Tobrīd Katja un Merilina bija pagājušas nostāk un sarunājās, galvas kopā sabāzušas. Es atkal aizdomājos par viņu dīvaino draudzību. "Kaut kas taču viņas saista," es prātoju, "un tā nav tikai Merilinas vientulība un manas sievas pārspīlētā lojalitāte pret cilvēkiem." Taču es līdz pat mūža galam tā arī neesmu sapratis, kas ir šis "kaut kas". Laikam jau pasaulē ir dažas lietas, ko gluži vienkārši nevar izskaidrot.
- Es neko nenožēloju, Merilina sacīja, un laternas gaismā iemirdzējās viņas asaras. Es zinu, ka visu laiku to atkārtoju, taču tā arī ir. Bet… Vai tad nebūtu jauki, ja mēs ar Džeku butu kopā?
Arī Katjai vīdēja miklums acīs.
- Tā nenotiks, mīļumiņ. Viņš ir prezidents, un viņa dzīve nepieder viņam pašam. Bet tu taču zini, ka esi darījusi viņu laimīgu-
Merilina dziļi ievilka elpu un iekoda lūpā.
- Jā, bet… te valda tada vientulība, vai ne?
Es ilgi vēroju viņu un, jāatzīst, arī skumu, jo tobrīd man viņa ļoti patika. Viņa izstaroja bezgalīgu drosmi, taču es jutu, ka viņai trūkst dzīvesprieka.
Ielas malā apstājās mans Chevrolet Impala automobilis. No tā izkāpa vasarraibumains puišelis ar lielām ausīm. Viņš ar plašu žestu atvēra pasažieru puses durvis un kautrīgi uzsmaidīja Merilinai, kura veltīja zēnam žilbinošu smaidu. Jau grasīdamās sēsties automobilī, viņa tomēr izslējās, paskatījās augšup un norādīja uz sarkanajiem dakstiņiem, neona gaismās liesmojošo restorāna izkārtni un apaļo mēnesi, kas šķita nolaidies uz cepurei līdzīgās ēkas jumta kores.
- Paskatieties uz mēnesi! viņa mudināja. Tas ir tik liels, apaļš un dzeltens! Gluži kā filmās. Par daudz perfekts, vai ne? It kā tev šajā mirklī vajadzētu mirt, jo visus tos mēnešus, ko tu redzēsi nākotnē, pat salīdzināt nevarēs ar šo.
Trīsdesmitā nodaļa
Pēc mūsu pasēdēšanas "Brūnajā katliņā" es uzrakstīju divus dažādus ziņojumus. Vienā bija banāla un krietni izrediģēta atskaite par to vakaru un Merilinas stāstiem saistībā ar prezidentu un viņa brāli, bet ne vārda par amuletu jeb tā dēvēto kaulu altāri, šo ziņojumu es iesniedzu savam priekšniekam, pretizlūkošanas nodaļas vadītājam CIP Losandželosas filiālē, kur to rūpīgi izlasīs, pienācīgi apstrādās un pēc tam atkarībā no tobrīd valdošajām aizkulišu cīņām iespējams, nosūtīs uz Lengliju.
Otrs ziņojums bija daudz garāks, detalizētāks, atspoguļoja ne tikai vakaru "Brūnajā katliņā", bet arī visu to, ko biju redzējis, dzirdējis un noklausījies pēdējo triju mēnešu laikā, valsts noslēpumus ieskaitot. Šo atskaiti es ieliku vienkāršā brūnā aploksnē. Nākamās otrdienas rītā, precīzi desmitos un desmit minūtēs, es atrados starp Losandželosas publiskās bibliotēkas plaukteņiem un iespraudu aploksni starp diviem noputējušiem sējumiem starp Romas leģiona vēsturi un pamatīgu disertāciju par Katona darbiem.
Pēc tam es laikrakstā Los Angeles Times sāku lasīt sludinājumus par lietotu automobiļu pārdošanu, lai gan neko sevišķu negaidīju, jo mans ziņojums sanāca visnotaļ īss un lielākoties saturēja netiešus mājienus un baumas, nevis izlūka cienīgu informāciju. Tomēr es uzcītīgi lasīju sludinājumus un tavu laimi! pēc nedēļas ieraudzīju: "Pārdod Ford Sportsman, 1947. gads, $ 1 300." Turpat bija arī tālruņa numurs.
Tas bija kodēts ziņojums no VDK starpnieka, kurš manis vākto informāciju nodeva priekšniekiem Maskavā. Mums vajadzēja tikties Holivudas estrādē ceturtajā augustā pulksten vienos dienā.
Ierados es agri.
Holivudas estrāde ir milzīgs brīvdabas amfiteātris, un todien bija tik karsts, ka es novilku uzvalka žaketi un pārmetu to pār plecu. Un tomēr-kad uzkāpu līdz pēdējai skatītāju rindai, mans krekls jau bija izrhircis sviedros.
Es apsēdos tribīnēs, vārstīdams muti gluži kā krastā izmests valis, un nospriedu, ka biežāk jāapmeklē vingrošanas zāle. Noņēmis cepuri, es piedurknē noslaucīju miklo pieri un apbrīnodams nopētīju apkārtni. Tālumā varēja redzēt slaveno uzrakstu "Holivuda", kura baltie burti izvietoti kalnā virs pilsētas un kas iedvesmojis daudzus Merilinai līdzīgus jaunus cilvēkus, bet tikpat daudziem arī sagrāvis lielās cerības.
Dzinēja rūkoņu es sadzirdēju krietni pirms tam, kad ieraudzīju pašu automobili. I lolivudas estrādē redzēt un dzirdēt var jūdzēm tālu tieši tādēļ mans starpnieks bija izvēlējies šo satikšanās vietu.
Parādījās vīrietis no tāda attāluma viņš vairāk līdzinājās skudrai -, kurš izkāpa no auto un devās augšup pa saules nokaitētajam kāpnēm. Dižajā brīnumzemē es strādāju jau divus gadus, taču savu starpnieku biju saticis vien divas reizes. Viņš nestādījās priekšā; ja arī viņš nosauktu savu vārdu, tad tas noteikti būtu izdomāts, tādēļ lielas jēgas no tā nebija.
Kad vīrietis bija ticis līdz priekšpēdējai rindai, es sapratu, ka tas nav mans starpnieks. Šis bija garāks un slaidāks, izturējās citādi gluži kā karavīrs parādes laukumā.
Es jau cēlos kājās, taču tūdaļ atkal apsēdos. Bija par vēlu bēgt, un arī paslēptuvi atrast nebūtu iespējams. Nospriedu, ka žaketi svešais atstājis mašīnā, jo arī viņš bija izmeties kreklā. Ieroča nebija ne pie siksnas, ne pleca makstī, bet vienā rokā viņš nesa pamatīgu papīru kaudzi. Ja ierocis ir paslēpts starp tiem, tad Maiks O'Melijs jau varēja atvadīties no dzīves.
Tad svešais sāka svilpot krievu dziesmu par melnajām acīm. Mani pārņēma tāds atvieglojums, ka man sareiba galva. Es mēģināju uzsvilpot nākamās taktis, taču mute bija pārāk izkaltusi.
- Nekas. Es, piemēram, nekad nespēju noturēt meldiņu, svešais sacīja, apsēzdamies man blakus. Angliski viņš runāja ar pamatīgu krievu akcentu. Tas ir visnotaļ smieklīgi, vai ne? Pieauguši cilvēki spēlē spiegus.
- Neskatieties uz mani, es teicu. Es neizdomāju noteikumus.
- Tas tiesa. Vīrieša lūpas uz mirkli savilkās smaidā. Viņš bija neparasti pievilcīgs, ar violeti zilām acīm un vaigu kauliem, kas šķita asi kā stileti. Raksturojot viņu, varētu lietot krievisko izteicienu "asinis un piens". Ada bija tik bāla, ka lieliski varēja saskatīt ik asinsvadu.
Vēl es nodomāju, ka viņš noteikti daudz nodarbojas ar sportu, jo pēc pārsimts pakāpienu pieveikšanas augusta pēcpusdienas saulē nemaz nešķita aizelsies.
Viņš pievērsās savai papīru kaudzei. Es gan centos saglabāt mieru, taču acīmredzot tomēr sarāvos, jo viņš ķircinādamies iepleta acis un pajautāja:
- Kas noticis? Vai domā, ka es nobraucu sešus tūkstošus jūdžu, lai tevi nošautu?
"Jā, jā, un tu sevi uzskati par nākamo Bobu I loupu," es domās attraucu.
Svešais izņēma zilibalti rūtainu kabatlakatu, izklāja to uz sola mums pa vidu un tad nolika marinētu siļķi un melnu rudzu
maizi.
- Nenoģībsi, ja es iebāzīšu roku kabatā? Goda vārds, man nav pistoles!
- Ļoti smieklīgi. Jums vajadzētu nopietni apdomāt iespēju sākt komedianta karjeru.
No kabatas krievs izņēma sudraba blašķi, noskrūvēja vāciņu, kas kalpoja arī par tasīti, un ielēja tajā kādu šķidrumu. Nospriedu, ka tā ir vodka. Viņš pasniedza tasīti man, bet blašķi paturēja sev.