Bet es ne vienmēr esmu redzējusi sevī labo. Līdz šim. Tāpēc viņiem, tiem komutatora darbiniekiem un skarbajiem vīriem tumšajos uzvalkos, nevajag uztraukties par mani. Es viņu nekad vairs netraucēšu.
- Es zinu, ka tas būs smagi, bet tu tiešām rīkojies ļoti pareizi, Katja sacīja, taču joprojām šķita uztraukusies. Bet varbūt, tāpat kā es, nezināja, kāds būs šī vakara iznākums. Lai gan nojauta, ka laimīgas tās beigas nebūs.
- Jā gan, zinu, Merilina iesaucās. Jo patlaban es Džekam esmu vajadzīga vairāk nekā jebkad. Šis cilvēks var mainīt valsti. Viņš man izstāstīja savu sapni, tādēļ es visu zinu. Ja viņam izdosies, neviens bērns vairs necietīs badu, neviens negulēs uz ielas un nemeklēs pārtiku atkritumu konteineros…
Viņa vēl ilgi turpināja tādā garā, taču frāzes atgādināja priekšvēlēšanu kampaņas muļķību sliktākos paraugus, tāpēc es vairs neklausījos un izklaidējos, mēģinādams pazīt karikatūrās attēlotos personāžus.
Un pēkšņi izdzirdēju, ka viņa teic Katjai:
- Tāpēc es iedošu viņam tavu maģisko amuletu. Tavu kaulu altāri. Lai viņš dara visu, kas jādara. Vismaz tā es viņam palīdzēšu.
"Kaulu altāris?" es nobrīnījos.
Izklausījās tik neloģiski, ka es gandrīz neievēroju Katjas reakciju. Es par to biju lasījis tikai grāmatās, taču Katja tiešām kļuva balta kā krīts, it kā būtu saņēmusi dūrienu kaklā un asinis aiztecējušas prom.
Beidzot atguvusies, viņa aizsmakušā balsī nočukstēja:
- Merilina, lūdzu! Tas taču bija mūsu mazais noslēpums. Tu apsolīji!
- Zinu un grasījos to glabāt, tiešām. Bet tas bija agrāk. Viņš jūtas slikti, Katja. Sliktāk, nekā cilvēki domā. Viņu moka Adisona slimība, viņam visu laiku sāp. Tādēļ es gribu iedot to amuletu. Ja viņam tiks dota iespēja, labajiem darbiem nebūs gala.
Katja bija nolikusi rokas uz galda un piekļāvusi virsmai tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Es satvēru vienu viņas delnas locītavu un paspiedu to, lai pievērstu uzmanību.
- Kas tas par kaulu altāri?
Uz mani Katja pat nepaskatījās. Vien noteica:
- Paklausies, Merilina! Tu nekādā gadījumā nedrīksti atdot… maģisko amuletu prezidentam Kenedijam.
- Kāpēc ne? Paskat, kā tas palīdzēja man! Vispirms jau ar tām sīkajām problēmām pagājušajā mēnesī.
Par "sīkajām problēmām" viņa nodēvēja garās brīvdienas, ko Merilina bija paņēmusi, lai aizbēgtu no pilsētas. Dienu vēlāk Katjai kāds nakts vidu piezvanīja, un viņa aizskrēja, man neko nepasakot. Atgriezusies pēc divām dienām, Katja šķita bāla, satricināta līdz sirds dziļumiem, tomēr kategoriski atteicās man paskaidrot iemeslus. Taču man bija aizdomas, ka Merilinas "sīkās problēmas" ir saistītas ar neizdevušos abortu.
- Pēc tam tas palīdzēja man beidzot atbrīvoties no sinusa infekcijas, Merilina turpināja. Studijas vadība un Kjūkora kungs apgalvo, ka es tikai slinkoju. It kā cilvēks nevarētu saaukstēties! Un pēc tam sāka uzskatīt mani par garīgi slimu, jo es nespēju atcerēties tekstu, bet toreiz jutos tik slikti, ka nevarēju pat divus vārdus salikt kopā. Taču tagad mans prāts ir skaidrs un ass. Vai stāstīju, ka mācos no galvas Šekspīru? Un esmu atguvusi formu, tu pati tā teici. Esmu tik slaika un pievilcīga kā vēl nekad mūžā. Turklāt naktīs man gandrīz vienmēr izdodas aizmigt. Ak, Katja, tu pat iedomāties nespēj, cik lieliski ir izgulēties!
- Par ko viņa runā? es jautāju Katjai. Ko tu viņai esi iedevusi?
Katja neatbildēja, bet Merilina atpogāja kleitas apkakli un izvilka sudraba ķēdīti ar sīciņu pudeļzaļa stikla amuletu apmēram ikšķa naga lielumā. Es paliecos tuvāk, lai apskatītu savādo priekšmetu. Amuletam bija cilvēka galvaskausa forma ar siciņu sudraba sprūdu. Stiklā bija ieskrāpētas savādas zīmes, gluži kā rūnas.
- Nosaukums gan ir jocīgs, Merilina sacīja. Kaulu altāris. Gluži kā otrās kategorijas šausmu filmās. Bet tad es sāku domāt… skelets ir cilvēka iekšējais karkass, tāpat kā tērauda sijas debesskrāpim… un kaulu altāris stiprina tevi no iekšpuses, tātad nosaukums ir visnotaļ piemērots.
Tad es nomierinājos un atlaidu Katjas roku. Viņa to piespieda krūtīm, berzējot manas plaukstas sarkanos nospiedumus. Un es sajutos nelāgi, jo biju nodarījis viņai sāpes. Par kaulu altāri dēvēja kaut kādus krievu tautas medicīnas pekstiņus, par kuriem viņa runāja ikreiz, kad es tikai iekāsējos. Kaut kādus raganu māņus, ko viņas māte atvedusi līdzi no Sibīrijas. Tritona acs, krupja mats un tamlīdzīgas muļķības ar kādu uzmundrinošu halucigēno sēņu piedevu.
"Acīmredzot Merilina," es nodomāju, "tiešām norijusi kādu pulverīti, viņai todien necereti paveicies, un viņa noticējusi, ka tas noticis burvju lidzekļa iespaidā. Un naivi nospriedusi, ka varētu maģiju izmantot arī federālā līmenī."
Bet ar Savienoto Valstu prezidentu neko tādu nevar izstrādāt, jo tūdaļ tev uz astes uzsēdīsies visdažādākās federālās iestādes. Nav brīnums, ka nabaga Katja pārbijās līdz nāvei; iespējams, viņa jau iztēlojās, kā prezidenta apsardzes dienesta vīri uzliek viņai rokudzelžus un uzrāda aresta orderi.
Tovakar gan izskatījās, ka viņa ir nomierinājusies, un es laimīgs secināju, ka viņai sejā atgriežas krāsa. Pat raižu rieva pierē bija pazudusi.
Katja aplika roku Merilinai ap vidukli un piespieda slaveno aktrisi sev cieši klāt.
- Tu esi tik labsirdīga, ka brīžiem kaitē pati sev. 1 .abak par to vairs nerunāsim, citādi kāds vēl noklausīsies, kaut ko pārpratis, aizskries uz avīzi, un rīt visa dzeltenā prese būs pilna ar šausminošiem virsrakstiem, kur galvenais būs tavs vārds.
Merilina iesmējās un paslēpa sīko stikla amuletiņu zem kleitas. Un es kā muļķis nospriedu, ka ši ir pēdējā reize, kad es redzu kaulu altāri vai dzirdu par to.
Vēlāk mēs trijata stāvējām zem sarkanās restorāna markīzes un gaidījām, kamēr kalpotājs atstūrēs mūsu mašīnu.
Es nopētīju Holivudas bulvāra un Vainstrītas krustojumu. Neona gaismas apspīdēja ietves, kurās valdīja dzīva rosība. Garam pabrauca Cadillac automobilis ar nolaistu jumtu un milzīgiem pakaļējiem spārniem; auto radio pilnā skaļumā raidīja Mazās Evas The Loco-Motion. Automobilī sēdēja vairākas meitenes ar uzkasītām frizūrām, pieguļošiem džemperīšiem un acim, kurās jaušami sapņi par slavu. Es pēkšņi atcerējos, ko Merilina reiz bija teikusi, ka Holivuda ir vieta, kur tev maksā tūkstoti dolāru par skūpstu un piecdesmit centus par dvēseli.